Pendergasts iemalkoja tēju un nicīgi nosmējās. — Es tev pateikšu, kas notika. Man beidzot nokrita zvīņas no acīm. Rūpīgi nolicis tasi uz galda, viņš paliecās uz priekšu. Tas man parādīja patiesību.
— tas?
— Agozjens. Tiešam apbrīnojams mākslas darbs, Konstansa, Mandala, kura ļauj saskatīt cauri šķietamājam īsto patiesību, kas ir pasaules pamata. Tīru, nesagrozītu patiesību. Tik varenu patiesību, kas spēj salauzt vārgāku pratu, bet mums ar izcilam prāta spējam apveltītiem cilvēkiem tā ir īsta atklasme. Tagad es beidzot esmu iepazinis sevi un vēl svangak zinu, ko vēlos.
— vai neatceries, ko teica mūki? Agozjens ir ļauns, tas ir tumšs atriebības ierocis, kura uzdevums ir šķīstīt pasauli.
— jā. Diezgan neveiksmīga vārdu izvēle, vai ne? Šķīstīt pasauli. Es, protams, neko tādu nedomāju pasākt. Es šo dārgumu novietošu riversaidas ielas nama bibliotēka un līdz pat mūža beigām apcerešu tā skaistumu. Pendergasts atkal atlaidas krēsla un paņēma tējas tasi. Tāpēc ņemšu Agozjenu līdzi uz glābšanas plosta. Un ceru, ka tu arī man pievienosies ja mans plāns tev šķiet pieņemams.
Konstansa norija siekalas. Viņa neatbildēja. Laika atlicis maz. Konstansa, tev jāizlemj, vai esi kopā ar mani… vai pret mani?
Un, dzerot nākamo tējas malku, Pendergasts ar bālajām kaķa acīm pāri tases malai mierīgi raudzijās viņā.
59
Lesērs nolēma, ka viņam jāiet vienam.
Tagad viņš apstājās pie komodora Katera kajītes vienkāršajām metāla durvīm, pulēdamies nomierināties un elpot vienmērīgi. Kad jutās saņemies, cik nu tas bija iespējams, viņš divreiz klusi un ātri pieklauvēja pie durvīm.
Tās atvērās tik ātri, ka Lesērs gandrīz salēcās. Vēl vairāk viņš bija pārsteigts, redzot komodoru civilā apģērbā pelēka uzvalka ar kaklasaiti. Bijušais kuģa komandieris stāvēja viņa priekšā stingri ka klints, vēsi raudzīdamies nevis Lesēram acis, bet drīzāk piere vīrs uzacīm.
— komodor Kater, iesāka Lesērs, esmu atnācis ka kuģa kapteiņa pienākumu izpildītājs… lūgt jūsu palīdzību.
Katers joprojām klusējā, ieurbies ar skatienu Lesēra pierē.
— vai drīkstu ienākt?
— ja vēlaties. Katers pakāpas sāņus. Lesērs pirms tam nebija redzejis komodora kajīti, un tā izrādījās tieši tik askētiska ka varēja sagaidīt, kārtiga, praktiska un bezpersoniska. Tur nebija ne ģimenes fotogrāfiju, ne jūrniecības suvenīru, ne vīrišķīgas dižošanas atribūtu, kas parasti iederas kapteiņa kajītē, cigāru kaste, bārs vai sarkani ādas klubkrēsli.
Katers neaicināja Lesēru apsēsties un arī pats palika stāvam.
— komodor, Lesērs apdomīgi iesāka, cik daudz jūs zināt par pašreizējo situāciju uz kuģa?
— tikai to, ko dzirdēju skaļruņos, atbildēja Katers. Neviens pie manis nav nācis. Neviens nav papūlējies kaut ko man paziņot.
— tad jūs nezināt, ka kapteine Meisone sagrābusi komandtiltiņu, palielinājusi ātrumu un tagad virza kuģi tieši uz Maitasputnu klintīm?
Pēc mirkļa komodors klusi izdvesa atbildi: — nē.
— mēs nevaram izgudrot, ka viņu apturēt. Viņa ir noslēgusi komandtiltiņu, iedarbinot treša līmeņa trauksmi. Apmēram pēc stundas mēs ietrieksimies klintis.
To dzirdot, Katers pakāpas soli atpakaļ, mazliet sagrīļojas, tad atkal nostājās stingri. Viņa seja mazliet nobālēja. Viņš klusēja.
Lesērs ātri pastāstīja par notiekošo. Katers klausijās, nepārtraukdams viņu, ar nemainīgu sejas izteiksmi. — Komodor, teica Lesērs, — tikai jums un komandas kapteinei ir zinama šifra kombinācijā treša līmeņa trauksmes atcelšanai. Pat ja mēs iekļūtu uz komandtiltiņa un apcietinatu Meisoni, mums būtu jaatceļ trauksme, lai varētu rīkoties ar kuģa autopilotu, jūs zināt šos kodus. Tikai jūs un neviens cits.
Klusums. Tad Katers atbildēja: — kompānija zina kodus.
