Lesērs stāvēja uz trīspadsmita klāja novērošanas platformas pie priekšgala margam, raudzīdamies augšup uz komandtiltiņu, vējš plosīja viņa drēbes, lietus kapāja seju. Komandtiltiņš atradās kuģa visaugstākajā vietā, virs tā slējās tikai skursteņi un masti. Abi komandtiltiņa spārni stiepās tālu abu bortu pusēs, to gali stiepās pāri kuģa korpusam. Zem blāvi apgaismoto logu rindas viņš ar pūlēm varēja saskatīt sliedi - collu biezu misiņa cauruli, kas bija piestiprināta pie tērauda kronšteiniem, apmēram sešu collu attālumā no kuģa virsbūves. Šauras redeļu kāpnes veda augšup no platformas uz kreisa borta spārnu, kur tas savienojas ar sliedi, kas stiepās apkārt komandtiltiņa apakšmalai.
Viņš streipuļodams pārgāja pāri klājam pie kāpnēm, mirkli vilcinājās, tad satvēra metāla pakāpienu plecu augstuma, pieķerdamies tik cieši ka slīcējs. Viņš atkal mirkli vilcinājās, juzdams, ka roku un kāju muskuļi saspringst, gaidot šo pārbaudījumu.
Nolicis kāju uz apakšējā pakāpiena, viņš pievilkās pie kāpnēm. Viņu apšļāca smalkas šļakatas, un viņš pārsteigts sagaršoja sālsūdeni šeit, vairāk nekā divsimt pēdas virs ūdens līmeņa. Okeāns nebija redzams lietus un šļakatu plīvurs bija pārāk biezs - taču varēja dzirdēt viļņu dunoņu un just to smagos triecienus pret kuģa korpusu. Izklausijās, it kā to dauzītu kāds nikns, ievainots jūras dievs. Šajā augstumā kuģa kustība bija īpaši skaidri sajūtama, un katra gausā, biedejošā šūpošanās mokoši atbalsojās viņa ķermenī.
Vai riskēt? Kemperam taisnība tas ir īsts neprāts. Taču, pat uzdodot sev šo jautājumu, viņš jau zinaja atbildi. Viņam bija jaieskatas kapteinei acīs.
No visa spēka satvēris metāla redeles, viņš uzrausas uz. Kāpnēm, uzmanīgi likdams rokas un kājas. Vējš plosījās tik mežonigi, ka brīžiem viņš bija spiests aizvērt acis un taustīties augšup. Viņa raupjas jūrnieka rokas tvēra ar abrazīvo krasu krāsotos metālā stieņus ka skrūvspīles. Kuģis sašūpojas uz kāda īpaši liela viļņa, un Lesēram šķita, ka viņš karājas tukšuma un smaguma spēks velk viņu lejā, lejā, jūras elles katla.
Vienu roku, tad otru…
Pēc gluži vai bezgalīga kāpiena viņš nonāca pie augšējas sliedes un pasniedzās tā, ka galva bija logu augstuma. Viņš ielūkojās iekšā, taču, būdams pārāk tālu uz kreisa borta spārna, varēja saskatīt tikai blāvu elektronisko ierīču spīdumu.
Vajadzēs apiet apkārt līdz vidum.
Komandtiltiņa logi bija mazliet slīpi uz ārpusi. Virs tiem bija augšēja klāja mala ar šauru sliedi. Gaidīdams mierīgāku atelpu starp vēja brāzmām, Lesērs uzvilkās augšā un satvēra augšējo ap mali, pārvietodams kājas uz apakšējās sliedes. Viņš tā stāvēja krietnu bndi, sirdij izmisīgi dauzoties, juzdamies tik neaizsargāts. Piespiedies pie komandtiltiņa logiem, izstieptam rokam un kājām, viņš vēl asak sajuta kuģa šūpošanos.
Viņš trīcēdams dziļi ieelpoja, vienreiz, otrreiz. Tad sāka virzīties gar logiem ar nosalušajiem pirkstiem pieķeries pie augšējās apmales, saņemdams visus spēkus līdz ar katru vēja brāzmu. Viņš zināja, ka komandtiltiņš ir simt sešdesmit pēdas plats, tātad bija jānoiet pa sliedi astoņdesmit pēdas, līdz nonāks pretī darbstacijai un stūrei.
Viņš virzījās gar logiem, uzmanīgi slidinadams kājas. Sliede nebija apstrādāta ar abrazīvo krāsu, jo uz tas nebija paredzēts atrasties cilvēkiem, tāpēc tā bija velnišķīgi slidena. Viņš virzījās lēni, uzmanīgi, lielāko daļu svara balstīdams uz rokam, rausdamies pa slideno sliedi, ar pirkstiem stingri turēdamies pie augšēja klāja apmales sliedes krāsotās malas. Spēcīga vēja brāzma sagrāba viņu, atraujot kājas no sliedes, un kādu brīdi viņš, šausmu pārņemts, karājas virs mutuļojošas pelēkas bezgalības. Viņš steigšus atguva atbalstu zem kājām, tad atkal mazliet nogaidījā, drudžaini kampdams gaisu, sirdij dauzoties, nejūtot sastingušos pirkstus. Pēc brīža viņš piespieda sevi turpināt ceju.
