— Kā jūs mani pazīstat, biedri Krajuhin?
— No Dauges ekspedīcijas glābšanas. Šo ekspedīciju rīkoja mūsu komiteja, un kopš tā laika es turu jūs uz grauda. Pieprasīju jūsu raksturojumu un visu pārējo. Pienāca laiks, un mēs jūs uzaicinājām.
— Skaidrs.
— Parasti mēdz dot laiku pārdomām. Nedēļu, dažreiz pat mēnesi. Taču patlaban mēs gaidīt nevaram. Iz- lemiet, Aleksej Petrovič! Brīdinu: ja jūs kaut mazliet šaubāties, atsakieties tūlīt, uz vietas! Ļaunā neņemsim.
Bikovs iesmējās.
— Nē, biedri Krajuhin, es neatteikšos. Ja jūs domājat, ka es tikšu galā, — neatteikšos. Esmu ar mieru. Negaidīti gan tas nāca, bet nekas, pieradīšu. Esmu ar mieru.
— Nu redz, cik lieliski.
Krajuhins mierīgi pamāja ar galvu un palūkojās pulkstenī.
— Tagad vēl kas. Ekspedīcija nebūs pārāk ilga, lielākais — pusotra mēneša. Tas jūs apmierina?
— Apmierina. .
— Nekā vairāk par gaidāmo darbu es jums nepaskaidrošu. Uzzināsiet vēlāk. Mums ir ļoti maz laika. Lūdzu iegaumēt vienu: rīt mēs izlidojam.
— Rīt? Uz Venēru?
— Nē, uz Venēru vēl ne tik drīz. Pagaidām pastrādāsim tepat uz Zemes. Tikai ne šeit, Maskavā, bet citur. Jā, pie reizes, kur ir jūsu bagāža?
— Lejā, garderobē. Mantu man nav daudz — čemodāns un lauka soma. Nebiju domājis. .
— Tam nav nozīmes. Kur jūs gribat apmesties? Es ieteiktu «Prāgu». Tas ir tepat blakus.
Bikovs pamāja:
— Zinu. Laba viesnīca.
— Ļoti laba. Tagad es jūs atlaižu, bet, teiksim, pēc … — viņš atkal paskatījās pulkstenī, — pēc kādām divām stundām, tieši septiņpadsmitos nulle nulle, biedri kosmonaut, gaidīšu jūs atkal šeit. Te jūs šo to uzzināsiet. Vai jūs esat jau pusdienojis? Droši vien neesat. Ēdnīca ir trīspadsmitajā stāvā. Paēdiet, atpūtieties bibliotēkā vai klubā — tas arī ir tepat, šajā pašā ēkā, — un septiņpadsmitos nulle nulle esiet klāt. Bet tagad ejiet. Es tūliņ, tā sacīt, vienam otram pamazgāšu galvu.
Vēl aizvien mazliet satraukts, Bikovs piecēlās un, mirkli šaubījies, uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca jau ilgāku laiku:
— Biedri Krajuhin, kāds ir šīs iestādes pilns nosau- kūms? Komandējuma apliecībā rakstīts «SPSVK», bet es, šķiet, esmu atšifrējis nepareizi.
— SPSVK — tā ir Starpplanētu Satiksmes Valsts Komiteja pie Ministru Padomes. Es esmu komitejas priekšsēdētāja vietnieks.
— Pateicos, — Bikovs teica.
«Starpplanētu Satiksmes Komiteja,» viņš nomurmināja, iedams uz durvīm. «Nu kā tad … Bet es domāju — Starptautisko Politehnisko Sakaru Valsts Komiteja … Saīsinājums tas pats …»
Durvīs Bikovs saskrējās ar kādu gara auguma vīru, kas neatturami traucās iekšā kabinetā. Inženieris paguva tikai ievērot, ka šis cilvēks valkā lielas brilles greznā, melnā ietvarā un ir ārkārtīgi bāls. Bikovu viņš nepamanīja un, pagrūdis to krūtīs, tieši uz sliekšņa iesāka:
— Nikolaj Zaharovič! …
— Kur ir sestais reaktors? — inženieris sadzirdēja Krajuhina draudīgo, aizsmakušo basu.
— Bet atļaujiet, Nikolaj …
— Es prasu: kur ir sestais reaktors?
Bikovs aizvēra durvis un devās uz pieņemamās istabas izeju. Tumšsejainais sekretārs ar vientuļās acs skatienu pavadīja inženieri un atkal noliecās pār galdu.
«HIUSA» KOMANDA
«Skaitot no Saules, Venēra ir otrā planēta pēc kārtas. Tās vidējais attālums no Saules 0,723 astronomiskās vienības — 108 miljoni km. Pilnu apriņķojumu ap Sauli Venēra veic 224 dienās 16 stundās 49 minūtēs un 8 sekundēs. Vidējais kustības ātrums pa orbītu 35 km/sek … Venēra ir mums vistuvākā planēta. Kad Venēra nonākusi starp Zemi un Sauli, tās attālums līdz Zemei var sasniegt 39 milj. km.. Kad Venēra atrodas aiz Saules, tās attālums no Zemes ir 258 milj. km.. Venēras diametrs 12 400 km, saplakums neievērojams. Pieņemot attiecīgos Zemes lielumus par 1, Venēras diametrs ir 0,973, virsmas laukums — 0,95, tilpums — 0,92, smaguma spēks uz virsmas — 0,85, blīvums — 0,88 (jeb 4,86 g/cm3), masa — 0,81 … Rotācijas periods ap asi — apmēram 57 stundas. . Venēru apņem ārkārtīgi blīva atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes un tvana gāzes, kurā peld kristāliskā amonjaka mākoņi.. Pašreiz Venēru pēta no vairākiem pagaidu un pastāvīgiem mākslīgiem pavadoņiem, no kuriem divi pieder PSRS Zinātņu akadēmijai. Vairāki mēģinājumi nosēsties uz Venēras (Abrosimovs, Nisidzima, Sokolovskis, Si Feņ- ju u. c.) un uzsākt tās virsmas tiešus pētījumus bijuši neveiksmīgi.»
