Bikovs apstājas, ieslēdz lukturīti un atskatās. Jurkovskis ir tepat. Guļ aiz Georga nekustīgā ķermeņa, izplestiem elkoņiem atbalstījies pret smiltīm, un raugās ar ķiveres aklo puslodi. Viņi sasaistījušies kopā ar siksnu, kas noņemta no nesamā maisa. Siksna jāuzmana: vienreiz jau tā bija atraisījusies un Bikovs aizrāpojis tālu uz priekšu. Nācās griezties atpakaļ un meklēt Jurkovski, kurš bezpalīdzīgi riņķoja aizas vidū. Šķiet, viņš kļuvis akls. Bet, kad turas pie siksnas, neatpaliek …
Redz, kur «Mazulīša» pēdas — nomelnējušas, sakro- kojušās zaru vijas, ko transportieris izrāvis no klints kopā ar akmens bluķiem. Aiza atkal aizaugusi, tomēr cauri tikt vēl var. Atlikuši tikai daži tūkstoši soļu …
Bikovs atsēžas un pavelk zem sevis notirpušās kājas.
Ada uz ceļgaliem pilnīgi noberzta, bet sāpes nez kādēļ nejūt. Tas ir ļoti labi.
— Tur mūsu purvs, Volodja. Nieks vien atlicis. . Aiziet!
— Aiziet! — Jurkovskis piebalso.
— Tātad uz priekšu? — jautā Bikovs.
— Uz priekšu! — atbild Jurkovskis.
Spīdošas miglas tīti, purvā līgojas ķēmīgu, palsu augu džungļi. Tie ļoti cieši saauguši, un vajadzēja ar spēku spiesties starp resnajiem, glumajiem stumbriem. Slīkšņa čapstināja, ļurdzēja, rāva iekšā savā slapjajā, netīrajā rīklē. Pirms pēdējā, izšķirošā gājiena viņi nolēma atpūsties ilgāk, un Bikovs izvilka saglabāto dārgumu — Dauges termosu, viņu pēdējo cerību un balstu. Termosā bija gandrīz divi litri apelsīnu sulas, un Jurkovskis pat neskanīgi iesmējās, kad raupjais, melnais baloniņš iešūpojās lukturīša gaismas starā. Bikovs atļāva Jurkovskim un sev iedzert pa pieciem malkiem dzīvības sulas un Dauges izkaltušajā mutē ielēja veselu glāzi. Tad viņi pēc kārtas gulēja trīs stundas un izdzēra vēl pa pieciem malkiem katrs …
Pēc tam Bikovs ar Daugi uz muguras iegāzās slīkšņā, un Jurkovskis izvilka viņus virspusē. Bet pats brīnišķīgākais — viņi uzreiz atrada vietu, kur pirms mēneša bija nosēdies «Hiuss».
Tomēr.. «Hiusa» šeit nebija.
Tā vietā pletās metrus sešdesmit plats klajumiņš, ko sedza stingra asfalta garoza. No tā centra uz visām pusēm aizlocījās garas plaisas, no kurām augšup stīdza kupla saaudzē ar resniem, glumiem stumbriem …
«HIUSS» VERSUS VENUS [2]
Vairāk par visu pasaulē Mihailam Antonovičam Kru- tikovam patika sēdēt savas Altaja vasarnīcas dārziņā, kur zem liela, sulīgi zaļa alkšņa speciāli viņam nolikts neliels galdiņš, apkrauties ar grāmatām un strādāt — bez steigas, metodiski, baudot darba prieku. Viņu saistīja daži teorētiskās astronautikas jautājumi, un jau sen viņš loloja sapni — uzrakstīt nelielu, bet saturīgu grāmatu, kas sistematizētu visus galvenos sasniegumus šai nozarē pēdējos divdesmit gados.
Pēc specialitātes viņš bija matemātiķis; matemātikas- mehānikas fakultāti beidzis Ļeņingradas universitātē un pirmo laiku strādājis Kosmonautikas institūtā. Savu darbu viņš mīlēja ar visu sirdi un dvēseli, un vislielākais baudījums viņam bija redzēt, kā uz papīra rindojas ļoti sarežģītu, bet tai pašā laikā skaistu un dziļi nozīmīgu formulu rindas. Viņš bija lielisks darbinieks un kļūdījās reti.
Pašam nemanot, viņš aizrāvās ar toreiz vēl jauno atomdegvielas impulsu raķešu automātiskās vadības matemātiskām problēmām. Un tas noteica viņa turpmāko likteni. Neatlaidīgais Krajuhins iesaistīja viņu savā plašajā darbības sfērā, piespieda beigt stūrmaņu- kosmonautu skolu un kā vienu no pirmajiem sūtīja izmēģinājuma lidojumos aiz asteroīdu joslas. Tas notika pirms gadiem piecpadsmit.
