Viņa pēkšņi bija nokļuvusi kāda vietā, kas bija reizē sveša un pazīstama. Viņa stāvēja uz bruģētas ielas, zem elegantam gāzes laternam, raudzidāmas augšup uz tumšu savrupnamu ar aizslēģotiem logiem. Šis izcilas koncentrēšanas meistardarbs, tīras domas veidojums bija reālāks un taustamaks nekā visi sapņi, ko viņa jebkad bija redzējusi. Viņa juta vesa, mitra naksnīgā gaisa pieskārienu adai, dzirdēja lidojošu kukaiņu spārnu sanešanu, saoda ogļu dumu un sodrēju smārdu. Caur kaltas dzelzs žogu viņa raudzijās augšup uz savrupnamu, pārlaižot skatienu mansarda jumtam, erkera logiem un augšstāva galerijai.
Mirkli vilcinājusies, viņa iegāja pa vārtiem tumša, mīkla dārzā, kur smaržoja pēc novītušam puķēm un malainas augsnes. Viņa devās pa celiņu uz portiku. Divviru durvis bija pavērtas, un viņa iegājā, nokļūstot grezna vestibila. Vīrs galvas karājās kristālā lustra, tumša un draudīga, tas piekariņi klusi šķindējā, it kā vēja sašupoti, lai gan gaiss māja bija mierīgs ka sastindzis. Vienas masīvas durvis veda uz plašu bibliotēku, kur atzveltnes krēsli un dīvāni bija tukši, kamīns izdzisis un auksts. Citas durvis veda uz tādu ka ēdamzali vai varbūt izstāžu zāli, kur valdīja modrības pilns klusums.
Viņa šķērsoja vestibilu, papēžiem klaudzot uz marmora grīdas, un pa platajam kāpnēm uzkāpa otraja stāva. Gaiteņa sienas rotāja gobelēni un neskaidras gleznas, tas stiepās dziļāk mājas tumšaja sirdi, un vietām to partrauca laika gaita nomelnējušas ozolkoka durvis.
Iedama viņa paraudzijās pa kreisi. Viņas priekšā, gara gaiteņa sākumā, kādas durvis bija atvērtas atlauztas, aplodas sadragātas, pa grīdu izmētātās koka skaidas un svina gabali. No melnas durvju mutes uzpluda auksta pagraba smaka pēc pelējuma un lipīgiem beigtiem simtkājiem.
Viņa nodrebēja un steidzīgi pagāja garām šim durvīm. Viņu pievilka nakamas. Viņa jau bija gandrīz klāt.
Viņa pastiepa roku un nospieda durvju rokturi. Klusi nočīkstot, durvis atvērās uz iekšpusi, un viņu apņēma patīkams siltums kā ziemā, ieejot jaukā, majīgā istabā.
Viņas priekšā stāvēja Aloizijs Pendergasts, kā vienmēr, ģērbies melnā, smaidīdams, sakrustojis rokas.
— esi sveicināta, viņš teica.
Istaba bija liela un skaista, ar paneļiem rotātām sienam. Marmora kamīna kurējās uguns, un uz kamīna dzegas senlaicīgs pulkstenis skandēja stundas līdzās vecam šifona traukam un vairākam kristālā glāzēm. Pie sienas piestiprinātā izbāztā brieža galva ar stikla acīm raudzijās pretī pāri rakstāmgaldam, kas bija nokrauts ar ādas vākos iesietam gramatam un papīriem. Ozolkoka grīdu klāja bieza, blīva grīdsega, uz kuras dižojas grezni persiešu paklāji. Istaba bija vairāki ērti atzveltnes krēsli, dažiem no tiem uz sēdekļiem bija atvērtas gramatas. Šī bija ļoti majīga, silta un tīkama istaba.
— nāc, sasildies pie kamīna, viņš aicināja.
Viņa piegāja tuvāk pie kamīna, neatraudama skatienu no Pendergasta. Viņam piemita kaut kas savāds. Kaut kas citādāks. Lai gan nams un istaba bija nenoliedzami īsti un taustami, viņš pats šķita neskaidrs, caurspīdīgs, izplūdis, it kā īsti neatrastos tur.
Durvis aiz viņas aizvērās, klusi nodunot.
Viņš pastiepa roku, un viņa to satvēra. Viņš pēkšņi stingri saspieda viņas plaukstu, viņa mēģināja izrauties, bet vīrietis pievilka viņu sev tuvāk. Viņa galva it kā sašūpojās, piepūtas un izplūda. Āda ieplaisāja, un no iekšienes izlauzās uguns kvēle. Tad viņa seja nolobījās un nokrita liesmojošās stremeles, atsedzot baisu, Konstansai pazīstamu viepli. Tas bija neaprakstamais dēmons Kalaziga.
