Dzirdot atveramies durvis, Konstansa piecēlās sēdus. Gaiteni atskanēja panikas troksnis saucieni, kliedzieni, steidzīgi soļi. Pendergasts ienāca un aizvēra aiz sevis durvis.
Viņš ienāca salonā, nesdams uz pleca kaut ko lielu un smagu. Kad viņš pienāca tuvāk, Konstansa redzēja, ka tas ir ziloņkaula krāsas brezenta maiss, cieši aizvilkts ar auklu. Aģents apstājās pie virtuves durvīm, nometa nesamo, nopurināja putekļus no rokam un ienāca viesistaba.
— vismaz uzvārīji tēju, viņš nopriecājās, ieliedams sev tasi tējas un apsezdamies tuvākajā ādas atzveltnes krēsla. Lieliski.
Konstansa vēsi paraudzijās viņa. — Es joprojām gaidu, kad tu pastāstisi savu teoriju par notiekošo.
Pendergasts lēni, izgaršojot iedzēra malku tējas. — Vai zināji, ka Maitasputnu klintis ir viens no bīstamakajiem draudiem kuģošanai Atlantijas okeāna ziemeļos? Tik bīstamas, ka pēc "Titānika" nogrimšanas visi vispirms domāja, ka kuģis uzskrējis uz tām.
— cik interesanti! Konstansa raudzijās uz aģentu, kas mierīgi sēdēja atzveltnes krēslā, malkodams tēju, it kā katastrofa nemaz nedraudetu. Tad viņa iedomājās varbūt nedraud arī.
— tev ir plāns, viņa teica. Tas nebija jautājums, bet secinājums.
— ir gan. Un, ja tā padoma, tad laikam ir īstais laiks iepazīstināt tevi ar tā detaļam. Tā tiks ietaupīts laiks vēlāk, kad varbūt būs jareaģe ātri.
Viņš atkal ar baudu iemalkoja tēju. Tad nolika tasi, piecēlās un devās uz. Virtuves pusi. Atvilcis vaļa brezenta maisu, viņš izvilka no tas kādu lielu priekšmetu, atkāpās viesistaba un nolika to uz grīdas.
Konstansa ziņkāri nopētīja šo jaunumu. Tas bija garens, stingrs baltas gumijas un plastmasas konteiners, apmēram trīs līdz četras pēdas liels, aizspradzets ar neilona siksnām. Uz tā virspuses bija vaira kas brīdinājumā uzlīmes. Kamēr Konstansa vēroja, aģents atsprādzēja neilona siksnas un noņēma virsējo plāksni. Konteinera atradās cieši salocīta ierīce no dzeltena, atstarojoša poliuretana.
— automātiski piepūšams plosts, Pendergasts paskaidroja. Parasti saukts par "izdzīvošanas burbuli". Aprīkots ar sol.as b pakam, epi radiobaku, segām un pārtikās krājumu. Tads atrodas uz katras no "Britānijas" glabšanas laivam. Es… tā sakot, atļāvos vienu paņemt.
Konstansa raudzijās te uz Pendergastu, te uz glābšanas ierīci.
— ja kuģa virsnieki nespes apturēt kapteini, viņi varbūt mēģinās nolaist ūdeni glabšanas laivas, skaidroja aģents. Šādā ātrumā tas būs bīstami, varbūt pat neprātīgi. Bet, no otras puses, risks būs minimāls, ja mēs laidīsimies ūdenī ar šo no kuģa pakaļgala. Protams, evakuācijas laika jāievēro piesardzība.
— evakuācijas? Atkārtoja Konstansa.
— acīmredzot, tas būs jādara no kāda klājā, kas ir zemu vīrs ūdens virsmas. Viņš paņēma no galdiņa kuģa bukletu un izņēma glancetu "Britānijas" fotogrāfiju. Es ieteiktu šo vietu. Viņš norādīja lielu logu rindu zemu vīrs ūdens kuģa pakaļgala. Karaļa džordža balles zāle. Šādos ārkārtas apstākļos tā droši vien būs tukša. Mēs varētu ar krēslu vai galdu izsist logu un laisties ūdeni. Plosts, protams, būs jānes uz turieni maisa, lai nepiesaistītu uzmanību. Viņš brīdi padomāja. Visprātīgak būtu nogaidīt kādu pusstundu. Tad mēs nokļūtu pietiekami tuvu avarijas vietai, lai mūs atrastu glabšanas kuģi, bet ne tik tuvu, lai mūs aizkavētu pēdēja brīža panika. Ja laidīsimies ūdeni no kāda balles zāles sānu loga šeit vai šeit, mēs paglābsimies no lielakajiem kuģa pakaļgala viļņiem. Viņš nolika fotogrāfiju un apmierinats nopūtās, priecādamies par savu plānu.
— tu teici mēs, Konstansa lēni ierunājās. Tas nozīme tikai mēs abi.
Pendergasts pārsteigts pāraudzijās viņa. Jā, protams. Bet neraizējies tas burbulis kaste izskatās mazs, bet, pilnība piepūsts, būs gana ērts. Tas ir paredzēts četriem cilvēkiem, tāpēc mums tur būs pietiekami ērti.
