— Tas nav zināms, — Jermakovs sausi izmeta.
Viņš staigāja pa vadības kabīni, ielūkojās aparātos un
kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā.
Krajuhins nočāpstināja lūpas un brīdi klusēja.
— Fotonu raķete — tas ir jauns pasākums, — viņš sacīja. — Milzīgs pasākums. Cilvēces nākotne … —
Viņš noņēma brilles un sāka slaucīt stiklus, apaļām acīm vērdamies Bikovā. — «Vēlīgā daba droši vien zina, kādēļ nevēlas, lai mēs pārvērstu mūsu māmuļu Zemi pieticīgā paradīzē un apmierinātos ar to, un kādēļ viņa liek mums iekarot jaunas pasaules — pašas pēdējās un attālākās pasaules, kuru sasniegšanā par izšķirošu faktoru jākļūst fotonu raķetēm.» Šos vārdus vairāk nekā pirms pusgadsimta izteica kāds ļoti gudrs vācietis; tolaik fotonu raķetes šķita tāls, nepiepildāms sapnis. Un, palūk, šodien šis izšķirošais faktors pēdējo un attālāko pasauļu iekarošanai ir mūsu rokās. Taču mēs vēl neesam iemācījušies izmantot to pa īstam. Vēl ir daudz, ļoti daudz nepilnīga un nesaprotama. Vēl ārkārtīgi daudz rutīnas. Kaut vai šīs pašas atomraķetes uz «Hiusa». Blakus fotonu dzinējam tās atgādina kleperi, kas iejūgts vismodernākajā atomkārā.
— Bet citādi taču «Hiuss» nevarētu startēt no Zemes, — Bikovs nedroši iebilda.
Krajuhins atkal uzlika brilles uz deguna.
— Tuvākajā nākotnē mēs droši vien pavisam pārtrauksim startus no Zemes. Nākamie «Hiusi» startēs no mākslīgajiem pavadoņiem.
— Skaidrs, — Bikovs piekrita. — Bet pagaidām taču «Hiuss» uzņem vēl parasto raķešu degvielu krājumus?
— Ļoti nedaudz. Tik tikko vienu piekto daļu no pacelšanās svara. Tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai atrautos no Zemes un izietu cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem, kas viegli pakļaujas radioaktīvai saindēšanai. Tūdaļ pēc tam tiek ieslēgts fotonu dzinējs. «Hiuss» nepazīst neērtības, kas saistītas ar bezsvara stāvokli. Tas virzās ar pastāvīgu paātrinājumu desmit metri sekundē ik sekundi tas ir, ār tādu pašu, kāds ir smaguma spēka paātrinājums uz Zemes. Tādā veidā «Hiusa» komanda pasargāta no bezsvara stāvokļa un visām tā nepatīkamajām sekām. «Hiuss» — vismaz starpplanētu lidojumos — nepazīst ilgus un garlaicīgus reisus pēc inerces, kuri ilgtu gadiem. Tas attīsta milzīgus ātrumus un attālumus līdz planētām pārvar dienās un nedēļās. «Hiuss» ir izšķirošais faktors «pēdējo un attālāko pasauļu» apgūšanā.
1 Tas ir, ar paātrinājumu 10 m/sek2.
— «Hiuss» ir izšķirošais faktors lielo planētu pakļaušanā, — savādā, aizžņaugtā balsī sacīja Jermakovs.
Viņš stāvēja, noliecies pie kāda aparāta, un Bikovs neredzēja viņa seju.
Krajuhins saknieba lūpas.
— Iesim, biedri Bikov, — viņš drūmi teica. — Es jums parādīšu pārējās telpas.
Viņi apstaigāja visu kuģi, ieskatījās dzīvojamās kabīnēs, komandas kopkabīnē, noliktavās. Viss bija līdz pēdējai iespējai vienkāršs, gandrīz kails. Dzīvojamās kabīnēs — kailas, mīkstas sienas, izbīdāmas guļamvietas ar platām, elastīgām jostām, sienas skapji, zemi, mīksti sēdekļi bija cieši piestiprināti pie elastīgas grīdas. Kopkabīnē — liels, apaļš galds, mīksti krēsli, mīkstajās sienās — bufete, grāmatu glabātava. Un galda atradās, acīm redzot, aizmirsta papīra lapa ar nelīdzenām aprēķinu rindām. Krajuhins to paņēma. («Čokans,» viņš noteica smaidot, «matemātiķis. .»)
Kad viņi atgriezās pie lūkas, «Hiusu» no visām pusēm bija ielenkušas mašīnas un cilvēki. Jermakovs kaut ko stāstīja apkalpes grupas priekšniekam, tas piekrītoši māja ar galvu, pārjautāja un turpat arī izdalīja pavēles strādniekiem, kuri drūzmējās viņam apkārt, jauniem puišiem, droši vien tikko no universitātes sola.
