Lesērs norija siekalas. — vai ir kāda cerība, ka tas var aizķerties uz klintīm?
— tur ir stāvs kritums. Kuģa priekšgals svērsies uz leju un vilks kuģi līdzi ātri.
— lai dievs žēlīgs!
— ņemot vērā ievainoto un bojāgājušo skaitu un "Britānijas" grimšanas ātrumu, nebūs laika uzsākt nekādās kuģa atstašanas procedūras. Tas nozīme, ka nevienam sadursmes brīdi uz kuģa klāja esošam nav izredžu izdzīvot. Tas attiecās ari… viņš brīdi vilcinājās un paraudzijās apkārt, uz personālu, kas atrodas uz rezerves komandtiltiņa.
— tukstoš piecsimt jardi un tuvojās, ziņoja otrais kapteiņa palīgs, neatraujot skatienu no radara. Par viņa seju plūda sviedri. Uz rezerves komandtiltiņa bija iestājies klusums, visi raudzijās uz zaļo plankumu, kas radara ekrāna pletās platuma.
Lesērs bija apsvēris iespēju izziņot vispārēju brīdinājumu pasažieriem, taču nolēma, ka labāk nevajag. Pirmkārt, izziņojot to skaļruņos, viņš izpaustu savu nodomu Meisonei. Turklāt vēl svarīgāk ja "Grenfells" paveiks visu ka nakas, sanu trieciena spēku kuģa priekšgala lielākoties apslapēs "Britānijas" milzīga masa. Trieciens tikai nobiedēs pasažierus vai, sliktakaja gadījuma, nogāzīs dažus no kājām. Šis risks bija jāuzņemas. Tūkstoš divsimt jardi.
70
Rodžers Meilzs dzirdēja steidzīgus soļus un paslēpās devītā klāja gaiteņa stūrī. Garām aizskrēja histērijas pārņemtu pasažieru bars, klaigajot, vicinot rokas, sazin kādas neprātīgās iedomas pārņemti. Viena roka viņš bija sažņaudzis magnētisko atslēgu, nemitīgi taustīdams un berzēdams to kā burvju amuletu. Ar otru roku viņš izvilka blašķi un iedzera lielu malku dārga viskija astoņpadsmit gadus veca macallan -, tad ielika blašķi atpakaļ kabatā. Viena acs jau sāka aizpampt no sitiena, ko viņš bija saņēmis cīniņā ar histērisku pasažieri pie restorāna "Oskars", bija tādā sajuta, it kā sasituma vieta kāds suknetu iekša gaisu, piepušot to arvien vairāk. Baltais krekls un smokings bija notraipīts ar asinīm, kas vēl joprojām pilēja no deguna. Viņš laikam izskalas drausmīgi.
Viņš ielūkojas pulksteni, lidz sadursmei trīsdesmit minūtes, ja tas, ko viņš bija dzirdējis, atbilda patiesībai, un, visticamak, tā arī bija. Viņš paraudzijās apkārt, lai pārliecinātos, vai gaitenis ir tukšs, tad izspraucas no slēptuves. Par katru cenu bija jaizvairas no pasažieriem. Tagad uz "Britānijas" klāja bija ka filma "mušu valdnieks" katrs pats par sevi, bet tieši bagalu kretīnu bars visātrāk mēdz nonākt līdz brutalai rīcībai.
Viņš uzmanīgi lavijas projām pa devītā klāja gaiteni. Lai gan tuvumā neviena nebija, no visam pusēm skanēja attāli kliedzieni, bļāvieni, izmisuma saucieni un šņuksti. Viņš nespēja noticēt savam acīm, ka kuģa virsnieki un drošības dienesta darboņi kaut kur pazuduši, atstājot viesu apkalpošanas personālu satrakota pasažieru pūļa varā. Viņš neko nebija dzirdējis, nebija saņēmis nekādus norādījumus, bija skaidri redzams, ka šādā mēroga katastrofai nekāda glabšanas plana nebija. Kuģis bija pārvērties par īstu elli, kur neko nevarēja uzzināt, bet visdrausmīgākās baumas izplātījās ka meža ugunsgrēks.
Meilzs aizslīdēja pa gaiteni, sažņaudzis sauja atslēgu. Tā bija viņa glābiņš no šis vājprātā valstības, un viņš to liks lieta nekavējoties. Viņš negribeja būt viens no četrtūkstoš trīssimt nelaimīgajiem, kas tiks sašķaidīti ka malta gaļa, kad kuģis uztrieksies uz liela sēkļa bīstamākajām klintīm. Veiksminieki, kuri pārcietis triecienu, nodzīvos divdesmit minūtes ilgāk, kārpīdamies ledaina ūdeni, līdz nosals.
Šaja ballīte viņš nepiedalīsies, liels paldies, bet nē.
