Un tikai tad viņš apjautā to, ko vajadzēja saprast jau ātrāk, dargais ieguvums jasargā ārkārtīgi rūpīgi. Katrs, kas to ieraudzīs, uzreiz vēlēsies iegūt to sev. Jo Agozjenam šim neticamajam Mandalas visumam ir milzīga vara par cilvēka prātu. Vara, kuru iespējams atbrīvot. Un tieši viņš ka neviens cits ir vispiemērotākais cilvēks, kas to spēj paveikt. Viņam ir kapitals, zināšanas un pats galvenais tehnoloģijas. Ar savu grafiskas informācijās apstrades tehnoloģiju viņš var nogādāt šo attēlu, nezaudējot tā brīnumainas detaļas, visai pasaulei, gūstot milzu peļņu un ietekmi. Izmantojot neierobežoto piekļuvi kapitalam un talantiem, viņš var izpētīt attēla noslēpumus un uzzināt, ka tas spēj tik apbrīnojami ietekmēt cilvēku miesu un garu, un pielietot šis zināšanas citu attēlu veidošanā. Visi cilvēki pasaule vai vismaz visi tie, kuriem ir kāda nozīme, tiks pilnība pārvērsti. Viņam piederēs oriģināls un viņš noteiks, ka tiks izplatītas tā ko pijas. Pasaule kļūs citada tā būs viņa pasaule.
Nelaime tikai tada, ka tas svešinieks zinaja par viņa pastrādāto slepkavību. Detektīvs, kurš noteikti bija sekojis viņam uz kuģa. Virs, kurš ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, pat izmantojot kuģa apkalpojošā personālā palīdzību, cenšas atņemt viņam dārgo mantu. To iedomājoties, viņa asinis dzīslas uzbangojā, sirds sāka sisties straujak. Viņš sajuta tik mežonīgu naidu, kas ausis duca un sīca. Blekbernam nebija ne jausmas, ka tas detektīvs uzzinājis par Agozjena Mandalu. Varbūt Ambross vispirms mēģināja pārdot to viņam, varbūt arī detektīvs bija apguvis Tibetiešu mācību, bet galu gala nav svarīgi, ka šis okšķeris par to uzzinājis, jo viņa stundas bija skaitītas, Blekberns jau iepriekš bija redzējis tulpas briesmu darbus, un tas, kuru viņš ar milzu gribasspēku bija izsaucis, bija īpaši viltīgs un spēcīgs. No tādā neviens nespes izglābties.
Viņš dziļi, nemierīgi ievilka elpu. Viņš nedrīkstēja tuvoties Agozjenam šādā dveseles stāvokli, naida un baiļu, un pieķeršanas pārņemts. Centieni piepildīt savas pasaulīgas vēlmes ir ka ūdens nešana uz juru bezgalīga un bezjēdzīga nodarbe.
Dziļi, lēni elpodams, viņš apsēdās, aizvēra acis un iztēlojās tukšumu. Sajutis, ka viļņi apziņa norimst, viņš piecēlās, piegāja pie salona tālākās sienas, noņēma braka gleznu, apgrieza otrādi un pacēla viltus pamatni, atsedzot paslēpto tanka. Uzmanīgi izņēma to un, novērsis skatienu, pakara uz zīda auklas pie zelta aķa, ko pats bija iedzinis tuvakaja siena.
Blekberns apsēdas gleznas priekšā lotosa poza, novietojot labo roku uz. Kreisas, savienojot īkšķus trīsstūra veida. Mazliet nolieca kaklu un pielika meles galiņu pie aukslejam vīrs augšējiem zobiem, skatienu mierīgi pievērsa grīdai. Pēc tam lēni un apdomīgi pacēla skatienu un pievērsās Agozjena Mandalai.
Attēlu brīnumaini apgaismoja uz sudraba šķīvjiem sakartotas sveces, metot uz gleznas virsmas zeltaini dzeltenus atspulgus ka izkausēta metāla blāzmu. Pamazam tikai pamazam viņam atklājas gleznas burvība. Viņš juta, ka gleznas spēks lēni, bet elektrizejoši plūst caur viņu.
Agozjena Mandala bija ka pasaule, atsevišķs visums, tikpat dziļš un sarežģīts ka mūsējais, bezgalīga valstība, kas paslēpta divdimensiju virsma ar četrām maļam. Taču, raugoties uz Agozjenu, attēls tika maģiski atbrīvots no divdimensiju šaurības. Iztēlē tas ieguva citu formu un apveidu attēla savādas, savijušas līnijas pārvērtās par elektrības vadiem, kas raidīja strāvu caur viņa dvēseli. Viņš saplūda ar gleznu, un glezna ieplūda viņa, laiks apstājās, izšķīda un izgaisa pavisam. Mandala pārņēma viņa apziņu un dveseli, pilnība pakļaujot viņu, telpa bez telpas, laiks bez laika, kļūstot reize par visu un neko…
61
Klusumā, kas bija pārņēmis blāvi apgaismoto tjudoru apartamentu salonu, jautās spriedze. Konstansa stāvēja Pendergasta priekšā un vērojā, ka aģents mierīgi iedzer vēl malku tējas un noliek tasi.
