Skaistulis elegantajā uzvalkā vāji, it kā negribīgi paspieda Bikovam roku un vienaldzīgi aizgriezās sānis. Bikovs pašķielēja uz Krajuhinu. Inženierim šķita, ka apaļajās Krajuhina acīs iedzirkstās un tūliņ pat apdziest jautras uguntiņas.
— … Bogdans Bogdanovičs Spicins, pilots, viens no pasaules labākajiem kosmonautiem. Piedalījies pirmajās ekspedīcijās uz asteroīdu joslu.
Melnmatainais puisis smaidīdams pazibsnīja žilbinošus zobus. Viņa roka bija karsta un cieta kā dzelzs.
— Mihails Antonovičs Krutikovs, — Krajuhins turpināja, — stūrmanis. Mūsu padomju kosmonautikas lepnums.
— Jūs gan protat pateikt, Nikolaj Zaharovič! — nomurmināja resnītis, samulsis gluži kā meitene un draudzīgi, no apakšas uz augšu lūkodamies Bikovā. — Biedrs Bikovs patiešām varētu iedomāties … Ļoti priecājos iepazīties, ļoti patīkami, biedri Bikov …
— … Un visbeidzot. . Taču šai gadījumā, man šķiet, iepazīstināšana nav vajadzīga.
Bikovs un Dauge apkampās.
— Vareni, Aleksej, vareni! — Dauge čukstēja.
— Pats savām acīm neticu! Vai tiešām tu, Georg?
— Es pats, Aleksej!
Krajuhins aizskāra Bikova elkoni:
— Kuģa komandieris un ekspedīcijas vadītājs..
Bikovs pagriezās. Uz sliekšņa stāvēja ne visai garš,
slaiks cilvēks, ļoti bāls un pilnīgi sirms, kaut gan, spriežot pēc viņa smalkās sejas un pareizajiem, stingrajiem vaibstiem, viņam varēja dot ne vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Acīm redzot, viņš bija ienācis tūlīt aiz Bikova un. stāvējis, vērodams vienkāršo iepazīšanos.
— … Anatolijs Borisovičs Jermakovs.
Izdzirdis uzvārdu, kas pirms dažiem mēnešiem bieži bija redzams laikrakstu slejās, Bikovs izslējās miera stājā. Ir cilvēki, kuru absolūtais pārākums pār citiem jūtams jau pirmajā acumirklī. Tāds cilvēks, bez šaubām, bija arī Jermakovs. Bikovs gandrīz vai fiziski juta viņā milzīgu gribas spēku, nelokāmu, gandrīz nežēlīgu mērķtiecību, asu, daudzpusīgu prātu. Jermakova stingrā mute bija pavērta pieklājības smaidā, bet tumšās acis vērīgi lūkojās jaunā ekspedīcijas dalībnieka sejā.
Pagāja daži neciešami gari mirkļi. Beidzot Jermakovs silti sacīja:
— Ļoti priecājos, biedri Bikov.
Inženieris uzmanīgi paspieda tā šauro, silto roku un steidzīgi piegāja pie Dauges. Bikovs ievēroja, ka Georga piere nosvīdusi. Tiešām, kabinetā bija diezgan karsts.
— Tā, biedri… — iesāka Krajuhins. — Tagad, kad mēs visi esam kopā, sāksim mūsu apspriedi — pēdējo apspriedi šeit, Maskavā.
Viņš piegāja pie galda un nospieda kādu pogu uz ebonīta sadales dēļa blakus videofonam. Atskanēja dobja dūkoņa. Bikovs nevilšus atkāpās alpakaļ, kad pelēkais bruņurupucis lēni nogrima zem grīdas un virs platās, kvadrātiskās lūkas saslēdzās parketa plāksnes. Dauge ar Spicinu uzritināja grīdsegu agrākajā vietā, resnais Krutikovs piebīdīja krēslu pie galda.
— Lūdzu, sēdieties! — Krajuhins uzaicināja.
Visi apsēdās vieglos sarkankoka krēslos. Iestājās klusums.
— Esmu priecīgs, ka varu jums paziņot, mani draugi, — Krajuhins iesāka, — pavēle ir parakstīta. Pavēle parakstīta pirms divām stundām, un viss, kas attiecas, tā sacīt, uz ekspedīcijas dalībnieku sastāvu, apstiprināts bez ierunām. Apsveicu jūs!
Neviens nepakustējās, tikai skaistulis Jurkovskis pacēla galvu un uzmeta skatienu Bikovam.
— Par uzdevumu jāpiebilst… — Krajuhins mirkli klusēja, tad pacēla papīra lapu pie brillēm. — Par uzdevumu jāpiebilst, ka te komiteja atrada par vajadzīgu izdarīt dažas pārmaiņas, pareizāk — papildināt to.
— Sākas… — Dauge norūca neapmierinātā, bet klusā balsī.
