63
Rēgs, kuram nebija vārda, klīda caur mēmu ēnu valstību. Tas dzīvoja neskaidrā paralēlajā pasaulē, kas atradās pelēkaja josla starp "Britānijas" dzīvo pasauli un tīras domas valstību. Rēgs nebija dzīvs. Tam nebija jutekļu. Tas neko nedzirdējā, neko nesaoda, neko nejuta, neko nedomāja.
Tas zina ja tikai vienu tieksmi - uzbrukt.
Tas lēni, it kā taustīdamies, virzījās pa "Britānijas" gaiteņu labirintiem. Kuģa pasaule tam bija tikai ēna, nereāla ainava, neskaidrs ēnu un klusuma plīvurs, caur kuru jaizkļūst, lai piepildītu savu vēlmi. Laiku pa laikam tas sastapa blāvi spīdošas dzīvas būtnes, bet nepievērsa uzmanību to juceklīgajam kustībām. Šīs būtnes rēgam šķita tikpat svešas kā tas cilvēkiem.
Rēgs neskaidri apjauta, ka tuvojās medījumam. Tas juta, ka šīs dzīvas būtnes aura pievelk viņu ka magnēts. Sekojot klusajam aicinajumam, rēgs zigzagiem virzījās no viena klāja uz citu, pārvietojoties caur tērauda korpusu tikpat viegli ka pa gaiteni, meklēdams, nemitīgi meklēdams to, kura apnšanai un iznicināšanai tas bija izsaukts. Laiks šim rēgam nebija tads pats ka šis pasaules iemītniekiem laiks bija ka vaļīgs tīkls, ko var staipīt, parraut, nomest, ieiet un iziet no ta. Tam bija mūžības pacietība.
Rēgs neko nezināja par būtni, kas to bija izsaukusi. Tā vairs nebija svarīga. Tagad pat izsaucējs vairs nespēja to apturēt rēgs darbojās neatkarīgi. Tam nebija nekādas nojausmas, ka izskatās uzbrukuma mērķis. Tas zinaja tikai vienu - neparvaramu ilgošanos atrast šo būtni, izraut tas dvēseli no šīs pasaules auduma un sadedzinat to ar savu kāri, aprīt to, lai remdētu izsalkumu, bet pēc tam izmest pelnus ārpustelpas tumsā.
Rēgs slīdēja pa pustumšu gaiteni, pelēku pusgaismas tuneli līdz ar slīdošiem dzīvu butņu stāviem, caur smagiem baiļu un šausmu mākoņiem. Šeit medījuma aura bija stiprāka, nu jau pavisam stipra. Rēgs juta uzbruktkāri pieaugam un tiecās pretī cīņas karstumam.
Tulpa jau bija tuvu, pavisam tuvu savam medījumam.
64
Gevins Bruss ar savu nelielo komandu Nailzu Velču, Kventinu Šarpu un Emiliju Dālbergu sekoja Liu un Kroulijam uz kreisā borta durvīm, kas veda uz septīto starpklāju. Uz tām bija rakstīts "glabšanas laivas". Tādā pati izeja atradās arī labā borta pusē. Pie durvīm bija sadrūzmējies ļaužu pūlis, kas, ieraugot nācējus, metās tiem virsū.
— te viņi ir!
— laidiet mūs uz glabšanas laivām!
— skatieties, divi kuģa virsnieki! Grib glābt savu ādu!
Viņi bija aplenkti. Drukna auguma sieviete saburzīta treniņtērpa spiegdama sagrāba Liu.
— vai tā ir taisnība? Viņa ieķērcās. Ka mēs dodamies tieši uz klintīm?
Visi metas uz priekšu, sasvīduši un panikas pārņemti. — Vai ta ir taisnība?
— nē, nē, nē! Iebilda Liu, pacēlis rokas, savilcis seju izmisīgā smaidā. — Šīs baumas ir pilnīgi aplamas. Mēs saskaņa ar kursu dodamies uz…
— viņi melo! Iekliedzās kāds vīrietis.
— ko tad jūs meklējat šeit, pie glabšanas laivam?
— un kāda velna pēc mēs braucam tik ātri? Kuģis nesas uz priekšu kā traks!
Kroulijs skaļi iesaucas, lai pārkliegtu pūli. Klausieties! Kapteine tikai grib nogādāt mūs Sentdžonā pēc iespējas ātrāk.
— jūsu pašu apkalpe sāka pavisam ko citu! Ieaurojās sieviete treniņtērpā, atkal sagrābdama Liu formastērpa atlokus un krampjaini sažņaugdama tos. — Nemelojiet mums!
Gaitenis tagad jau bija ka piebāzis ar satrauktiem pasažieriem, Brusu sāka biedēt viņu nevaldamā izturēšanas.
— lūdzu! Iesaucas Liu, atbrīvodamies no sievietes tvēriena. — Mēs tikko nākam no komandtiltiņa. Viss tiek kontrolēts. Si ir tikai parasta glabšanas laivu pārbaude…
Priekšā izspraucas jauns vīrietis neaizpogātā žaketē, vaļā atrautām krekla pogām. — Nemelo mums, tu, maitasgabals! Viņš metās virsu Liu, bet tas parāvās sāņus. Vīrietis atvēzējās un iegāza ar duri Liu pa deniņiem. — Melis!