— Konstansa neticīgi raudzījās viņa. Tu iesaki mums glābties pašiem un atstāt visus pārējos droša navē?
Pendergasts sarauca pieri. Konstansa, neruna ar mani tādā toni.
Viņa piecēlās, sašutuma pārņemtā. — Tu… viņa nikni nošņācās. Nozagi to plostu no glabšanas laivas… tu negāji meklēt iespēju novērst katastrofu vai glābt "Britāniju". Tu tikai gatavojies glābt savu adu!
— tā nu ir sagadījies, ka esmu šai ādai diezgan stipri pieķēries. Un lieki būtu atgādinat tev, Konstansa, ka es piedāvāju glābt arī tavu ādu.
— tas nemaz nav tavā garā, Konstansa noteica, pārsteigumā, neticības un dusmu pārņemtā. Šis atbaidošais egoisms. Kas tev noticis, Aloizij? Kopš atgriešanas no Blekberna kajītes tu izturies kaut kā… savādi. Kā svešinieks.
Pendergasts ilgi noraudzījās viņa. Klusēdams uzlika vaku plastmasas konteineram. Tad piecēlās un spēra soli uz priekšu.
— Apsedies, Konstansa, viņš klusi pavēlēja. Un kaut kas viņa balsī kaut kas savāds, pavisam svešāds lika viņai nekavējoties paklausīt, par spīti dusmām, sašutumam un neticībai.
56
Lesērs apsēdās pie galda apspriežu telpa līdzās rezerves komandtiltiņam. Viņš joprojām bija izmircis līdz ādai, taču aukstuma drebuļu vietā juta smacējošu karstumu sasvīdušo augumu ciešā ielenkumā. Pusducim cilvēku paredzēta telpa bija pārpildītā ar virsniekiem un komandieriem, un citi vēl nāca klat.
Lesērs negaidīja, kamēr visi atradis vietas, viņš piecēlās, uzsita ar pirkstu kauliņiem pa galdu un sāka runāt.
— es tikko runāju ar Meisoni, viņš paziņoja. Viņa apstiprinajā, ka vēlas pilnā ātrumā uztriekt "Britāniju" uz Maitasputnu klintīm. Lidz šim mums nav izdevies ielauzties uz komandtiltiņa vai apturēt autopilotu. Man arī nav izdevies atrast ārstu vai psihiatru, kurš būtu spējīgs noteikt Meisonei diagnozi vai ieteikt kādu pierunāšanas metodi, kas varētu uz viņu iedarboties.
Viņš paraudzijās apkārt.
— man bija vairākas sarunas ar "Grenfella" vienīga tuvumā esošā glabšanas kuģa kapteini. Citi kuģi civilie un krasta apsardzes mainījuši kursu. Tie nesasniegs mūs pirms aprēķinātā sadursmes brīža. Kanādas krasta apsardze nosūtījusi arī divas lidmašīnas novērošanai un saziņai. Viņiem ir gatavība arī helikopteru flote, bet pagaidam mēs vēl esam pārāk tālu, lai mūs varētu sasniegt no krasta ar helikopteriem. No turienes nekādu glābiņu nevaram sagaidīt. Un "Grenfells" nekādi nespēj uzņemt četrtūkstoš trīssimt evakuējamus cilvēkus.
Viņš apklusa un dziļi ievilka elpu. — Mēs atrodamies vētrā ar četrdesmit pēdas augstiem viļņiem un četrdesmit līdz sešdesmit mezglu vēju. Bet vissmagaka problēma ir kuģa ātrums attiecība pret juru divdesmit deviņi mezgli. Viņš aplaizīja lūpas. Ja kuģis nekustētos, mums būtu daudz iespeju pārvietot cilvēkus uz "Grenfellu", uzņemt uz klāja spēcvienības grupu. Bet divdesmit deviņu mezglu ātruma nekas tads nav iespējams. Viņš paraudzijās apkārt. Tāpēc man ir vajadzīgas idejas, un tūlīt pat.
— vai nevarētu apturēt motorus? Kāds iejautājās. Sabojāt tos.
Lesērs paraudzījas uz galveno mašīnistu. — Helsija kungs?
Mašīnists dusmīgi saviebas. — Mums ir četri dīzeļa motori, ko pastiprina divas general electric im250u gāzes turbīnas. Apturiet vienu dīzeļa motoru, un nenotiks nekas. Apturiet divus un labāk apturiet arī turbīnas, lai neizraisītu saspiestas gāzes sprādzienu.
— tātad vispirms jaaptur gāzes turbīnas? Jautāja Lesērs.
— ser, tie ir augstspiediena motori ar rotācijas ātrumu trīstūkstoš sešsimt apgriezieni minūtē. Katrs mēģinājums aiztikt šo briesmoni, kad tas darbojas ar lieliem apgriezieniem, būtu… pašnāvība. Tas varētu izraut caurumu kuģa dibena.