Beidzot viņš bija nonācis komandtiltiņa centra. Un tur viņa bija kapteine Meisone stāvēja pie stūres, mierīgi lūkodāmas uz viņu.
Viņš raudzījās pretī, pārsteigts par to, cik normāli viņa izskatās. Viņa pat nešķita izbrīnīta, ieraugot šeit Lesēru ka rēgu vētras ietērpā, karajamies gaisā ārpusē pie komandtiltiņa logiem.
Ar kreiso roku stingrāk pieķēries pie augšējas sliedes, viņš ar labo piesita pie loga stikla. — Meisone! Meisone!
Viņa ieskatījas Lesēram acīs, taču kaut kā izklaidīgi.
— ko jūs darat?
Viņa neatbildēja.
— sasodīts, Meisone, runu ar mani! viņš iebelza ar dūri pa stiklu tik stipri, ka iesāpējās roka.
Bet kapteine tikai raudzijās viņā.
— Meisone!
Beidzot viņa atkāpās no stūres un pienāca pie loga. Viņas balss caur stiklu un vētras troksni bija tikko sadzirdama. — Jautājums drīzāk ir ko jūs te darat, Lesera kungs?
— vai jūs nesaprotat, ka mēs dodamies tieši uz sadursmi ar Maitasputnu klintīm?
Atkal viņas lūpas pavīdēja smaida atblāzma. Viņa kaut ko teica, bet Lesers vētras gaudoņa to nedzirdeja.
— es jūs nedzirdu! Turēdamies pie klāja apmales, viņš iedomājās, ka drīz pirkstiem pietrūks spēka un viņš iegāzīsies mežonīgajās vētras bangās.
— es teicu, viņa pienāca tuvāk pie stikla un ierunājās skaļāk, ka labi zinu to.
— bet kāpēc?
Smaids beidzot izlauzas brīvība, iemirdzoties ka saule ledus gabala. — Tas ir īstais jautājums, vai nē, Lesēra kungs?
Viņš piespiedās pie stikla, pūlēdamies nenokrist. Viņš zināja, ka ilgi noturēties neizdosies.
— kāpēc? Viņš iekliedzas.
— jautājiet korporācijai.
— bet jūs… nevar būt, ka jūs to darat tīši!
— kāpēc ne?
Viņš apvaldīja sevi, lai neuzkliegtu, ka viņa ir zaudējusi pratu. Bija jārunā apdomīgi, jacenšas izprast viņas motīvus, pārliecināt viņu. Dieva deļ, jūs taču negribat noslepkavot četrus tukstošus cilvēku!
— man nav nekāda naida pret pasažieriem vai komandu. Taču es iznīcināšu šo kuģi.
Lesērs vairs nesaprata, vai viņa seja ir slapja no lietus vai asaram. — Klausieties, kapteini! Ja jūsu dzīve ir kādi sarežģījumi, problēmas ar kompāniju, mēs to visu varam nokārtot, bet tā… uz klāja ir tūkstošiem nevainīgu cilvēku, daudz, sieviešu un bērnu, bs jūs lūdzu, nedariet to! Lūdzu!
— cilvēki mirst katru dienu.
— vai tas ir kāds teroristu uzbrukums? Es domāju… viņš norija siekalas, pūlēdamies atrast kādu neaizvainojošu raksturojumu. Vai jūs parstāvat kādu… politisku vai reliģisku uzskatu?
Viņas smaids palika tikpat vēss un savaldīgs. — Ja jau jautājat, tad atbilde ir nē. Tikai personiski.
— ja velaties iznicināt kuģi, vispirms apstādiniet to! Vismaz ļaujiet mums nolaist ūdeni glābšanas laivas!
— jūs lieliski zinai, ka pat tad, ja es tikai palēnināšu kuģa ātrumu, radīsies iespēja nolaist spēcvienibas grupu, kas mani sagrābs. Bez šaubam, puse pasažieru aizsūtījuši e-pasta ziņas uz ārpasauli. Noteikti jau tiek gatavota verieniga operācijā. Nē, Lesēra kungs, ātrums ir mans sabiedrotais, un "Britānijas" galamerķis ir Maitasputnu klintis. Viņa ieskatījās autopilota karšu ploterī. Pēc simt četrdesmit deviņām minūtēm.
Viņš atkal sāka dauzīt ar duri pa stiklu. — Nē! No šis piepūles viņš gandrīz nogāzās. Pūlēdamies atgūt līdzsvaru, viņš tvērās pie sliedes, aplauzdams nagus pret tas pārklājumu, un bezpalīdzīgi noraudzijās, ka kapteine atgriežas pie stūres un pievērš skatienu vētras plosītajām tālēm.
55