Viņš centās nepievērst uzmanību nekam citam ka vienīgi uzbrucējam -savādajai parādibai. Kustīgo dumu vidu bija neskaidri samanama kāda dīvaina būtne izvalbītas sarkanas acis, mute ar asiem ilkņiem, alkatīgi viņam pretī pastieptas rokas ar asiem nagiem. Būtnes izskats pauda uzstājību un mežonīgu izsalkumu.
Viņa prāta pazibēja vairākas domas vienlaikus. Viņš saprata, kas tas ir, saprata, kas to uzburis un kāpēc. Viņš zinājā, ka tagad būs jaciņas ne tikai par dzīvību, bet arī par savu dvēseli. Viņš sakopoja visus spēkus, kad rēgs sagrāba viņu lipīga tverienā, apdullinot ar pretīgu mīkla, sapelējuša pagraba, glumu kukaiņu un trudošu līķu smaku.
Pēkšņi Pendergastu pārņēma miers vienaldzīgais, atbrīvojošais miers, ko viņš tikai nesen bija atklājis. Viņš tika pārsteigts negaidīti, nebija laika sagatavoties, tomēr viņš varēja izmantot milzīgo garīgo spēku, ko viņa prāta bija atbrīvojis Agozjens, un tas viņam ļaus uzvarēt. Šis cīniņš būs jauno spēju parbaude, pirmās ugunskristības.
Rēgs mēģināja iekļūt viņa prata, urbjoties tajā ar mikliem gribas un uzstājības taustekļiem. Pendergasts atbrīvoja pratu no visam domam. Viņš neatstās neko, kur rēgam pieķerties un pieturēties. Galvu reibinošā ātruma viņš panāca vispirms taņ fiņ gha stāvokli durvis uz pilnīgu tukšumu, bet pēc tam stong pa nyid pilnīga tukšuma stāvokli. Rēgs ienāks, bet istaba būs tukša. Nē, patiesībā nebūs arī pašas istabas.
Viņš neskaidri juta, ka uzbrucejs pārmeklē viņa tukšumu, klīst tajā, ļauni spīdinot sarkanas acis ka kvēlojošas cigaretes. Rēgs svaidijas šurpu un turpu, meklējot enkuru, slīkstot ka kaķis bezgalīgas okeāna dzīles. Tas jau bija sakauts.
Rēgs parstāja svaidīties, bet tad zibenīgi ātri apvija aģentam savus lipīgos taustekļus un iecirta zobus tieši viņa prātā.
Pendergastu caururba briesmīgas sāpes. Viņš nekavējoties atbildēja ar prettriecienu. Viņš cīnīsies ar uguni pret uguni, izveidos nepārkāpjamu prāta barjeru. Paslēpsies aiz domu trokšņa mūra, apdullinoša un neparvarama.
Tumšaja tukšuma viņš atsauca simts pasaules svarīgākos filosofus un sāka sarunu ar tiem parmenidu un lrtu, heraklitu un kantu, sokrātu un niči. Uzreiz izraisījās desmitiem dažādu diskusiju par dabu un apziņu, brīvību un tīro pratu, patiesību un skaitļu dievišķumu veidojot īstu intelektuālā trokšņa vētru, kas pletās no apvāršņa līdz apvarsnim. Tik tikko spēdams paelpot, Pendergasts uzturēja šo iluziju ar milzīgu gribasspēka piepūli.
Dialogu šalkoņai pārskrēja neliels vilnītis ka ūdens lase, kas pieskārās melnai ūdens virsmai. Kad tas pletās plašak, tuvākās filosofu balsis apklusa. Sarunu centra izveidojas klusuma lodziņš, ka vētras sirdi. Ēnu rēgs nepielūdzami ieslīdēja pa šo lodziņu, lavīdamies arvien tuvāk.
Pendergasts uzreiz partrauca neskaita mās diskusijas, izmeta no prāta visus sarunu biedrus. Ar milzīgu piepūli viņš atkal atbrīvojas no visām apzinātajām domam. Ja šāds izteikti racionāls paņēmiens nelīdzejā, varbūt līdzēs kaut kas abstraktaks.
Viņš ātri uzbūra iztēlē tūkstoš izcilākās rietumu mākslinieku gleznas. Ļāva, lai tas hronoloģiska secībā cita pēc citas aizpilda viņa apziņu līdz maļam, lika, lai gleznu krāsās, otas triepieni, simboli, apslēptie vēstījumi, nemānāmās vai izteiktas alegorijas parpludina viņa apziņu. Dučo "Maesta", Botičelli "Veneras Dzimšana", Mazačo "Trīsvienība", Fabriano "Pielūgsme", Van Eika "Arnolfini Precības" atkal un atkal pārņēma viņa apziņu, ar savu sarežģītību un apbrīnojamo skaistumu izspiežot visas domas. Viņš turpināja pārcilāt gleznas, arvien ātrāk un ātrāk, līdz nonāca pie mūsdienu māksliniekiem Ruso, Kandinska un Marina. Tad viņš atgriezās sākumā un sāka visu no jauna, virzoties arvien ātrāk, līdz viss saplūda vienā krāsu un formu juceklī, kura mākslas darbi sava bezgaligaja sarežģītība vienlaikus un pilnībā pārņēma visu viņa apziņu, neatstājot brīvu vietu, kur dēmonam pieķerties.
