— mēs palaidīsim izmēģinājumā laivu tukšu.
— tā mēs neuzzināsim, ka sanu triecieni iedarbosies uz pasažieriem.
Gevins Bruss sarauca pieri. — Sapratu. Mums ir vajadzīgs izmēģinājumā trusītis. Ļoti labi. Dodiet man portatīvo rāciju un lieciet mani laiva. Palaidiet to jūrā. Es pateikšu, cik smagi tā atsitas.
Kroulijs papurinaja galvu. — Jūs varat savainoties.
— vai mums ir izvēle?
— mēs nedrīkstam apdraudēt pasažieri, iebilda Liu. Es to izdarīšu.
Bruss raudzijās viņā. Nekādā gadījumā! — Jūs esat bocmanis. Jūsu pieredze ir nepieciešama šeit, augšā.
Liu skatiens šaudījas no Brusa pie Kroulija. — Kritiens var būt smags. Kā braucot mašīnā, kad sānos ietriecas cits auto, kas brauc ar trīsdesmit piecu judžu ātrumu.
— tomēr tas ir ūdens. Nevis mašīna pret mašīnu. Klausieties, kādam ir jākļūst par izmēģinājumā trusīti. Un es savulaik esmu uzņemies vēl lielākus riskus. Ja mani ievainos, vismaz būšu ticis nost no kuģa. Manuprat, man nav ko zaudēt. Neteresim laiku.
Liu vilcinājās. — Tas būtu jādara man.
Bruss sāka zaudēt pacietību. — Liu kungs, cik jums gadu?
— divdesmit seši.
— un jums, Kroulija kungs?
— trīsdesmit deviņi.
— bērni ir?
Abi pamāja ar galvu.
— man ir sešdesmit astoņi. Es esmu labāk piemērots izmēģinājumam, jo mans vecums un veselības stāvoklis vairāk atbilst pārejiem pasažieriem. Jūs esat vajadzīgi uz kuģa. Un arī, viņš piebilda, saviem berniem.
Pēkšņi ierunājās Emīlija Dalberga. — Ar vienu cilvēku laiva izmēģinājumam nepietiek. Vajag vismaz divus.
— jums taisnība, piekrita Bruss. Viņš paraudzijās uz Nailzu Velču. Kā tu domā, Nailz?
— esmu tavā rīcībā, Velčs nekavējoties atbildēja.
— pagaidiet! Iesaucas Dalberga. Es nedomāju tā…
— es zinu, ko jūs domājāt, atbildēja Bruss. — Un es to augsti novērtēju, Emīlij. Bet ko gan teiktu Aberdmas banka un trests, ja es pakļautu briesmām vienu no svarīgākajiem klientiem? To pateicis, viņš paņēma no Liu rāciju, devās pie tuvākā oranža "kosmosa kuģa" pakaļgala lūkas un pagrieza rokturi. Lūka pneimatiskājas eņģes atvērās, klusi nošalcot. Bruss iegāja tumšaja kabīnē, ar galvas mājienu aicinadams Velču sekot. Pēc mirkļa viņš atkal pabāza ārā galvu.
— te jau iekārtots vēl glaunāk nekā greznā jahtā. Kurš kanāls?
— izmantojiet septiņdesmit otro. Laiva ir arī fiksētas augstfrekvenču un SSB rācijās, ka arī radars, karšu ploteris, dziļuma noteicējs, eholote viss vajadzīgais.
Bruss pamāja ar galvu. — Tas labi. Tagad nestāviet tur kā aitu bars. Kad mēs dosim zīmi, sakiet lūgšanu un raujiet to sasodīto sviru!
Un, neteicis vairs ne vārda, viņš aizvēra un nostiprināja lūku.
65
Konstansa Grīna atvēra senu sandalkoka lādīti un izņēma dīvaina, fantastiski sarežģīta mezglā sasietu pelēku zīda auklu. No pirmā skatiena tas atgādinaja kādu mazpazīstamu Eiropas mezglu, ko dēvē par mors du chevap8 , taču šis bija daudz sarežģītāks. Tibetiešu valodā to sauca dgongs atrisinājums.
Atstājot Gsalrigčongas klosterī, viņa bija saņēmusi mezglu ka dāvanu no Čeringa. To astoņpadsmitaja gadsimta bija sasējis kāds cienījams lama, un tas bija paredzēts meditācijām, kas ļautu iznīdēt pieķeršanās, atbrīvoties no ļaunam domam un ietekmēm, ka arī palīdzētu diviem prātiem savienoties. Konstansa bija domājusi ar mezgla palīdzību izdeldēt atmiņas par slepkavību, bet tagad viņa cereja ar to atpestīt Pendergastu no Agozjena ietekmes. Šo mezglu reālajā pasaulē nedrīkstēja atsiet tad tas zaudētu spēku un pārvērstos par parastu zīda auklu. Tas bija vingrinājums tikai prātam un garam.
Kajīte bija tumša, balkona logu aizkari cieši aizvilkti. Marija, nespējusi atrast ārstu, tagad stāvēja pie salona durvīm ar bažu un apjukuma izteiksmi sejā.