Krutikovs pabija gan uz Mēness, gan uz Marsa, gan pat asteroīdu joslā, kļuva par lielisku stūrmani, piedzīvoja daudz ko tādu, par ko pat sapņot nevarētu Kosmonautikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks, strādājot praktiskās matemātikas nozarē. Un tomēr vairāk par visu pasaulē viņam patika sēdēt kupla koka ēnā, rakņāties biezās grāmatās raupjos ap vākos, pārklāt baltas papīra loksnes ar gleznām matemātisko hieroglifu rindām un, pašam neapzinoties, klausīties lapotnes šalkoņā, kad žilbinoša saule, šķiet, nekustīgi kavējas dzidrajā zilgmē. 2ūžo maigs, silts vējiņš, zem galda spainītī ar mākslīgo ledu dziest pudele narzana, pie jāņogu krūmiem sieva ar meitiņu lasa ogas ievārījumam, bet dēlēns — apbrīnojami nadzīgs puika — nosēdies, protams, pie skudru pūžņa un, skaļi čalodams, pauž savu izbrīnu. . Debesis tīras, bez mākoņiem, zilas, un spāre, spārniem varavīkšņaini spīguļojot, rāpo pa gaišzilās krūzītes malu … Ir tik labi!
Atsveicinājies no biedriem, Mihails Antonovičs, elkoņiem atbalstījies pret vaļējās lūkas malu, vēl ilgi stāvēja kesonā un vēroja, kā mutuļojošā miglā purvāja džungļos izgaist «Mazulīša» uguntiņas. Transportieris izzuda, un uzreiz kļuva tumšāks — «Hiusa» stūrmanis palika viens.
Aizritēja laiks, un virs purvājiem vāji ieblāzmojās diena. Krēsla vērtās sārta. Taču joprojām visapkārt gūlās purva migla. Lipīga, blīva tā lēniem, neskanīgiem viļņiem cēlās virs burbuļojošā dubļu krātera, ar smagu segu pārklāja kuģi, biezām vērpetēm ietina gigantisko augu palsos stāvus — tur redzēja blāvas sēnes, ļodzīgi trīsošas rasenes un vēl kaut kādus pavisam svešādus augus — bezkrāsainus, neparasti izlocītus, izlauzītus. Sarkanīgajā krēslā to stublāji te iznira, te atkal nozuda, un šķita, ka tie gluži kā sapnī peld, peld un nekādi nevar aizpeldēt un izzust. Reizēm uzsmidzināja silts lietus, migla sabiezēja, un karsto avotu īdzīgo guldzoņu pārskanēja vienmuļā lietus lāšu čaboņa.
Mihails pārlūkoja visu kuģi, nomainīja dažus aparātus, kas bija cietuši nosēšanās laikā, pārbaudīja, vai aparatūra kārtībā, rūpīgi uzkopa biedru kabīnes. No Dauges spilvena apakšas izkrita zilganas lapiņas ar sarkanu maliņu — tās bija uz rakstāmmašīnas rakstītas vēstules, Marijas Sergejevnas vēstules. Krutikovs tās kārtīgi salika galdiņa atvilktnē. Jurkovska kabīnē mētājās bieza burtnīca melnā ādas iesējumā. Mihails to pazina: nu jau vairākus gadus Volodja ierakstīja tanī savas dzejas. Piešvīkātās lappuses greznoja fregatu attēli un lepni profili ar vienveidīgi kumpiem deguniem. Pēdējais dzejolis sākās tā:
Mījotā! Pelēko rudeņu draudziņ!
Vai gaidi? Vai atceries vēl?
Un, kaut arī visi četri panti (tai pašā garā) bija pārsvītroti ar treknu svītru un papildināti ar paša autora kategoriskiem komentāriem (viskorektākie vārdi šajos komentāros bija «draņķis», «slienāšanās»), Mihails nopūtās, apsēdās uz gultas malas, pārskrēja acīm dažas rindiņas un iebāza burtnīcu kombinezona kabatā T būs ko palasīties pirms gulēšanas. Jurkovskis nekad neslēpa savas dzejas, kur nu vēl no saviem tuvākajiem draugiem.
Pirmajās dienās sakari bija slikti, uztvērējs klusēja, un Mihails Antonovičs veltīgi stundām ilgi nokvernēja pie mikrofona, griezdams variometra rokturi un ar cerībām murminādams:
— «Mazulīt», «Mazulīt» … Šeit «Hiuss»! Atbildiet! Kāpēc jūs neatbildat? «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Es klausos..
«Mazulītis» neatsaucās, bet reiz ēters līdz «Hiusam» atnesa noslēpumainus signālus: trīs punkti, svītra, punkts, trīs punkti, svītra, punkts.. Satrauktais stūrmanis ilgi un neatlaidīgi pūlējās nodibināt sakarus ar nepazīstamajiem, kuri nonākuši briesmās, un tikai daudzas dienas vēlāk Jermakovs viņam paskaidroja, ka tie bijuši bojā gājušā Bondepadhaja automātiskie peilējumi.
Kad beidzot cauri trokšņiem, kaucieniem un sprak- šķiem reproduktorā ieskanējās Jermakova mierīgā, nosvērtā balss, Krutikovs iegavilējās kā bērns. No šī brīža sakari kļuva regulāri. Komandieris paziņoja, ka viss kārtībā. Mērķis sasniegts. Golkonda pretojoties visiem pekles līdzekļiem, tomēr pētījumi risinoties veiksmīgi. Ģeologi strādājot augas dienas un savākuši daudz materiālu. Spicins un Bikovs palīdzot kā vien prazdami.