Krāsu ņirboņa sašūpojas, sāka pagaist. Tulpas zemā, neskaidra forma sāka spraukties caur tēlu kaleidoskopu ka tumsas rīkle, kas aprij visu savā ceļā, tuvojoties upura prātam.
Pendergasts vēroja tas tuvošanos, sastindzis ka pele kobras skatiena priekšā. Ar milzu piepūli viņš atbrīvoja domas. Viņš juta, ka sirds tagad sitas daudz ātrāk. Viņš nojautā, cik alkatīgi rēgs iekāro visu viņa butibu, viņa dvēseli. Durnu rēgs izstaroja šo alkatibu ka karstuma vilni. Šī apjausma izsauca panikas trīsas, kas parskrcja visai viņa apziņai.
Uzbrucējs bija daudz stiprāks, nekā viņš spēja iedomāties. Protams, jebkurš cits cilvēks bez brīnumaina garīgas aizsardzības līdzekļa, ko viņš bija licis lietā, būtu padevies tulpam uzreiz un bez cīņas.
Rēgs tuvojās vēl vairāk. Nonācis tuvu izmisumam, Pendergasts meklēja glābiņu absolūtas loģikas valstība, izsaucot sava arvien vairāk sadrumstalotaja prāta tīras matemātikas spriedumus. Tulpa izslīdēja cauri šim aizsargvalnim vēl ātrāk nekā iepriekš.
To nevarēja pieveikt ne ar vienu paņemienu. Varbūt tas tiešam bija neuzvarams…
Un tad pēkšņi viņš visa pilnība apzinājās draudošas briesmas. Rēgs uzbruka ne tikai viņa prātam, bet arī ķermenim. Viņš juta, ka muskuļi raustās nevaidamos krampjos; sirds dauzās ka traka; rokas sažņaudzas dūrēs un atlaižas. Tas bija drausmīgi un biedējoši - uzbrukums gan prātam, gan fiziskājām ķermenim. Arvien grūtāk bija uzturēt atrautību no sava ķermeņa, kas ir tik svarīga atong pa nyid stāvoklim. Viņa rokas un kājas arvien vairāk nonāca tulpas varā, un pūliņi, kas nepieciešami fiziska ķermeņa neievērošanai, kļuva arvien jūtamāki.
Un tad pienāca brīdis, kad tas vairs nebija iespējams. Sabruka visi rūpīgi uzbuvetie aizsargmūri, iztēles celtnes, viltības un stratēģijas. Tagad Pendergasts spēja domāt tikai par izdzīvošanu.
Tagad gara acu priekšā parādījās senais ģimenes savrupnams dofina iela, atmiņu pils, kas līdz šim vienmēr bijusi drošs patvērums. Viņš izmisīgi steidzās uz turieni. Viena elpas vilciena šķērsoja pagalmu, viena ieciena uzskrēja pa ieejas pakāpieniem. Un tad jau viņš bija ieskrejis pa durvīm un aizelsies drudžaini slēdza ciet slēdzenes un ķēdes.
Viņš pagriezās, atspiedis muguru pret durvju aili, un satraukti paraudzijās apkārt. Rošnuara nama valdīja modrs klusums.
Priekšā, gara, ēnaina gaiteņa gala, viņš varēja saskatīt lepno foajē ar izcilo senlietu un mākslas darbu kolekciju, un arī greznas kāpnes, kas veda uz otro stāvu. Vēl tālāk tumsas aizsega slēpās bibliotēka, kur zem planas putekļu kartiņas snauda tūkstošiem ādas vākos iesietu gramatu. Parasti šī iztēles aina izraisīja viņa ramu mieru un prieku.
Pašlaik viņu bija pārņēmušās pirmatnējas vajāta medījuma bailes.
Viņš skrēja caur ēdamzali uz foajē pusi, piespiezdams sevi neskatīties atpakaļ. Nonācis foajē, viņš paraudzījās visapkārt, drudžaini meklēdams kādu slēptuvi.
No mugurpuses uzvēdīja vesa, mitra gaisa dvesma.
Viņa skatiens pievērsās durvju arkai, kas vidēja ka melna ēna tālākas sienas nospodrināto paneļu vidu. Viņš zināja, ka aiz tas ir kāpnes, kas ved uz pagrabu un vēl tālāk uz savrupnama dziļa pagraba bezgalīgajām katakombam un kambariem. Viņš atcerejas simtiem nišu, kapeņu un slepenu eju, kur varēja paslēpties.
Viņš ātri devās uz aizvērto durvju pusi, bet tad apstājās. Domā par slēpšanos tumšā, mitra strupceļa nostūrī kā kaktā iedzītai žurkai, gaidot vajātāju, bija neciešama.