Sīkās nepilnības «Hiusa» konstrukcijā ar uzviju sedza tā neapstrīdamās labās īpašības un priekšrocības: praktiski neaprobežotā kustības rezerve, iespēja startēt un nosēsties, nerēķinoties ar enerģijas patēriņu, bez komandas veselībai un dzīvībai tik kaitīgajām pārslodzēm, neatkarība no starpbāzēm un vesela virkne citu, mazāk svarīgu priekšrocību.
— … un es, biedri, atzīstos grēkā, — Ļahovs sacīja, — vienu mirkli es domāju: «Vai nepamēģināt pie reizes nosēsties uz Venēras?» (Zālē smiekli, troksnis. Krajuhins dusmīgi sarauc pieri. Jurkovskis draud Ļaho- vam ar dūri.) Un kas tur liels? Neviens taču neuzzinātu.. Bet pietika paskatīties uz šo mīļo planētu tuvumā, lai atcerētos, kas ir disciplīna. Nē, patiešām, disciplīnā — tā ir brīnišķīga lieta. Es nekad pirms tam netiku lidojis uz planētām, kuras aptver atmosfēra, un, man jāsaka, uz nepieradušu tas iedarbojas.. Izskats tai ne visai valdzinošs.
Pēc Ļahova runāja stūrmane Vera Nikolajevna, ļoti glīta sieviete zilā kleitā ar apaļu, aiz satraukuma sasarkušu seju. Viņa minēja dažus optimālus variantus fotonu kuģa pārejai uz «taisnu trajektoriju». Noskaidrojās, ka kuģa kursa elektroniskais izskaitļotājs, kas atrodas uz «Hiusa», ne visai atbilst jaunās, «tiešās» kosmonautikas prasībām. Stūrmanim un operatoram nepārtraukti jākoriģē aprēķini, ievērojot Saules ietekmi, ko, piemēram, nekad nenākas darīt lidojumos pa orbitālajām trajektorijām. Veru Nikolajevnu pārtrauca ūsains jauneklis kupliem matiem, skaitļošanas mašīnu institūta pārstāvis, un ņēmās skaidrot Krajuhinam, kas viņu institūtā sagatavots šīs problēmas atrisināšanai. Jauneklis runāja dedzīgi un nesaprotami; negaidot viņam uzbruka Krutikovs un kāds no inženieriem; viņi uzsāka niknu strīdu. Neviens viņus nepārtrauca, un Bikovs jau nodomāja, ka skaitļošanas mašīnas pašlaik ir pati svarīgākā fotonu raķešu iekārtas sastāvdaļa, taču pēc brītiņa pārsteigts pamanīja, ka nopietnās un svinīgās sanāksmes it kā nemaz nav.
Pulciņš kosmodroma darbinieku bija ielencis Cokanu Kunanbajevu, un viņš nesteigdamies tiem kaut ko skaidroja, vilkdams ar zīmuli pa atritinātām vatmaņa loksnēm. Krajuhins un Jermakovs, sapulcinājuši «Vejdadi Ju-i» raķešu būvētājus, lapoja un rādīja viņiem lidojuma dienasgrāmatas. Raķešu būvētāji piekrizdami māja ar galvām un atzīmēja bloknotos un piezīmju grāmatiņās. Ļahovs, Bogdans Spicins un Jurkovskis klusēdami klausījās Septītā poligona priekšnieka stāstījumā. Jurkovskis, ironiski pasmīnējis, kaut ko noteica, un visi pasmaidīja: Ļahovs un Spicins — jautri, priekšnieks — samulsis. Kabinetu pildīja vienmērīga balsu dūkoņa un papīra lapu čaukstoņa.
Bikovs noskatījās, kā soli pa solim tiek satriekts ūsainais pārstāvis, tad pagriezās pret Daugi. Pēdējais lika priekšā:
— Ejam, Aleksej, uz mājām- Strīdus beigs arī bez mums. Vajag papētīt jaunos datus par Venēru. Tos atsūtīja Mahovs, «Ciolkovska» priekšnieks.
Vakarā kosmonauti sanāca kopā viesnīcas lasītavā.
Vera Nikolajevna, acīm spulgojot, runāja:
_— Atrauties no Zemes un atrasties Kosm6sā — tas vēl nenozīmē Kosmosu iekarot. Pirmie gaisa baloni vēl nepadarīja cilvēku par gaisa okeāna saimnieku. To izdarīja lidmašīna. Vai nav tiesa? Par Kosmosa saimnieku mus padarīs tikai «Hiuss», kas ir neatkarīgs no gravitacijas speķiem, atbrīvots no verdziskas pakļautības šiem spēkiem …
Bogdans Spicins raudzījās viņā ar mīlestības pilnu skatienu, bet Ļahovs, mulsumā smaidot, it kā šī doma tikko viņam būtu ienākusi prātā, nomurmināja:
— Iedomājieties tikai, mēs taču bijām pirmie!
Jurkovskis pasmaidīja:
— Un tomēr mājās, uz Zemes, labāk, ko, Vasja?
— Protams, labāk.