Viņa raudzijās uz to, nezin kāpēc nebaidīdāmas, juzdama tā siltumu, kas pievilka viņu, reize biedejot un vilinot. Tas šķita viņu piepildām ar uguni ar neparvaramo, visaptverošo uzvaras kvēli, ko viņa juta neprātīgās Diogena Pendergasta vajašanas laikā. Tai piemita tādā tīrība, kas izraisīja bijības trīsas.
— es esmu griba, dēmons teica balsī, kas nebija skaņa, bet doma. Es esmu tīra doma, kas ar uguni šķīstīta no visām cilvēku jūtu atliekām. Es esmu brīvība. Pievienojies man.
Valdzinajuma un riebuma pārņemta, viņa atkal mēģināja izraut roku, bet dēmons to turēja stingri. Tā sejā, baismīga un skaista, pieliecas tuvāk. Tas nav īsts, viņa teica sev, tas ir tikai viņas iedomu auglis, tēls, kas nācis no kādas tankus, ko viņa vērojusi stundām ilgi, un tagad meditācijā atausis atmiņa.
Dēmons Kalaziga vilka viņu uz kamīna pusi. — Nāc! Ugunī! Šķīsti sevi no morāles aizspriedumu nedzīvās čaulas. Tu atdzimsi ka tauriņš no kūniņas, brīva un skaista.
Viņa paspēra soli uz kamīna pusi, apstājās, paspēra vēl vienu soli, gandrīz slidot virs paklāja, siltuma pievilkta.
— jā, ierunājās cita balss. Pendergasta balss. Tā ir labi. Tā ir pareizi. Ej ugunī.
Tuvojoties liesmām, izgaisa smagā vainas apziņa un pazemojošās atmiņas par slepkavību, kas nospieda viņas plecus, to vieta viņu pārņēma sajūsma, tādā sajūsma un ļauns prieks, ko viņa juta, redzot, ka Pendergasta brālis no Ia Sciara kraujas iegāžas liesmojošajās vulkāna dzīlēs. Šo acumirklīgo uzvaras svētlaimi viņai tagad piedāvāja izjust vienmēr, uz visiem laikiem.
Viņai tikai bija jāieiet liesmas.
Vel viens solis. Uguns siltums plūda viņai pretī, ar liesmu mēlēm gandrīz skarot kājas. Viņa atcerējas savu pretinieku pie kraujas malas, viņus abus saķērušos ka baismīga mīlētāju apskaviena, spēkojoties pie liesmojoša tu sciara bezdibeņa malas; savu negaidīto maņu gājienu; Diogena sejas izteiksmi, apjaušot, ka viņi abi kritīs. Viņa sejas izteiksmi tas bija visšausminošākais, visbēdīgākais un reizē iepriecinošākais, ko viņa jebkad pieredzējusi, līksme, raugoties otra cilvēka sejā, kurš skaidri, bez mazākājām šaubam apjautis, ka tūlīt mirs. Ka visas cerības ir zudušas. Un tagad šis rūgtais prieks būs kopā ar viņu uz mužu. Viņa pali pēc savas vēlēšanās varēs to izjust atkal un atkal. Un viņai pat nebūs vajadzīga atriebība ka attaisnojums viņa varēs slepkavot, ko un kur vien gribēs, vēl un vēlreiz izbaudot mežonīgo kvēli, saldkaislo, līksmo uzvaras prieku!
Visas cerības ir zudušas…
Iekliegdamas viņa rāvās ārā no dēmona tvēriena un ar milzu gribasspēka piepūli strauji atbrīvojas no tā. Viņa atrāvās tālāk no uguns, pagriezās un skrēja ārā pa durvīm, un pēkšņi krita, krita cauri mājai, cauri pagrabiem, pazemes katakombām, krita…
66
Vētra plosījās aiz septītā starpklāja atklātajām margām, šļācot šļakatas uz klāja, lai gan tas atradās sešdesmit pēdas vīrs ūdens virsmas. Viļņu duna un vēja gaudošana neļāva Liu sakarīgi domāt.
Pienāca Kroulijs, tikpat izmircis ka Liu. — Vai mēs tiešam to mēģināsim, ser?
— vai jūs varat ieteikt ko labāku? Liu pikti atjautāja. Dodiet savu rāciju.
Kroulijs pasniedza rāciju.
Liu sameklēja septiņdesmit otro kanālu un nospieda raidīšanas pogu. Liu izsauc brūšu, beidzu.
— Brūss klausās.
— kā dzirdat mani?
— pieci uz pieci.
— labi. Piesprādzējieties stūrmaņa vieta pie stūres. Lai Velčs apsēžas otra pusē ejai.
— ir jau izdarīts.
— vai vajadzīgi kādi norādījumi?
— izskatās, ka te jau visi ir.
— glābšanas laiva ir gandrīz pilnība automatiska, turpināja Liu. Motors iedarbojās automatiski pēc trieciena. Tas vedīs laivu taisnā līnijā projām no kuģa. Jums tikai jasamazina apgriezieni līdz stūrēšanas ātrumam tā jūs drīzāk varēs atrast. Vadības panelis jums ka jūrniekam droši vien būs gluži labi saprotams.