Выбрать главу

— varbūt, atbildēja Marija. Taču šoreiz visa komanda tam tic. Un kaut kas svarīgs notiek uz rezerves komandtiltiņa virs­nieki slaiga iekša, ārā, liela rosība. Ak, jā, un atkal ir parādījies tas… kā viņu sauc… spoks. Šoreiz to redzejuši vairāki pasažieri un arī kruiza direktors.

Konstansa uz mirkli sastinga. Kuģis nodrebēja, šķērsojot kār­tējo milzu vilni, un savādi salīgojas. Tad viņa atkal pievērsās Marijai. Lūdzu, uzgaidiet.

Viņa uzgāja augšstavā un pieklauvēja pie Pendergasta guļam­istabas durvīm. Parasti viņš atsaucās uzreiz, tik skaidri un mierī­gi, it kā nemaz nebūtu aizmidzis. Šoreiz atbildes nebija.

Viņa pieklauvēja vēlreiz. — Aloizij?

Aiz durvīm atskanēja klusa, vienaldzīga balss. — Es lūdzu pamodinat mani trijos.

— noticis kaut kas ārkārtējs, tev tas jazina.

Ilgs klusums. — Nesaprotu, kāpēc tas nevarētu pagaidīt.

— nevar, Aloizij.

Ilgs klusums. — Tūlīt būšu lejā.

Konstansa atgriezas viesistaba. Pēc krietna brīža parādījās Pendergasts, ģērbies melnās uzvalka biksēs, neaizpogata balta, iestivinata krekla, pārmetis par roku melnu uzvalka žaketi un kak­lasaiti. Nosviedis žaketi uz krēsla, viņš paraudzijās apkārt. — Kur ir olas benedikta gaume un tēja? Viņš noprasīja.

Konstansa pārsteigta raudzijās viņā. — Apkalpošana numuros ir atcelta. Ēdieni tiek pasniegti tikai noteiktos laikos.

— Marija noteikti varēs kaut ko sarūpēt, kamēr es skūšos.

— mums nav laika ēšanai, Konstansa noskaitās.

Pendergasts iegāja vannasistaba, atstājot durvis vaļa, novilka no bāla, slaida auguma kreklu, uzmeta to uz dušas aizkara stie­ņa, atgrieza krānu un sāka ziepēt seju. Izņēma garu bardas nazi un sāka to asinat. Konstansa piecēlās, lai aizvērtu durvis, bet aģents ar rokas mājienu viņu apturēja. Es gribu ātrāk dzirdēt, kas tad bija tik svarīgs, lai partrauktu manu snaudu.

— Marija stāsta, ka kapteine Meisone tā, kura pārņēma vadī­bu, kad Katers atteicas mainīt kursu, esot viena ieslēgusies uz komandtiltiņa un virza kuģi tieši uz klintīm.

Bārdas nazis apstājās uz Pendergasta garā, bālā žokļa. Pagāja gandrīz pusminūte. — Tad viņš atsaka skūšanos. Un kāpēc viņa tā dara?

— to neviens nezina, laikam zaudējusi prātu.

— zaudējusi prātu, atkārtoja Pendergasts. Tad viņš atsaka rī­koties ar bārdas nazi, kaitinoši lēni un rūpīgi.

— un turklāt, turpināja Konstansa, atkal parādījies tas spoks, tā saucamais dūmu rēgs. Šoreiz to redzējuši vairāki cilvē­ki, tostarp arī kruiza direktors. Gandrīz šķiet, it ka… viņa aprāvās, nezinādama, ka labāk to pateikt, pēc tam atmeta šo domu. Droši vien viņa iztēlojas pārāk daudz.

Pendergasts turpināja skūties klusuma, ko partrauca tikai attālā vētras šalkoņa un gaudošana, un dažas balsis gaiteni. Konstansa un Marija gaidīja. Beidzot aģents bija noskuvies. Viņš no­skalojā, noslaucīja un aizvēra bardas nazi, nosusinaja un noslaucīja seju, uzvilka un aizpogaja kreklu, ielika zelta aproču pogas, aplika kaklasaiti un veikli to sasējā, lad ienāca viesistaba.

— uz kurieni tu iesi? Konstansa jautāja, noskaitusies, bet arī mazliet nobijusies. Vai tev ir kāda nojausma, kas te notiek?

Viņš paņēma žaketi. — Tu gribi teikt, ka pali vēl neesi sapratu­si?

— protams, neesmu! Konstansa sāka zaudēt pacietību. Ti­kai nesaki, ka tev gan viss ir skaidrs?

— protams. Uzvilcis žaketi, viņš devās uz izeju.

— kas?

Pendergasts pie durvīm apstājās. — Ka jau es sākumā pieņe­mu, viss ir saistīts Agozjena zādzība, Džordana Ambrosa slep­kavība, cilvēku pazušana un slepkavības uz kuģa, bet tagad arī vājprātīgā kapteine, kas ved kuģi uz klintīm. Viņš īsi iesmējās. Un kur nu vēl jūsu "dūmu rēgs".