Ieskanējās tālrunis. Krajuhins pacēla un atkal nolika klausuli, noklikšķināja pārslēdzēju un noņurdēja:
— Man ir apspriede.
— Klausos! — kāds atsaucās.
— Redziet, biedri. Visā visumā, kā mēdz sacīt, viss paliek, kā bijis projektā. Kompleksais uzdevums — jaunās tehnikas izmēģināšana un ģeoloģiskie pētījumi uz Venēras. Ņemot vērā, ka te ir jauns biedrs, kurš nemaz nepārzina mūsu darbu, un atceroties patiesību, ka atkārtošana, tā sacīt, ir sekmju pamats. . domāju, ka būs visai lietderīgi iepazīstināt jūs ar šīs pavēles daļas saturu vārdu pa vārdam, tāpēc lasu izrakstu: «Astotais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums: pirmkārt, vispusīgi pārbaudīt jauna starpplanētu transporta veida — fotonu raķetes «Hiuss» ekspluatāciju un tehniskās īpašības. Otrkārt, nosēsties uz Venēras radioaktīvo rūdu atradņu «Urāna Golkonda» rajonā, ko pirms diviem gadiem atklāja Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija. .»
Bikovs skaļi nopūtās. Dauge brīdinoši uzlika roku uz viņa ceļgala.
— «… un izdarīt tur ģeoloģiskus pētījumus. Devītais paragrāfs. Ekspedīcijas ģeologu grupas uzdevums ir noteikt atradnes «Urāna Golkonda» robežas, savākt iežu paraugus un aptuveni aprēķināt tur esošo radioaktīvo izrakteņu krājumus. Pēc atgriešanās sniegt komitejai ziņojumu par atradnes ekonomisko vērtību.» Viss, kā iepriekš, vai nav tiesa? — Krajuhins teica. — Bet te punkts, kāda projektā nebija. Klausieties: «Desmitais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums — atrast starpplanētu transporta līdzekļiem derīgu nosēšanās laukumu ne tālāk par piecdesmit kilometriem no atradnes «Urāna Golkonda» robežām un iekārtot šinī laukumā Usmanova-Švarca sistēmas automātisKās ultraīsviļņu bākas ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem.»
Krajuhins nolika dokumentus un pārlaida skatienu klausītājiem. Kādu brīdi visi klusēja. Tad Jurkovskis, uzrāvis lieliskā lokā biezās, melnās uzacis, ierunājās:
— Kas ar to nodarbosies?
— Savāds jautājums, Vladimir Sergejevič, — Krajuhins pasmaidīja.
— Brīnišķīgi, brīnišķīgi, vietu mēs atradīsim, — Dauge steidzīgi ierunājās. — Nepieciešamības gadījumā izveidosim. Bet par bākām. . Tiešām, šis darbs, acīm redzot, komplicēts un prasa speciālas zināšanas. .
— Par to nu man, mīļie biedri, nav jārūpējas. Par to jārūpējas ekspedīcijas vadītājam, — Krajuhins paņēma no galda atvilktnes papirosu un aizsmēķēja. — Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?
Bikovs ziņkāri pagriezās uz Jermakova pusi. Tas vienaldzīgi pamāja.
Es domāju, — Jermakovs lēni teica, — mēs tiksim galā. Mušu rīcībā, ja nemaldos, vēl mazākais pusotra mēneša. Šinā laikā mēs gluži mierīgi varēsim iepazīties ar bāku konstrukcijas īpatnībām un izpildīt divas trīs mēģinājuma montāžas. Tur nav nekā īpaši «komplicēta»..
— Tikai ņemiet vērā, — Krajuhins pārtrauca viņu, — ka pusotra mēneša es jums šim darbam nedošu. Pat mēnesi nedošu.
— Neko darīt, ja jau tā — pietiks ar trim nedējām, — Jermakovs nolaida acis un sāka pētīt savus slaikos, garos pirkstus. — Protams, ja jūs nodrošināsiet mums šo iespēju.
— Es nesaprotu, — Jurkovskis iejaucās, nenogaidījis Krajuhina atbildi, — kā lai saprot «ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem»? Tā, šķiet, tur bija rakstīts?
— Tas nozīmē to, Vladimir Sergejevič, ka enerģijas avotu bākai jums vajadzēs atrast tur, uz vietas, — sacīja Krajuhins. — Starp citu, es domāju, ka mūsu tehniķiem šis jautājums ir skaidrs, vai ne?
Krutikovs steidzīgi pamāja, bet Spicins smaidīdams teica:
— Tas jau nu saprotams… Radioelementi, ja Golkonda kaut uz pusi tik bagāta ar aktīvām vielām, kā stāsta, vai arī termoelementi.. Tikai… Bet ko nu tik daudz runāt! Pavēle paliek pavēle.
— Viens ir pavēlēt, bet pavisam cits — izpildīt, — drūmi nomurmināja Jurkovskis. — Tomēr katrā gadījumā vispirms šo punktu vajadzēja saskaņot ar mums un tikai tad likt pavēlē.