— Tā gan, tā gan.. — bubināja Mihails Antonovičs, priecīgi mādams ar galvu. — Sveiciniet viņus, Anatolij Borisovič, nododiet sveicienus!
«Mazulīša» komanda tagad esot tik ļoti aizņemta ar pētījumiem, ka visbiežāk ar Mihailu Antonoviču runāšot pats Jermakovs. Viņš mazliet savainojis kāju un tāpēc nevarot piedalīties darbos ārpusē.
— Ai-ai! — Mihails Antonovičs uztraucās. — Kā tad jūs tā? Tik neuzmanīgi! …
Reizēm ar stūrmani runāja Aleksejs Bikovs. Kā viņš apgalvoja, Bogdanam savu dežūru laikā nekādi neizdodoties nodibināt sakarus ar «Hiusu». Ir gan neveiksme! Mihails Antonovičs par to ļoti bēdājās un lūdza nodot Spicinam sevišķi sirsnīgus sveicienus: viņš ļoti mīlēja Bogdanu, vairāk par visiem. Veci draugi! Piecpadsmit gadu — tas nav joks!
Taču ļoti bieži ēters klusēja, un nemierīgajā atmosfērā sprakstēja tikai elektriskie lādiņi. Mocīja skumjas un vientulība. Ļoti grūti, kad nav ar ko parunāt, pasmieties, pastrīdēties. Arī pusdienot vienam pašam kaut kā skumīgi, kumoss mutē nelien. Krutikovs mēģināja strādāt, tomēr neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš mēģināja lasīt. Sākumā tas viņu aizrāva; «Hiusa» bibliotēkā atradās daudz labu, jaunu grāmatu, un Mihailam Antonovičam pēdējos gados reti bija nācies lasīt daiļliteratūru: darbs paņēma visu laiku, pat brīvo. Taču šī aizraušanās neturpinājās ilgi: traucēja domas par biedriem, par ģimeni.,
Skumjas izdzina viņu ārā. Reiz, pārkāpjot komandiera visstingrāko pavēli, kas liedza atstāt kuģi bez sevišķas vajadzības, viņš paņēma automātu un izlīda pa lūku mutuļojošajā miglā. Vairāk nekā stundu viņš klaiņoja pa kosu džungļiem, bailīgi vērdamies apkārt ikreiz, kad slīkšņa nopūtās, savāca dažus interesantus vietējās floras paraugus: palsu ūdensaugu gabaliņus, apaļas, fosfo- riscējošas jaunu sēņu cepurītes, speciālā traukā derdzīgas dūņas. Vēlāk viņš visu pazaudēja, kad, iestidzis slīksnājā, pūlējās tikt ārā, ķerdamies pie gigantisko augu glumajiem, trauslajiem stublājiem. Ar mokām izķepurojies un noslīcinājis automātu, viņš ilgi meklēja sarkanīgajā miglā pazudušo kuģi. Pēc šī pārdzīvojuma viņš nozvērējās neatstāt savu mitekli un apmierināties ar to, ko varēja redzēt un dzirdēt no «Hiusa» sliekšņa. Taisnību sakot, žēloties par jaunu iespaidu trūkumu nevarēja. .
Reiz kaut kas masīvs, blāvi spīdošu ādu, smagi elsdams un krākdams, izrāpās no slīkšņas un baltiem, pretīgiem redzokļiem ieurbās no bailēm pamirušajā stūrmanī. Atjēdzies Mihails sniedzās pēc ieroča, bet tikām dīvainais ciemiņš bija jau pazudis, izgaisis miglā. Pa kuģa bruņām rāpoja milzīgi, violeti gliemji, smagi vēlās lejup un ierakās dūņās. Virs galvas sarkanīgajā dūmakā reizumis šūpojās kaut kādas platas ēnas. Zoofagi augi plosīja gabalos milzīgu kāpuru, kas izmisīgi locījās; cauri miglai atplūda aizsmacis, žēls kliedziens; dūmakā garām aizslīdēja virkne saķērušos, sarainu kamolu: lipīgās šķiedras trīsot kustējās, milzīgā virkne likās bezgalīga. Blīvi noslēdzis lūku, Krutikovs aizgāja gulēt, tā arī neredzējis briesmoņa asti. Reiz, snaužot pie aparātiem, stūrmanis sajuta, ka kuģis vieglītiņām sašūpojas. Viņš pamodās un izlīda ārā paskatīties. Blakus kuģim melnēja platas, ovālas bedres, kuras ātri piepildīja duļķaina žurga: kāds briesmonis bija gājis garām, aizķerdams «Hiusu» un atstādams šīs milzīgās pēdas un platu stigu līdzenajā džungļu sienā.