— Braucam uz mājām, — sacīja Krajuhins. — Ja rītdien paveiks reaktoru pārlādēšanu, parīt sāksim uzņemt kravu.
— Jā! — Bikovs, sēžoties mašīnā, pēkšņi atcerējās. — Es galīgi aizmirsu. Bet «Mazulītis»? Kur to ielādēs?
— Augšā, — Krajuhins atbildēja. — «Mazulītis» cauri izplatījumam ceļos jāšus uz «Hiusa». Jā gan..
— Mhm … — Bikovs gribēja kaut ko sacīt, bet aprāvās un vairs nekā nejautāja.
«KA ARGONAUTI SENATNĒ. .»
Ļahova atskaiti noklausījās nākamajā dienā. Septītā poligona priekšnieka plašajā kabinetā tik tikko varēja izvietoties, neieskaitot astronautus, kādi trīsdesmit kosmodroma darbinieki, inženieri no starpplanētu kuģu būvētavas «Vejdadi Ju-i», pārstāvji no zinātniskās pētniecības un projektēšanas iestādēm, kas bija saistītas ar Starpplanētu Satiksmes Komiteju. Ļahovs bāls un smaidīgs runāja ātri, īsi un, vēlēdamies pārliecināt, laiku pa laikam viegli uzsita ar zīmuli pa ādas mapi, kurā,atradās ceļojuma dienasgrāmatas un piezīmes.
Saskaņā ar izmēģinājuma lidojuma plānu «Hiuss» pēc divdesmit stundām kopš starta bija ieņēmis attiecībā pret Sauli nekustīgu stāvokli un tad ar 9,7 metrus sekundē ik sekundi lielu pastāvīgu paātrinājumu devies apkārt Saulei uz sastapšanās vietu ar Venēru. Nogājis tieši attāluma pusi un sasniedzis ātrumu četri tūkstoši kilometru sekundē (šalkoņa klausītāju vidū), Ļahovs bija pagriezis starpplanētu kuģi ar spoguli pret satikšanās vietu un sācis bremzēt. Pēc astoņarpus diennaktīm «Hiuss» iegāja «Ciolkovska» — kāda Venēras padomju mākslīgā pavadoņa orbītā un vēl pēc dažām stundām piestāja pie tā. Turpmākā darba gaitā, sekojot izmēģinājumu programai, Ļahovs apmēram mēnesi manevrēja Venēras apkaimē, pārbaudot fotoreaktora darbību visos režīmos, apmeklēja citu valstu mākslīgos pavadoņus, nosēdās uz Venitas — Venēras dabiskā pavadoņa un, beidzot, paņēmis uz kuģa slimo inženieri no čehu stacijas, devās atceļā.
Ļahovs pastāstīja par fotoreaktora darba režīmiem, par rezultātiem, kas sasniegti, lietojot Doplera efektu fotonu raķetes īpatnējā ātruma noteikšanā, izteica savas domas par iekārtu, kas novērsa meteorītu triecienus («Par nožē. . ē-ē. . drīzāk par laimi.. mums negadījās to pārbaudīt darbībā. .»), paziņoja jaunos vērtējumus par kosmisko putekļu blīvumu starp Zemes un Venēras orbītām. («Šie dati, biedri, pēc manas dziļākās pārliecības, ļauj mums cerēt, ka varēs lietot tiešas plūsmas fotonu dzinēju, katrā gadījumā vismaz šādos lidojumos, tiklīdz būs atrisināta uz anihilāciju dibinātā fotonu dzinēja problēma.») īpašu uzmanību Ļahovs pievērsa dažiem neizprotamiem fenomeniem lidojuma laikā. Novēroti radio un televīzijas sakaru traucējumi bez jebkāda cēloņa, raķetes korpusa ultraaugstfrekvences vibrācijas, nelieli bremzēšanas magnētiskā lauka traucējumi spoguļa fokusā. Minētās parādības novērotas tieši pirms bremzēšanas, tas ir, maksimālo ātrumu periodā. Ļahovs izteica pārliecību, ka visu šo parādību pamatā ir kolosālie starpplanētu kuģa ātrumi — ātrumi, kuri rada nepieciešamību pāriet uz relativitātes mehāniku.
Taču visā visumā «Hiuss» attaisnojis cerības. Pēc izmēģinājuma lidojuma kļuva skaidrs, ka «pretēji gļēvuļu un stulbeņu domām, kuri jau ar savu eksistēšanu vien dara kaunu slavenajai starpplanētu satiksmes idejai», nākotne, turklāt tuvākā nākotne, pieder fotonu raķetēm. (Aplausi, piekrišanas saucieni.) Pat šāds primitīvs fotoreaktora un absolūtā atstarotāja apvienojums ir milzīgs solis uz priekšu kosmonautikas tehnikā.