Arvien lielākā izmisuma pārņemts, viņš skrēja pa sētas puses gaiteni, caur vairākam durvīm, līdz nonāca virtuvē. Tai līdzās bija pieputējušu pieliēkāmo un kalpoņu kambarīšu labirints, un viņš joņoja tiem visiem cauri, meklēdams slēptuvi. Veltīgas pulēs. Viņš atkal apstājās, drudžaini elpodams. Rēgs bija turpat, viņš to juta, un tas nenoveršami tuvojās.
Nekavējoties ne brīdi, viņš skrēja atpakaļ uz foajē. Tur viņš vilcinājās tikai mirkli, drudžaini pārlaižot skatienu pulētajiem koka skapīšiem, spožajai lustrai, apgleznotajiem griestiem. Bija tikai viena slēptuve, viens patvērums, kur viņš varētu būt drošība.
Viņš uzskrēja pa lepnajam kāpnēm otraja stāva un, cik vien airi spēdams, aizjoņoja pa augsto galeriju. Nonācis pie atvērtam durvīm pusceļa pa kreisi, viņš metas iekša, aizcirta durvis, steidzīgi pagrieza atslēgu slēdzene un aizbīdīja bultu.
Viņa istaba viņa valstība. Lai gan māja sen jau bija nodegusi ugunsgrēka, viņš šeit vienmēr bija drošība. Si vienīga vieta viņa atmiņu celtnē bija tik labi aizsargāta, ka tajā nespēja ielauzties neviens, pat viņa brālis Diogens.
Kamīna sprēgāja uguns, un uz galdiem kvēloja sveces. Istabu pildīja malkas dūmu smarža. Viņš nogaidījā, pamazām atgūstot mierīgu elpu. Viņu nomierināja šī telpa, tas silta, rama gaisma. Sirdsdarbība pierima. Kas to būtu domājis tikai pirms brīža viņš sēdēja šajā istaba, meditēdams kopā ar Konstansu un apgudams jaunas, neticami varenās gara spējas. Likteņa ironijā, pat neliels pazemojums, bet tas nav svarīgi. Drīz, pavisam drīz briesmas būs garām, un viņš varēs atkal nākt ārā. Viņš bija pārbijies, līdz nāvei pārbijies, un ne velti regs, kurš bija viņam uzklupis fiziskaja pasaule, bija gandrīz pievārējis viņu arī dvēseles valstība. Viņš tik tikko paglābas, lai nezaudetu visu savu dzīvi, atmiņas, dveseli un itin visu, kas raksturo viņu ka cilvēku. Taču šeit naidnieks nespēja ielauzties. Nespējā, nekād, neparko…
Un tad pēkšņi viņš to sajuta tieši pie pakauša vēsu, drēgnu gaisa pūsmu, mitras zemes un slidenu, ložņājošu kukaiņu smaku.
Viņš iekliedzas un pielēca kājas. Tas jau bija šeit, viņa istabā, ļodzīdamies tuvojās viņam, sarkani melnā dēmona seja savilkta atbaidošā smaidā, izpludušās pelēkas rokas sniedzas pretī gandrīz draudzīgā apskavienā, bet ar asiem nagiem…
Viņš atkāpās, un rēgs uzreiz uzklupa viņam, ielauzās viņa nežēligi drausmīgi, izpletās, pārņemot viņu arvien dziļāk, ievelkot, nesatigi ievelkot viņu sevi, līdz viņš juta kādu svešu spēku tik dziļi sevi, ko līdz šim pat nebija apjautis, ieplešoties, atbrīvojoties, izkropļojot viņu… un tad viņš, šausmas nodrebot, saprata, ka cerību vairs nav nekādu cerību.
Konstansa, bailes sastingusi, turējās pie grāmatplauktiem, kamēr Pendergasts gulēja uz grīdas pie sienas, bāls ka nāve, miglas apņemts. Kuģis turpināja sverties uz sāniem, viņai apkārt gazas dažādas lietas, ūdens rēkoņa ārā aiz loga pieņēmās spēkā. Vairākas reizes viņa vēlējās pasniegt aizbildnim palīdzīgu roku, taču nevarēja atrauties no atbalsta, jo kajīte bija bīstami sasverusies un pa gaisu lidoja gramatas un greznumlietas.
Tagad viņa noraudzijās, ka dīvainais un biedējošais regs, kas bija pārklājis Pendergastu ka purva migla, sāka balēt un izirt. Cerība, kas īsaja brīdi, vērojot uzbrukumu, bija zudusi, pēkšņi atgriežas. Pendergasts bija uzvarējis. Tulpa bija sakauts.
Bet tad viņu atkal parņēma šausmas. Viņa pamanījā, ka tulpa neizirst tas iesūcas Pendergasta ķermeni.
Pēkšņi viņa drēbes sāka raustīties un viļņoties, it kā tajas lodātu neskaitāmu tara ka nu bari. Viņa rokas un kājas sakustējas, it kā tas darbinatu kāds svešs spēks. Sejas muskuļi krampjaini sarāvās un sažņaudzas. Viņa acis uz. Mirkli atvērās, raugoties tukšuma, un šajā mirkli viņa to sudrabainajās dzīles saskatīja prātam neaptveramas šausmas un izmisumu.
