— varbūt pārcirst vārpstas? Ieminējās kāds virsnieks.
— vārpstu nav, atbildēja mašīnists. Katrs ārējais motors ir patstāvīga virzoša sistēma. Dīzeļmotori un turbīnas ražo elektrību, kas darbina arējos motorus.
— aizsprostot zobparvadus? Minēja Lesērs.
— es jau skatījos. Kustības laika tie nav pieejami.
— varbūt vienkārši partraukt visu elektrības padevi motoriem?
Galvenais mašīnists sarauca pieri. — To nevar. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc nostiprināts komandtiltiņš un autopilots, bailēs no teroristu uzbrukuma. Iekšlietu ministrijas ģēniji sadomāja izveidot tādu kuģi, kuram teroristi nespetu neko padarīt, ja vēlētos to sabojat vai pārņemt tā vattibu. Lai kas arī notiktu, viņi gribējā, lai uz komandtiltiņa ieslēgtie virsnieki varētu nogādāt kuģi osta, pat ja visas pārējās tā telpas sava varā pārņēmuši teroristi.
— runājot par komandtiltiņu, ieminējās vēl kāds virsnieks, varbūt varētu izurbt caurumu durvis un iesuknēt iekšā gāzi? Kaut ko tādu, kas piepildītu visu telpu un izspiestu gaisu? Pie velna, virtuve ir vairāki CO2 baloni. Varētu apdullināt Meisoni.
— un ko tad? Autopilots turpinātu darboties.
Īsu brīdi atkal valdīja klusums. Tad ieklepojas it nodaļas vadītājs Hufnagels, briļļains vīrs laboratorijas uzsvārci. Autopilots ir tādā pati datorprogramma ka jebkura cita, viņš klusi ierunājās. Tajā var ielauzties vismaz teoretiski. Ielauzties un pārprogrammēt to.
Lesērs strauji pagriezās pret viņu. — Kā? Tam ir ugunsmuris.
— katram ugunsmūrim var izlauzties cauri.
— uzdodiet to savam labākajam specam šajā jomā tūlīt pat!
— tas būs Penners, ser. It šefs piecēlās.
— ziņojiet man pēc iespējas drīzāk.
— klausos, ser.
Lesērs vērojā, ka Hufnagels atstāj apspriežu telpu. — Vai ir vēl kādi ieteikumi?
— vai armija nevarētu kaut ko darīt? Jautāja trešais kapteiņa palīgs Kroulijs. Viņi varētu atlidot ar iznicinātājiem, sašaut komandtiltiņu ar raķeti. Vai no zemūdenes palaist torpēdu, lai apturētu dzenskrūves.
— mēs apspriedam šo iespēju, atbildēja Lesērs. Raķeti nav iespējams pietiekami precīzi notēmēt. Tuvumā nav nevienas zemūdenes, un, ņemot vērā mūsu ātrumu, neviena nevar mūs panākt vai pārtvert.
— vai ir kāda iespēja nolaist ūdeni glābšanas laivas? Jautāja kāda balss aizmugure.
Lesērs pievērsās bocmanim Liu. Ir iespēja?
— trīsdesmit mezglu ātrumā, lielos viļņos… ak dievs, es to nespēju iedomāties.
— mani neinteresē, ko jūs varat iedomāties. Ja pastav kaut niecīgāka iespējā, jums tā ir jaizskata.
— jā, ser. Fs noskaidrošu, vai tas ir iespējams. Bet, lai to paveiktu, man būs nepieciešama visa ārkārtas palaišanas komanda bet viņi visi ir aizņemti.
Lesērs nolamājās. Viņiem tik ļoti trūka pieredzējušu matrožu. Toties uz kuģa bija visi iespējamie nejēgas no krupjē līdz masieriem un salonu dziedātājiem. Visi ka lieks balasts. Kur ir tas vīrs, kurš bija te atnācis, ka viņu sauc? Bruss. Viņš ir bijušais kara jūrnieks, un viņa draugi arī. Piesaistiet viņu palīga.
— bet viņš ir vecs vīrs, pāri septiņdesmit, iebilda Kempers.
— Kempera kungs, es pazīstu septiņdesmitgadigus bijušos kara jurniekus, kuri spētu jūs pievārēt divos raundos. Viņš atkal pievērsās Kroulijam. Rīkojieties!
No durvju puses atskanēja kāda balss ar skotu akcentu: mani nav jāmeklē, Lesēra kungs. Bruss spraucas cauri drūzmai. Gevins Bruss, jūsu rīcībā.
Lesērs pagriezās. Brusa kungs. — Vai jums ir zinama mūsu pašreizēja situācijā?
— jā, ir.
— mums jazina, vai šādos apstākļos un šāda ātruma var no laist ūdenī glabšanas laivas. Vai jums ir pieredze šajā joma? Šīs ir jauna veida glābšanas laivas brīvā kritienā.
Bruss domīgi paberzēja zodu. Tās laivas būtu jāapskata tuvāk. Viņš vilcinājās. Tās varētu palaist pēc sadursmes.