— «Protams…» Ek, Vasilij, Vasilij, tevī nav ne piliena poēzijas! Veicis tādu lidojumu! Nē, tu noteikti neesi cienīgs šāda goda.
Ļahovs sapīka.
— Es, saproti, neesmu sportists, — viņš dusmīgi sacīja, — es gluži vienkārši esmu darba darītājs! Un neredzu tur nekā slikta.
— Neviens arī nesaka, ka tas slikti … — Jurkovskis pacēla gurdās acis pret griestiem. — Tāpēc tu pie- kritīsi, mans mīļais, ka Ceļu parasti pirmie izlauž.. sportisti, kā tu viņus sauc.
— Tātad viena reize nav līdzīga otrai.
— Kas tā par dalīšanu? — Krutikovs izbrīnījies vaicāja. — Sportisti, darba darītāji. .
— Vienmēr un visur, — Jurkovskis cieti noskaldīja, — pirmie gājuši entuziasti un sapņotāji, romantiķi un vientuļnieki, viņi izlauza ceļu administratoriem un inženieriem, bet pēc tam..
— … Pēc tam pa šo pašu sapņotāju un romantiķu kauliem drāzās alkatīga, pelēka masa, nicināmais pūlis … — šķībi smaidīdams, spalgā balsī sacīja Dauge. — Tu esi muldoņa, mīļais Volodja, tā tas ir! Entuziasts, sapņotājs. . vientuļnieks!
Jurkovskis strauji pasviedās pret Daugi, bet Krajuhins šai brīdī pacēla roku.
— Acumirkli, — viņš zobgalīgi nočērkstēja. — Tātad, Vladimir Sergejevič, pēc jūsu domām, administratoru entuziastu nemēdz būt? Un inženieru sapņotāju arī ne? Hm … Un kā tad ar to pelēko masu?
Bikovs sēdēja kā uz adatām. Nekad vēl «švauksts» viņam nebija licies tik nesimpātisks. Viņš paskatījas uz bālo Ļahovu, kam aizvainojumā trīcēja lūpas, un kļuva vēl niknāks. Taču viņam šeit vēl nebija balsstiesību.
— Mēs visi, ja jums tā tīk, Vladimir Sergejevič, esam sapņotāji, — Krajuhins turpināja. — Un entuziasti arī. Tikai katrs savā veidā. Vera Nikolajevna_ izsaka savu prieku par to, ka «Hiuss» dod viņai iespeju traukties
Kosmosā, kā vien un kur vien viņa vēlas, ielīksmot savu spārnoto dvēseli. Jā gan. Šādā veidā viņa, šķiet, arī izprot teiciena «izplatījuma saimnieks» īsto nozīmi.
— Es nepavisam negribēju sacīt to … — Vera Niko- lajevna apjukusi iebilda.
— Domāju gan, ka ne to.. Tāpēc ka, lūdzu, iegaumējiet, — mūsu valsts, mūsu tauta gaida no mums ne tikai. . pareizāk, ne tik daudz rekordu, cik urānu, toriju, transuranīdus. Mēs visi esam sapņotāji. Tomēr mans sapnis nav laidelēties pa Kosmosu līdzīgi ziepju burbulim, bet smelt no tā visu, kas varētu būt noderīgs. . visu, kas pirmām kārtām nepieciešams labākai cilvēku dzīvei uz Zemes, tautu komunistiskajai sadraudzībai. Stiept visu uz mājām, nevis izšķiest to, kas atrodas mājās! Tāds ir mūsu uzdevums. Un mūsu poēzija.
— Kā bites, — Krutikovs svinīgi izrunāja.
— Tieši kā bites un nevis kā. . taurenīši viendienītes. Turklāt es atļaušos pievērst jūsu uzmanību arī tam apstāklim, ka mūsu laikos pārejas periodi nevelkas ilgi. Te ir piemērs: priekšā stāvošajā lidojumā «Hiusa» piloti izpildīs vairs tikai važoņa pieticīgos pienākumus. Galveno vietu šoreiz ieņems cits. Lūk, viņš … — Krajuhins norādīja uz Bikovu. (Tas pārsteigumā sāka mirkšķināt acis.) — Un Dauge un jūs, Vladimir Sergejevič. Cilvēcei vajadzīgas Venēras bagātības, nevis jūsmas pilni ziņojumi. Tā gan. Bet pēc tam jūs savukārt dosiet vietu jauniem varoņiem — ražotājiem, tiem, kas cels rūpnīcas Urāna Golkondas krastos. Un tas viss ir darbs, mīļais draugs, iedvesmas pilns darbs, nevis sports! Tikai daži to uzskata par efektīgu iespēju parādīt sevi zem cirka kupola un gūt aplausus, bet citi — kā darbu kopīgā ierindā. Bet jums, mans mīļais, tā sacīt, — ka tikai ātrāk tikt pie krātuves ar noslēpumiem, kur tie guļ grēdās, un pirmajam uzspraust karogu … Ek, jūs. . sportisti!
Iestājās klusums. Jurkovskis piecēlās un, nevienā nepaskatījies, izgāja.
— Lielisks puisis, — Krajuhins noteica. — Drošsirdīgs, gudrs. . Tikai godkārības viņam — o-o-o!