Bikovs paskatījās uz Venēras krāsaino fotouzņēmumu — dzeltenīgs disks ar zilganām un oranžām ēnām uz samtaini melna fona — un aizsita ciet smago sējumu. «Vairāki mēģinājumi nosēsties… un uzsākt tiešus pēli jumus bijuši neveiksmīgi..» īsi un skaidri. Jā, mēģinājumi notikuši. Bikova atmiņā pamazām uzausa viss, ko viņš zināja no grāmatām un laikrakstiem, no televīzijas lekcijām un īsiem, skopiem TASS ziņojumiem.
Trešā gadu desmita beigās pēc pirmajiem lidojumiem uz Mēnesi gandrīz visi objekti pusotra miljarda kilometru attālumā no Zemes cilvēkiem bija jau zināmi. Radās jaunas zinātnes — Mēness, Marsa, Merkūra, lielo planētu pavadoņu un dažu asteroīdu planetoloģija un planetogrāfija. Kosmonauti — it īpaši tie, kam mēnešiem un p<it gadiem ilgi nācās strādāt tālu no Zemes, — pierada pie Mēness līdzenumu irdenajiem mūžseno putekļu nogulumiem, pie Marsa sarkanajiem tuksnešiem un nīkulīgajām saksaula birzītēm, pie Merkūra ledainajiem bezdibeņiem un balti nokaitētajiem kalnājiem, pie svešajām debesīm ar daudzajiem mēnešiem, pie Saules, kas atgādināja spožu zvaigznīti. Simtiem starpplanētu kuģu šķērsoja Saules sistēmu visos virzienos. Sākās jauns starpplanētu telpas iekarošanas posms: cilvēce devās apgūt lielās planētas — Jupiteru, Saturnu, Urānu, Neptunu un Venēru.
Venēra bija to pētāmo objektu skaitā, kam Zemes zinātnieki uzmanību pievērsa vispirms. Tās nelielais at- tālums no Zemes un Saules, Venēras un Zemes fizikālo lielumu zināma līdzība un līdz ar to pavisam neprecīzas
ziņas par tās uzbūvi saistīt saistīja zinātniekus kosmonautus.
Sākumā, kā parasts tādos gadījumos, darbā laida ierīces bez pilotiem. Panākumu nebija nekādu. Blīva, okeāna dūņām līdzīga mākoņu sega neļāva neko saskatīt. Simtiem kilometru garas parastās un infrasarkanās fotolentes rādīja vienu un to pašu ainu: baltu, viendabīgu, necaurlaidīgu priekškaru — domājams, ļoti biezu miglas slāni. Cerības neattaisnoja arī radiooptika. Venēras atmoslērā radiostarojums vai nu pilnīgi absorbējās, vai arī atstarojās no visaugstākajiem atmosfēras slāņiem. Lokatoru ekrāni vai nu palika melni, vai arī mirdzēja mierīgā, neko nevēstošā gaismā. Telemehānis- kās un kibernētiskās tanketes laboratorijas, kas tik labi bija veikušas savu uzdevumu Mēness un Marsa sākotnējos pētījumos, nepārraidīja nekādas ziņas. Tās pazuda bez pēdām uz visiem laikiem kaut kur šīs rožaini pelēcīgās mākoņu masas blīvā okeāna dzīlēs.
Tad uzbrukumā devās drošsirži. Trīs ekspedīcijas, kas bija apgādātas ar tā laika modernāko tehniku, ar pasaulē labākajiem starpplanētu kuģiem, cita pēc citas ienira mīklainās planētas atmosfērā. Pirmais kuģis sadega, nepaguvis noraidīt nekādu ziņu (tajā vietā, kur ienira raķete, novērotāji fiksēja nespodru uzliesmojumu). Otrā ekspedīcija ziņoja, ka sāk nolaisties, bet pēc divdesmit minūtēm — ka viņu kuģi rauj līdzi neiedomājami spēcīgas atmosfēras plūsmas. Tad tā apklusa uz mūžiem. Trešajai ekspedīcijai izdevās laimīgi nosēsties uz planētas. Kaut kādu neizprotamu Venēras atmosfēras untumu dēļ ar ekspedīciju izdevās uzturēt sakarus veselu diennakti. Ekspedīcijas priekšnieks ziņoja par smilšu vētrām, par virpuļviesuļiem, kas rauj līdzi veselas klintis, par sarkanu tumsu, kas ietin visu apkārtni. Tad apklusa arī šī ekspedīcija, bet pēc dažām dienām kāds ļoti steidzīgi ierunāja miķrofonā: «Drudzis, drudzis, drudzis. .» Tas bija ekspedīcijas pēdējais signāls.