Viņš iedzera vēl malku viskija un izslīdēja pa durvīm ar sarkanu uzrakstu "izeja". Noskrēja pa metāla kāpnēm, sparīgi cilājot īsās kājas, tad apstājās kāpņu laukumiņa divus posmus zemāk, lai ielūkotos gaiteni, kas veda uz starpklāju, kur atradās kreisa borta glabšanas laivas. Lai gan gaitenis atkal bija tukšs, izmisušo un nikno pasažieru klaigašana uz šī klāja bija skaļāka. Viņš nespēja saprast, kāpēc netiek palaistas glabšanas laivas. Viņš bija piedalījies glabšanas apmācības un pāris reizes bija nolaidies jūra bnvaja kritiena. Šis laivas bija neticami izturīgas, un kritiens ūdeni, sēžot droši piesprādzētām mīksta sedekli, nebija bīstamāks par braucienu disnejlendas ātrākciju kalniņos.
Kad viņš ap stūri tuvojās ārējam starpklājam, puļa klaigašana pieņēmās spēkā. Tas jau bija gaidams pie aizslēgtajām lūkam bija sapūlējies bariņš pasažieru, kas dauzijas pie durvīm un sauca, lai atver.
Vienīgais ceļš pie kreisa borta glabšanas laivam bija caur šo pūli. Arī labā borta pusē noteikti bija saskrejis vismaz tikpat daudz cilvēku. Viņš devās uz priekšu, joprojām sažņaudzis sauja atslēgu. Varbūt neviens viņu nepazīs.
— skatieties! Kruiza direktors!
— kruiza direktors! Ei, jūs! Meilz!
Pūlis metas viņam pretī. Piedzeries vīrietis ar ugunīgi piesarkušu seju sagrāba Meilzu aiz piedurknes. — Kas, ellē, te notiek? Kāpēc netiek palaistas glabšanas laivas? Viņš parāva Meilza roku. Ko? Kāpēc?
— es pats neko vairāk nezinu! Pārbīli aizžņaugta balsi iesaucas Meilzs, pūlēdamies atbrīvoties. Man neviens nekā nav teicis!
— nemuldi! Viņš iet uz glābšanas laivam tāpat kā tie pirms viņa!
Kāda cita roka sagrāba Meilzu un parāva sāņus. Viņš juta, ka plīst smokinga žakete. — Laidiet mani! Meilzs ieķērcās, spraukdamies uz priekšu. Es neko nezinu!
— stāsti vien!
— mēs gribam tikt glābšanas laivas! Šoreiz jūs mūs neatstāsiet aiz durvīm!
Panikas parņemtais pūlis saklupa ap viņu un raustīja ka bērni, ķīvēdamies par lelli. Skaļi notirkšķeja krekla piedurkne.
— laidiet! Viņš lūdzās.
— jūs, nelieši, neatstasiet mūs noslīkt!
— glabšanas laivas jau ir palaistas, tāpēc neviens no komandas nav manams!
— vai tā ir taisnība, tu, mērkaķi?
— es jūs ielaidīšu, pārbijies iekliedzas Meilzs, pacēlis vīrs galvas atslēgu, ja jūs liksiet man mieru!
Pūlis pierima, apdomājot dzirdēto. Tad kāds ierunājās: — viņš teica, ka ielaidīs mūs!
— Vai dzirdējāt? Laidiet mūs iekšā!
Pasažieri stūma viņu uz priekšu, pēkšņi pierimuši, cerību spārnoti. Ar trīcošu roku Meilzs ielika atslēgu slēdzenē, atgrūda durvis vaļā, metās iekšā, pagriezās un mēģināja aizcirst tās aiz sevis. Tas bija veltīgas pulēs. Pūlis izspraucas cauri, nostumjot viņu pie malas.
Viņš pierausās kājas. Viļņu duna un vēja gaudošana bija apdullinoša. Vīrs bangam bija sabiezējuši lieli, saraustīti miglas blāķi, bet starp tiem vidēja melns, nikni putojošs okeāns. Klāju apskaitīja šļakatu mākoņi, uzreiz izmērcējot Meilzu līdz adai. Viņš pamanīja piu un Krouliju stāvam pie laivu palaišanas vadības paneļa kopā ar kādu pasažieri baņķieri un pārsteigumā raugamies uz saskrejušajiem ļaudīm. Viņiem līdzās stāvēja gaļas rūpnieka atraitne fmilija halberga. Pasažieru pūlis metas pie pirmās brīvās laivas, un Liu un Kroulijs kopā ar baņķieri metas tos apturēt. Atskanēja kliedzieni un bļāvieni, un atbaidošas duru sitienu skaņas. Kroulijam no rokam izkrita rācija un aizslīdēja pa klāju, pazūdot no skata.
Meilzs nogaidīja. Viņš zinaja kārtību. Zināja, ka rīkoties ar iaivam, zinaja to palaišanas secību un neparko negatavojas sēsties tajā kopā ar sātrakotu pasažieru baru. Pūļa un Liu vīru kautiņš kļuva arvien neželīgāks, un pasažieri cīniņa karstuma šķita piemirsuši Meilzu. Viņš pagūs tikt projām, kamēr tie vēl neko nebūs apjēguši.