Konstansa pievērsās viņai. — Marija, lūdzu, pastāviet ārpusē sardzē. Neļaujiet nevienam mūs traucēt.
Sieviete pamāja ar galvu, pagriezās un ātri izgāja no salona.
Dzirdot durvis aizveramies, Konstansa nolika mezglu uz maza zīda spilvena, kas gulēja uz grīdas, sveču apļa apgaismots. Tad viņa paraudzijās uz Pendergastu. Aģents ar nicīgu smaidu sejā apsēdas vienā pusē mezglam, bet Konstansa pretējā pusē. Mezgls atradās vidū starp viņiem, viens vaļējais auklas gals pret Konstansu, otrs pret Pendergastu. Tas bija garīgs un fizisks simbols, kas nozīmējā, ka dzīve viss ir savstarpēji saistīts un jo īpaši abas būtnes, kas sēž abas mezgla puses.
Konstansa apsēdas īpašā lotosa poza, tāpat darīja arī Pendergasts. Kādu brīdi viņa nekustīgi sēdējā, ļaujot, lai visus locekļus pārņem miers. Pēc tam, neaizverot acis un visu laiku raugoties uz mezglu, viņa paleninaja elpošanu un sirdsdarbību, ka bija mācījuši mūki. Viņa ļava prātam pievērsties šodienai, šim brīdim, atmetot pagatni un nākotni un apturot nemitīgo domu straumi, kas ikdiena plūst caur cilvēka pratu. Atbrīvojoties no liēka iekšeja trokšņa, viņas jutekļi īpaši asi uztvēra tuvāko apkārtni viļņu dunu, triecoties pret kuģa korpusu, lietus bungošanu pa balkona durvīm, svaigi izremontētas telpas smaržu, vieglo vaska sveču aromatu un sandalkoka dvesmu no mezgla. Viņa modri juta pretī sēdētājā klatbutni, ar acs kaktiņu saskatot to ka tumšu siluetu.
Viņas skatiens bija pievērsts mezglam.
Viņa pamazam atbrīvojas no visam ārējām sajūtam. Ārpasaules traucēkļi izgaisa tumsa, ka aizverot sleģus tumša māja. Vispirms pazuda istaba viņai apkārt; tad lielais kuģis, bet pēc tam milzīgais okeāns, kura tas peldēja. Pazuda visas istabas skaņas, smaržas, kuģa smagnējā šūpošanās, viņas pašas ķermeņa sajūtas. Izgaisa arī zeme, saule, zvaigznes, visums… viss pazuda, pagaisa nebūtība. Palika tikai viņa un mezgls, un būtnē, kas sēdēja mezgla otra pusē.
Laiks apstājās. Viņa bija sasniegusi taņ čiņ gha stāvokli - durvis uz pilnīgu tukšumu.
Savāda meditatīva stāvokli, kas sevi apvienoja saasinātu apziņu un pilnīgu brīvību no piepūles un vēlmēm, viņa pievērsa visu uzmanību mezglam. Kādu brīdi tas palika nemainīgs. Pēc tam, lēni ka čūska ātritinoties, mezgls pats sāka atraisīties. Fantastiski daudzveidīgās cilpas un likumi, dziļi iegrimušie un augstu savijušies pavēdieni sāka atbrīvoties, auklas gali ievilkās mezgla, pretēja virziena atkārtojot sarežģītas sasiešanas darbības, kas tika veiktas pirms trim gadsimtiem. Šis bija neizsakami sarežģīts matemātisks process, kas simbolizēja ego atraisīšanu, kam jānotiek, lai būtne varētu sasniegt stong pa nyij tīra tukšuma stāvokli un saplūst ar universālo sapratu.
Viņa bija šeit, arī Pendergasts bija šeit, bet vidu starp viņiem mezgls, kas pats raisījās vaļā. Tas arī bija viss.
Pēc kāda nezināmā laika varbūt pēc sekundes, varbūt pēc tūkstoš gadiem pelēka zīda aukla gulēja viņu priekšā gludā kaudzītē, atsieta un vaļīgi salocīta. Tas vidu atklājās mazs, saburzīts zīda gabaliņš, uz kura senie mūki bija uzrakstījuši lūgšanu.
Konstansa rūpīgi izlasīja lūgšanu. Pēc tam sāka atkārtot to lēni, dziedošā balsī, vēl un vēlreiz….
Skandēdama lūgšanu, viņa vērsa savu apziņu pret auklas brīvo galu, kas atradās viņas pusē. Tajā paša laika viņa juta pretī sēdošās būtnes siltumu, kas tāpat vērš apziņu pret tuvāko brīvo auklas galu.
Skandējot lūgšanu, klusas, melodiskas skaņas atraisīja viņas ego, saudzīgi parraujot visas saites ar fizisko pasauli. Viņa juta, ka apziņas straume pieskārās auklai un virzās pa to, otrā pusē sēdošas būtnes pievilkta, un tieši tāpat pievelk arī pretimsēdētāju. Viņa virzījās pa sarežģītajiem pavēdieniem, tik tikko elpojot, sirdij sitoties gausi, tuvāk, arvien tuvāk… tad viņas domas sastapas un saplūda ar otras būtnes siltumu, un bija sasniegta augstāka stadija.