— kā? Konstansa nepacietīgi jautāja.

— tu zini visu to pašu, ko es, un skaidrot ir tik apnicīgi. Tur­klāt tagad vairs nav svarīgi nekas nav svarīgi. Viņš ar rokas mājienu norādīja uz istabu. Ja tas, ko tu saki, atbilst patiesībai, lad tas viss drīz nogrims mužsenajas dūņās Atlantijas okeāna di­bena. Bet pašlaik man ir kas svarīgs darams. Atgriezīšos pēc ne­pilnas stundas. Varbūt pa to laiku tu varētu sadabūt pavisam vienkāršās brokastis olas benedikta gaumē un tēju?

Viņš aizgāja.

Konstansa vēl ilgi noraudzijās uz aizvērtajām durvīm, lad vi­ņa lēni pagriezās pret Mariju. Kādu brīdi viņa neteica neko.

— jā? Iejautājās Marija.

— man jums jalūdz kāds pakalpojums.

Istabene gaidīja.

— atvediet ārstu, un pēc iespējas drīzāk.

Marijas skatiena pazibēja raizes. — Vai jūs esat slima?

— nē. Bet man šķiet, ka viņš gan.

53

Levins Bruss ar domubiedriem, kurus viņš bija sācis dēvēt par savu komandu, sēdēja astotā klāja centrālajā salonā, apspriezda­mi kuģa pašreizejo stāvokli un savu turpmāko rīcību. Agrajā pēc­pusdienā uz "Britānijas" valdīja neparasts klusums. Lai gan ko­mandanta stunda bija noteikta tikai naktis, daudzi pasažieri laikam bija patvērušies savās kajītēs, baidīdamies no slepkavas vai noguruši pēc spriedzes pilnā rīta cēliena.

Bruss sagrozijās krēslā. Lai gan gājiens pie komodora Katera bija neveiksmīgs, viņš priecājās, ka šis komandieris tika atcelts no amata, bet viņa ieteikumi ņemti verā. Viņš uzskatīja, ka savā ziņā viņa iejaukšanās bija ietekmējusi notikumu gaitu.

Katers nebija īstais vīrs šajā postenī. Šādus kapteiņus Bruss bija labi iepazinis sava dienesta laika karaliskajā kara flotē. Tie bija komandieri, kuri neprata atšķirt sturgalvību no neatlaidības un jauca aklu sekošanu priekšrakstiem ar gudrību. Haosa apstākļos šādi vīri bieži kļuva bezpalīdzīgi. Jaunā kapteine labi tika galā ar vadības pārņemšanu, viņam patika arī šīs sievietes uzruna pasažieriem un komandai. Ļoti profesionālā, ļoti saprātīga.

— mēs dodamies tieši vētrai zobos, ieminējās Nailzs Velčs, pamājot ar galvu uz ūdens šaltīm aiz logiem.

— es negribētu to pārciest uz mazāka kuģa, atbildēja Bruss. Šis lielais gan ir apbrīnojami stabils.

— ne tā kā iznicinātājs, uz kura es dieneju Folklendu karā, piebilda Kventins Šarps. Tas gan varēja raustīties un lēkat.

— brīnos, ka kapteine šādos apstākļos palielinājusi ātrumu, teica Emīlija Dalberga.

— nevaru viņu par to nosodīt, atbildēja Bruss. Es viņas vie­tā arī gribētu aizdabūt šo Jonasa kuģi līdz ostai pēc iespējas āt­rāk, un pie velna pasažieru komfortu. Lai gan es tomēr mazliet samazinatu apgriezienus. Viļņi dauza kuģi ne pa jokam. Viņš paraudzijās uz Dalbergu. Starp citu, Emilij, vēlos uzslavēt jūs par to, cik labi nomierinājāt to histērisko meiteni. Viņa bija jau ce­turtais cilvēks stundas laika, kuru jūs vedat pie prāta.

Dalberga eleganti sakrustoja kājas. Gevin, mēs visi te esam tā paša iemesla deļ palīdzēt uzturēt kārtību un darīt visu iespē­jamo kopēja mērķa labā.

— jā, bet man tas nebūtu izdevies. Tik satriektu es laikam ne­vienu vēl nebiju redzējis.

— es tikai klausīju savām mātes jūtām.

— jums taču nav bērnu.

— tas tiesa. Dalberga viegli smaidīja. Bet man ir laba iztēle.

Gaitenī atskanēja steidzīgi soļi un satraukta klaigāšana.

— kaut tas nebūtu kartējais žūpu bars! Nomurmināja Šārps.

Balsis tuvojās, un parādijās satrauktu pasažieru grupa ar stipri iereibušu vīrieti priekšgalā. Viņi bija izretojušies visa gaiteņa pla­tumā un bungoja pa kajīšu durvīm, saucot to iemītniekus sev lī­dzi.

— vai dzirdējāt? Neskaidra balsi sauca grupas vadonis. -Dzirdējāt? Pārējie turpināja dauzīties pie durvīm un saukt visus ārā no kajītēm.