Kāds svešs spēks…
Pēkšņi Konstansa vairs nemocījās šaubas. Viņa zināja, kas tagad jādara.
Viņa piecēlās, ar pūlēm šķērsoja istabu, tad devās augšā pa bīstami slīpi sasvertajam kāpnēm un iegāja Pendergasta guļamistaba. Nebaidīdāmas no kuģa sagašanas, viņa parmeklēja visas atvilktnes, līdz atrada četrdesmit piektā kalibra ies buer. Viņa izņēma ieroci, parbaudijā, vai tas ir pielādēts, tad atlaida drošinātāju.
Viņa zināja, kādu dzīvi Pendergasts vēlas dzīvot, un arī to, ka viņš vēlas mirt. Ja viņa nespēja viņam palīdzēt citādi, tad vismaz ildzes atstāt šo pasauli.
Ar ieroci roka viņa izgāja no guļamistabas un, cieši turēdāmas pie margam, nokāpa pa slīpajam kāpnēm viesistabā.
74
Lesērs raudzījās uz "Grenfella" sarkani krāsoto, nostiprināto priekšgalu, kamēr kanadiešu kuģis izmisīgi grieza dzenskrūves atpakaļ, pūloties izvairīties no sadursmes ar "Britāniju", kas pilna ātruma devās tam tieši pretī.
Rezerves komandtiltiņa klājs nodrebējā, kad ārejo motoru sistēmas veica smago un bīstamo manevru. Pat neskatoties instrumentos, Lesērs zināja, ka viss ir beidzies abu kuģu kustības trajektorijas varēja noteikt, paraugoties pa logu. Viņš zināja, ka pašreizējais kurss ved uz visbriesmīgāko iespējamo sadursmi. Lai gan "Grenfells" bija samazinajis ātrumu par trim vai četriem mezgliem, pūloties manevret, "Britānija" joprojām traucas pilnā gaitā ar divām fiksētajam dzenskrūvēm, kamēr aizmugures arejie motori, rotējot deviņdesmit grādu leņķi, virzīja kuģi uz sāniem, atvēzējot tā pakaļgalu kā beisbola nūju pretī "Grenfellam".
— Ak, mans dievs, ak dievs, ak dievs… Lesērs dzirdējā, ka galvenais mašīnists, raudzīdamies pa logu, klusi atkārto šos vārdus ka bezgalīgu lūgšanu.
Rezerves komandtiltiņš atkal nodrebēja un sagāzās vēl neprātīgākā leņķi. Iedegās brīdinājumā gaismas signāli, vēstot, ka zemakajos klājos iesmēlies ūdens. Lesērs izdzirdēja jaunas biedējošas skaņas čerkstot un kaucot tika atrautas tērauda plāksnes, kniedes izlēca no vietām, tarkšķot ka automata kartas, kuģa milzīgais tērauda karkass dobji vaidēja.
— ak dievs, atkal izdvesa galvenais mašīnists.
Leja atskanēja dobjš dārdiens, kam sekoja vibrējoša atbalss, it kā kuģa korpuss būtu ieskandināts ka masīvs zvans. Trieciens nogāza Lesēru no kājām, bet, kad viņš pieslējās uz ceļiem, rezerves komandtiltiņu satricinaja otrs dārdiens, atsviežot viņu pret navigācijas galda stūri un pāršķeļot pieri. No sienas nokrita ierameta fotogrāfijā, kur bija redzams, ka ar karalienes elizabetes svētību "Britānija" tiek nolaista ūdeni. Fotogrāfija aizripoja pa grīdu, šķaidot visapkārt stikla lauskas, līdz apstājās tieši Lesēra acu priekšā. Ka ļauna sapni viņš ieraudzīja karalienes smaidošo seju, sveiciena pacelto roku balta cimda, un uz mirkli viņu pārņēma izmisums izmisums par savu neveiksmi. Viņš bija pievīlis karalieni, savu valsti un visu, kas viņam bija svēts. Viņš bija ļāvis briesmonei pārņemt kuģa vadību. Viņš bija pie visa vainīgs.
Pieķēries pie galda malas, viņš pieslējās kājas, juzdams, ka aci ieplūst silta asiņu straumīte. Viņš to notrauca ar niknu rokas vezienu un pūlējās atgūt sajēgu.
Viņš uzreiz apjautā, ka ar kuģi tikko noticis kaut kas svarīgs. Klājš sāka arvien ātrāk iztaisnoties, un "Britānija" turpināja ceļu ne vairs pagriezienā, bet taisni uz priekšu. Atkal atskanēja trauksmes signāli.
— kas, pie velna…? Brīnījās Lesers. Helsij, kas notiek?
Helsijs bija uzrausies kājas un šausmas pārvērstu seju raudzījās uz motoru vadības paneli.
Taču Lesēram vairs nebija vajadzīgi Helsija paskaidrojumi. Viņš pēkšņi saprata, kas noticis "Britānija" bija zaudējusi abus pakaļgala rotējošos ārējos motorus tātad palikusi bez stūres. "Grenfells" jau bija gandrīz tieši priekšā, un līdz sadursmei bija tikai nedaudzas sekundes, "Britānija" bija pārstājusi griezties un tagad virzījās mazākājām kuģim tieši pretī.