— nu, kā būs? Viņš noprasīja. — Laika nav daudz.
Konstansa dziļi ievilka elpu. — Aloizij, es nespēju noticēt, ka tu tik mierīgi te sēdi un izsaki apgalvojumus, kas ir pretruna ar visu, kas tev kādreiz bijis svarīgs.
Pendergasts nopūtas vāji slēptā nepacietība. — Lūdzu, neapvaino manas prāta spējas, turpinot šo bezjēdzīgo strīdu.
— Agozjens ir saindējis tavu apziņu.
— nekā tamlīdzīga! Agozjens ir to atbrīvojis. Attīrījis no garlaicīgiem un aprobežotiem morāles aizspriedūmiem.
— Agozjens ir ļaunuma ierocis. Mūki to zināja.
— tu domā tos mūkus, kuri baidijas palūkoties uz to?
— jā, un viņi bija gudrāki par tevi. Šķiet, ka Agozjens cilvēkām, kurš uz to raugas, spēj laupīt visas labās un krietnas īpašības, un… savaldību. Atceries, ko tas nodarīja Blekbernam, ka viņš noslepkavoja cilvēku, lai to iegutu. Un redzi, ko tas tagad nodara tev.
Pendergasts nicīgi saviebas. — Tas salauž vājāku prātu, bet stipru nostiprina vēl vairāk. Atceries, ko tas nodarīja tai istabenei vai, piemēram, kapteinei Meisonei.
— ko?
— ak, Konstansa, es gan cerēju, ka tu būsi attapīgāka. Protams, Meisone ir to redzējusi kāds cits izskaidrojums varētu būt? Ka to es nezinu, un man ir vienalga. Cilvēku pazušana un slepkavības ir viņas roku darbs viss ļoti rūpīgi iestudēts, lai celtu paniku, panāktu kursa maiņu uz Sentdžonu un varētu uztriekt kuģi Maitasputnu klintīm.
Konstansa pārsteigta raudzijās viņā. Šis pieņēmums šķita neprātīgs bet vai tiešam? Gandrīz par spīti viņas parliecībai, notikumu detaļas sāka nostāties savas vietas.
— taču tas viss vairs nav svarīgi, Pendergasts atmeta ar roku. Kavēties vairs nedrīkst. Tūlīt nāc man līdzi.
Konstansa vilcinājās. — Ar vienu noteikumu.
— un kāds tas būtu, saki, lūdzu?
— vispirms kopā veiksim čungžaņ meditāciju.
Pendergasta skatiena iezagās aizdomas. — Čungžaņ? Kāds absurds! Mums nav laikā.
— ir gan. Mums abiem ir pietiekama garīga sagatavotība, lai ātri sasniegtu stong pa nyid. No ka tu baidies? Ka meditācija padarīs tevi normālu? Tieši tāda bija viņas izmisīgākā cerība.
— kādas muļķības! Atpakaļceļa nav.
— tad meditē kopā ar mani.
Pendergasts brīdi stāvēja nekustīgi. Tad viņa sejas izteiksme atkal pārvērtās. Viņš atkal bija mierīgs, nosvērts, modrs.
— labi, viņš atbildēja. — Es piekritu. Bet ar vienu noteikumu.
— kādu?
— pirms kuģa atstašanas esmu nolēmis paņemt Agozjenu. Ja čungžaņ meditācijas iznākums nebūs tev pa prātam, tu pati skatīsies uz Agozjenu. Tas tevi atbrīvos tāpat kā mani. Es tev piedāvāju lielu dāvanu, Konstansa.
To dzirdot, viņai aizrāvās elpa.
Pendergasts vēsi pasmaidīja. — Tu nosauci savus noteikumus. Es savējos.
Konstansa vēl brīdi klusēja. Tad beidzot izpūta elpu un ieskatījās aģenta sudrabainajas acis. — Labi, es piekrītu.
Viņš pamāja ar galvu. — Lieliski. Nu tad saksim?
Tad pēkšņi pie kajītes durvīm pieklauvēja. Konstansa piegāja un atvēra. Gaiteni stāvēja noraizējusies Marija.
— atvainojiet, Grīnas jaunkundz, viņa taisnojas. Ārstu nevar atrast. Es meklēju visur, bet cilvēki uz kuģa kļuvuši traki, raud, dzer, laupa…
— tas nekas. Vai jūs varētu izdarīt vēl pēdējo pakalpojumu? Pastāvēt dažas minūtes aiz durvīm un raudzīties, lai neviens mūs netraucētu?
Sieviete pamāja ar galvu.
— liels paldies. Tad, klusi aizvērusi aiz sevis durvis, Konstansa atgriežas viesistaba, kur Pendergasts bija apsedies uz paklājā, sakrustojis kājas, nolicis plaukstas uz ceļiem un mierīgi gaidīja.