— mēs nevaram gaidīt līdz sadursmei. Atsitoties pret sekli ar trīsdesmit mezglu ātrumu… pusi pasažieru tāds trieciens nogalinās vai ievainos.
To dzirdot, visi apklusa. Pēc brīža Bruss lēni pamāja ar galvu.
Brusa kungs, es pilnvaroju jūs un jūsu grupu ša jaulajuma risinašanai. Jums palīdzes bocmanis Liu kungs un irešais kapteiņa palīgs Kroulijs. Viņi pilnība parzina kuģa atstāšanas kārtību.
— klausos, kapteini.
Lesērs pārlaida skatienu klātesošajiem. Un ir vēl kas. Mums ir vajadzīgs komodors Katers. Viņš pazīst šo kuģi labāk nekā mēs visi un… viņš vienīgais zina skaitļu kombināciju treša līmeņa trauksmes atcelšanai. Es saukšu viņu atpakaļ uz komandtiltiņu.
— kā kuģa komandieri? Jautāja Kempers.
Lesērs vilcinājās. Vispirms uzzināsim, ko viņš par to saka. Viņš ieskatījās pulkstenī.
— Astoņdesmit deviņas minūtes.
57
Kapteine Kerola Meisone stāvēja pie komandtiltiņa darbstacijas, mierīgi raudzīdāmas Northstur 941x DGPS karšu plotera ar programmu infonav 2.2. Trīsdesmit divas collas lielajā ekrānā. Tas gan ir īsts elektronikas brīnums, viņa nodomājā, kas aizstājis visas prasmes, matematiku, pierēdzi un dziļo intuīciju, kas kādreiz bija nepieciešama kuģa vadīšanai un nāvigācijai. Ar šo ierīci "Britāniju" varētu vadīt pat apķērīgs divpadsmitgadīgs bērns izmantojot lielo, krāsaino karti, kura attēlots mazs kuģītis, uz priekšu novilkta līnijā, kas rāda kuģa kursu, ar ērtam atzīmēm par tā paredzēto atrašanas vietu ar desmit minušu intervāliem, ka arī punktiem katrai kursa maiņai.
Viņa paraudzījās uz autopilotu. Vēl viens brīnums tas pastāvīgi uzraudzīja kuģa ātrumu ūdenī, tā ātrumu attiecība pret zemi, motora apgriezienus, jaudu, stūres un arēja motora lāpstiņu leņķus un veica neskaitāmas izmaiņas tik smalkas, ko nespetu pamanīt pat vispierēdzejušakie virsnieki. Autopilots spēja noturēt kuģa kursu un pastavigu ātrumu labāk nekā visprasmigakais kapteinis, turklāt ietaupot degvielu. Tāpēc noteikumi prasījā, lai autopilots tiktu izmantots visur, izņemot iekšējos vai piekrastes udeņus.
Pirms desmit gadiem uz šādā kuģa komandtiltiņa obligāti būtu jaatrodas vismaz trim labi apmācītiem virsniekiem, bet tagad pietika ar vienu… turklāt pat viņai gandrīz nekā nebija ko darīt.
Viņa paraudzijās uz Lesēra navigācijas galdu ar papīra kartēm, paralēlajiem lineāliem, kompasiem, zīmuļiem un marķieriem, un sekstanta futrāli. Miruši instrumenti, mirušas prasmes.
Apgājusi apkārt komandtiltiņa darbstacijai, viņa atgriežas pie stūres un uzlika roku uz eleganta mahagonija stūres rata. Tam bija tikai dekoratīva nozīme. Pa labi atradās stūrmaņa konsole, kur tika veikta īsta stūrēšana, sešas nelielas, ar pirkstiem kustināmās svīras, kuras reguleja divus nekustīgus un divus rotējošus arējos motorus un motoru droseles. Ar trīssimt sešdesmit grādu leņķi rotējošajiem pakaļgala arejiem motoriem kuģis bija tik labi manevrējams, ka spēja piestāt osta bez velkoņa palīdzības.
Viņa parvilka plaukstu par stūres gludo, lakoto koka virsmu un pacēla skatienu uz pelēko mākoņu sienu aiz loga. Vējš bija pieņēmies spēka, lietus bija pierimis, un tagad viņa redzēja kuģa priekšgalu šķeļot milzīgus, četrdesmit pēdas augstus viļņus, lielas šļakatas un putas šļacoties pār klājiem ka paleninatu ballu eksploziju mākoņus.
Viņa juta tādu mieru, tik pilnīgu tukšumu, kas nebija salīdzināms ne ar ko līdz šim piedzīvotu. I.ielakt) daļu savas dzīves viņa bija pavadījusi, mocīdāmas pašpārmetumos, mazvērtības kompleksos, šaubas, dusmas un izmisīga godkāre. Tagad tas viss bija zudis viņa bija laimīgi atbrīvojusies. Pieņemt lēmumu bija tik viegli ka vēl nekād, un arī pēc tam nesekoja mokošas šaubas un nožēla, kas allaž pavadīja visus viņas lēmumus. Viņa bija pieņēmusi lēmumu iznicināt kuģi, izlēmusi to pavisam mierīgi un bez emocijām, un tagad atlika tikai to īstenot.