Ievilcis signālsistēmu no radiouztvērēja kesonā, lai nepalaistu garām draugu izsaukumus, Mihails Antonovičs tagad stundām sēdēja, turēdams pirkstu uz automāta pārslēdzēja, skatījās, ausījās. Asfalta laukumu ap «Hiusu» ātri aizauda baltganie ūdensaugi. Pirmās dienas stūrmanis vēroja, kā aizvien ciešāk savelkas augu cilpa. Vēlāk, iekams sāka novērojumus, viņam katru reizi nācās izcirst lodziņu augu sienā, kas cieši jo cieši apvija «Hiusa» korpusu. Dūksnājā smagi ieslīgušo kuģi bija aplenkuši šīs planētas (tikai aiz pārpratuma tā bija nosaukta mīlas un skaistuma dieves vārdā) dīvainā, baismīgā pasaule. Atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes, slāpekļa un karsta tvaika; indīgs smagais ūdens, kas satur lielu procentu deiterija un tritija ūdens; mikls karstums, kas sasniedz simt grādu; flora un fauna, kuras izskats vien jau atvaira jebkuru domu par tās izmantošanu pārtikai…
— Labi vismaz, ka jūsu Golkonda nav līdzīga šiem purvājiem, — Mihails Antonovičs sacīja Jermakovam.
Tas atbildes vietā tikai nokāsējās.
Venēras dienas svelmainā puskrēslā, spilgti uzliesmodamas un atkal apdzisdamas, klaiņoja tālas uguntiņas, smagi elsa slīkšņa, ar troksni sprāga pušu baismīgu sēņu kāti, izmēzdami lipīgu, spīguļojošu sporu krusu. Varbūt tās nebija sporas, bet Mihails Antonovičs pats savām acīm redzēja, ka šīs elastīgās, violetās lodītes dūres lielumā, iekritušas dūksnājā, sāka apaugt baltiem taustekļiem. Vējš atdzina spoži blāzmojošu miglu, tās līķa zilie, mutuļojošie mākoņi smagi nogūla biezokņos. Reiz sacēlās negaiss. Migla pielija ar trīsošu, zaļganu blāzmu, pērkona grāvieni saplūda nebeidzamā dārdoņā, starp sa- kritušajiem stublājiem, uguni šķiezdami, sāka lēkāt zili zibens kamoli, uzdvesa tveice, un piepeši uzbrāza svelmains viesulis. «Hiuss» līgojās. Turēdamies aiz lūkas malām, Mihails Antonovičs pārsteigts ieraudzīja, ka termometra šautra strauji pacēlusies, pārkāpdama divsimt grādu iedaļai. Dūņu vilnis triecās pret kuģi, atmezdams stūrmani krietnu gabalu no lūkas. Ķepurodamies biezajā žurgā, viņš, kājām slidot pa dubļiem, ilgi nevarēja piecelties, un, kad beidzot bija kājās, viņam pietrūka spēka aiztaisīt lūku. Pēc trešā vai ceturtā mēģinājuma smagais vāks, vēja spiediena triekts, nogāza viņu no kājām, un viņš zaudēja samaņu. Mihails atžilba pēc pusstundas, bet varbūt pēc stundas. Viesuļvētra bija aprimusi, ke- sons pieplūdis dūņām, ap «Hiusu» sadzītas pūstošu ūdensaugu grēdas.
Nākamajā dienā Jermakovs paziņoja par Dauges slimību. Šī ziņa stūrmani satrieca. Viņam šķita, kas tas ir pirmais trieciens, ļaunu vēstoša zīme. Sākas neveiksmes … Venēra uzsāk cīņu pret drosmīgajiem Zemes ļaudīm. Vairākas stundas Mihails Antonovičs nogulēja kojā, vērdamies griestos, kurus klāja dzeltens, porains polimērs. Atmiņā nāca dīvainie, murgos teiktie Tahmasiba vārdi. Stūrmani kratīja drudzis. Termometrs rādīja 39° — tieši slimā Dauges temperatūru. Nokratījis termometru, stūrmanis apsēdās uz gultas un pilnīgā apjukumā sakoda zobos ierastās tukšās pīpes iemuti. Kas tas varētu būt? Iespējams, slimība ir jau šeit, jau mīt viņā, slepeni glūn, gaida. . Biedri atgriezīsies pie tukša, izmiruša kuģa un pat nevarēs iekļūt tanī. Katram gadījumam vajadzētu turēt vaļā ārējo lūku. . Jā, bet, ja ķe- sonā ielien kaut kāds nešķīstenis, nevarēs taču izdzīt..
Mihails Antonovičs grūti pūta un sūca savu tukšo pīpi. Pēc tam, pirmoreiz pa visu laiku, devās uz arsenālu un aplūkoja signālraķetes. Divi pusmetru gari tērauda cigāri, pārklāti ar biezu smērvielas kārtu, un palaišanas ierīces — smagi trijkāji ar stieni. Raķete jāuzmauc uz šī stieņa, jāieslēdz mazs aparātiņš pie stabilizatora — un raķete gatava palaišanai. Bet, rau, šeit — ierīce palaišanai no atstatuma … To nebūs grūti izdarīt. Stūrmanis mēģināja pacelt raķeti, sasprindzināja spēkus — jā, tā nav pārāk smaga, var arī viens pats … Ja sāksies stipras lēkmes un pēc pirmās viņš paliks dzīvs, vajadzēs palaist raķetes. «Divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika,» kā viņi bija vienojušies ar Jermakovu. Bet pēc tam, lai notiek kas notikdams, — atvērs ārējo lūku un gaidīs. Mihails Antonovičs uzstādīja trijkājus;