Lesērs saviebās. Viņi apgalvo, ka meklējot tos. Patiesību sakot, korporācijā šajā ziņa valda īsts haoss. Neviens it kā īsti nezina, kur tie ir, un visi rada ar pirkstu cits uz citu.
Kapteiņa seja atgriežas sārtums. Lesērs prātoja, ko tas varētu nozīmēt. Bailes par kuģi? Dusmas uz Meisoni?
— ser, nav runa tikai par kodu. Jūs pārzināt kuģi tik labi ka neviens cits. Mums ir krīzes situācijā, un uz spēles liktas četrtukstoš cilvēku dzīvības. Līdz sadursmei ar Maitasputnu klintīm atlikušas tikai septiņdesmit minūtes. Jūs mums esat vajadzīgs.
— Lesēra kungs, vai jūs aicinat mani atkal pārņemt kuģa vadību? Atskanēja kluss jautājums.
— ja tas ir nepieciešams, tad jā.
— pasakiet to.
— komodor Kater, es jūs aicinu atkal pārņemt "Britānijas" vadību.
Kapteiņa tumšās acis iespidējās. Atkal ierunājoties, viņa klusa balss bija sašutuma pilna. — Lesēra kungs, jūs un pārejie virsnieki esat dumpinieki. Jūs esat viszemiskākie radījumi, kas vien spēruši kaju uz kuģa klāja. Daži ļaunie darbi ir tik briesmīgi, ka tos nevar padarīt par nebijušiem. Jūs sadumpojāties un nodevāt kuģa vadību psihopātes rokās. Jūs ar saviem nodevīgajiem, gļēvajiem, viltīgajiem, vārgajiem, lišķīgajiem pakalpiņiem perinājāt šo sazvērestību pret mani jau kopš iziešanas jūrā. Un tagad sākusies vētras pļauja. Nē, ser, es jums nepalīdzēšu. Ne ar kodiem, ne ar kuģi, un pat nenoslaucišu jūsu puņķaino degunu. Man atlicis tikai viens pienākums ja kuģis grims, es nogrimšu kopā ar to. Visu labu, Lesēra kungs!
Katera seja bija piesarkusi vēl tumšāk, un Lesērs pēkšņi saprata, ka tas nav dusmu, naida vai baiļu sārtums. Ne tas bija uzvaras prieks, neprātīgs, atriebīgs uzvaras prieks.
60
Terpies Tibetas Budistu mūka safrankrāsas apmetni, skots Blekberns aizvilka aizkarus priekšā balkona bīdāmajām stikla durvīm, lai paslēptos no pelēkajiem vētras mākoņiem. Simtiem sviesta sveču pildīja salonu ar ņirbošu zeltainu gaismu, bet divi misiņa kvēpināmie trauki izplatīja izsmalcinātu sandalkoka un pandana ziedu aromatu.
Uz sānu galdiņa uzstājīgi zvanīja telefons. Viņš pikti paraudzijās uz to, tad piegāja un pacēla klausuli.
— kas ir? Viņš strupi noprasīja.
— Skotij? Atskanēja satraukta, aizžņaugta balss. Tas esmu es, Džeisons. Mēs jau stundām ilgi pūlamies tevi sazvanīt! Klau, visi jūk prātā, mums jagatavojas…
— aizver žaunas, Blekberns viņu partrauca. Ja tu vēl man zvanīsi, es tev izplēsīšu rīkli un noskalošu podā. Un viņš uzmanīgi nolika klausuli.
Viņa sajūtas bija tik skaidras, asas un koncentrētas ka vēl nekad. Aiz kajītes durvīm skanēja izsaucieni un lamas, steidzīgi soļi, kliedzieni, jūras viļņu smaga dunoņa. Taču nekas no visa notiekoša neskara viņu, un aizslēgtajā kajīte nekas nevarēja viņu apdraudēt. Šeit viņš bija drošība ar Agozjenu.
Gatavodamies rituālam, viņš domāja par pēdējo dienu savādajiem notikumiem un par to, cik neatgriezeniski mainījusies viņa dzīve. Negaidītais zvans, kas pavēstīja par šo gleznu; pirmā iepazīšanas ar to viesnīcas numura; gleznas atbrīvošana no tas tumsoniga un necienīga īpašnieka; nogadašana uz kuģa. Un tūdaļ pēc tam, tajā paša diena nejauša tikšanas ar Kerolu Meisoni, šī kuģa komandas kapteini. Cik savādi viss dzīve sagadas! Prieka un lepnuma viņš parādīja jauno ieguvumu Meisonei, un sekss pēc tam bija tik mežonīgs un vētrains, ka sātricinaja visus viņa būtības pamatus. Bet tad viņš pamanīja izmaiņas arī sieviete tas bija tādas pašas ka izmaiņas viņa. Viņš saskatīja Meisones acis to pašu nepārprotamo kvēlo alkatību, lepno un biedējošo atteikšanos no vecajiem, neveiklājiem morāles ierobežojumiem.