Liu sagrīļojās, pielieca galvu, pagriezās un, kad uzbrucējs atkal nāca viņam pretī, ietrieca dūri tam saules pinumā. Vīrietis ievaidējās un smagi nogāzās uz grīdas. Tad uz priekšu metas resns vīrs, ar visu savu masivo augumu gazas virsu liu, bet kāds cits sagrāba bocmani no mugurpuses, Bruss devās palīga un ar spēcīgu sitienu veikli nogaza resni uz grīdas, bet Kroulijs tikmēr savaldīja otru uzbrucēju.
Sabijušies no pēkšņa kautiņa, pasažieri uz mirkli pieklusa un atkāpās.
— atgriezieties savās kajītēs! Smagi elpodams, uzkliedza Liu.
Gevins Bruss spēra soli uz priekšu. Jūs! Viņš norādīja uz sievieti treniņtērpā. Ejiet nost no durvīm! Ātri!
Viņa pavēlošā kapteiņa balss iedarbojās. Ļaudis negribīgi pagāja malā, klusēdami, baiļu pārņemti. Liu izgāja priekšā un atslēdza lūku.
— viņi iet uz glabšanas laivām! Iesaucas kāds vīrietis. Ņemiet mani līdzi! Ak dievs, neatstājiet mani!
Pūlis atguvās no sastinguma, sāka spiesties uz priekšu, atskanēja kliedzieni un lūgumi.
Bruss nogāza no kājām kādu daudz jaunāku vīrieti, kas gribēja ielauzties pa durvīm, un nosargāja tās tik ilgi, kamēr viņa palīgi iespraucas pa tam. Viņi steidzīgi aizslēdza durvis aiz sevis, atstājot otrā puse panikas pārņemto pasažieru baru kliedzot un dauzoties.
Bruss pagriezās. Aukstas šļakatas gazas pār klāju, kas kreisa borta puse bija atklāts pret jūru. Viļņu duna un šalkoņa šeit bija daudz skaļāka, un vējš gaudoja visapkārt.
— jēziņ! Nomurmināja Liu. — Tie ļaudis ir galīgi nojūgušies.
— kur ir drošības dienests? Noprasīja Emīlija Dālberga. — Kāpēc nesavalda pasažierus?
— drošības dienests? Atbildēja Liu. — Mums ir divi duči drošībnieku uz vairāk nekā četriem tūkstošiem pasažieru un komandas locekļu. Sākusies īsta anarhija.
Bruss pašūpoja galvu un pievērsās garajai glabšanas laivu virknei. Tas bija īsts pārsteigums. Savos jūrnieka laikos viņš neko tādu nebija redzējis gara ierinda lielu, pilnībā slēgtu, torpēdām līdzīgu kuģīšu koši oranžā krāsā ar iluminatoru rindām gar sāniem. Tie vairāk atgādinaja kosmosa kuģus nekā laivas. Turklāt tie nebija piekarinati pie celtņiem, bet novietoti katrs uz slīpam sliedem, kas veda lejup, nost no kuģa.
— ka tas darbojas? Viņš jautāja Liu.
— brīvā kritiena glābšanas laivas, paskaidroja bocmanis. Uz naftas platformam un kravas kuģiem tādas tiek izmantotas jau gadiem ilgi, bet "Britānija" ir pirmais pasažieru kuģis, kur tas ierīkotas.
— brīva kritiena glabšanas laivas? Jūs laikam jokojat. Līdz ūdens virsmai ir sešdesmit pēdas!
— pasažicri piesprādzējas sēdekļos, kas ir paredzēti trieciena slapešanai. Laivas hidrodinamiski iekrīt ūdeni ar priekšgalu pa priekšu, pēc tam atkal iznirst. Izniršanas brīdi tas jau ir trīssimt pēdu attāluma no kuģa un peld projām.
— kādi tam ir motori?
— katrai ir trīsdesmit piecu zirgspēku dīzeļmotors, kas spēj attīstīt astoņu mezglu ātrumu, un visas laivas ir pārtikās un ūdens krājumi, apsilde un pat gaisa rezerve desmit minūtēm, gadījumiem, ja uz, ūdens virsmas deg degviela.
Bruss pārsteigts raudzijās uz Liu. Dieva vārds, tas gan ir lieliski! Es domāju, ka mums būs janolaiž vecmodīgas laivas no celtņiem, kas šādos viļņos būtu bīstami. Šis mēs varētu palaist tūlīt pat!
— diemžel tik vienkārši tomēr nav, iebilda Liu.
— kāpēc ne?
— visu sarežģī kuģa ātrums. Trīsdesmit mezgli. Gandrīz trīsdesmit piecas jūdzes stundā…
— es zinu, kas ir mezgls, velns pārāvis!
— nelaime tada, ka mēs nezinām, ka kuģa ātrums var ietekmēt laivas. Noteikumos ļoti stingri prasīts, ka laivas janolaiž, kad kuģis stāv uz vietas.