nosvīdis viņš uzmauca uz stieņiem raķetes, patīksminā- jās ap šo skatu — un viņam kļuva vieglāk.
Pagājusi garā Venēras diena, iestājās nakts. Pāri purviem atkal noklājas dūmakainā tumsa. «Mazulītis» jau beidz savu braucienu, puiši uzstāda pelengatorus jaunajā nosēšanās laukumā, vāc pēdējos paraugus. Drīz Mihails pacels «Hiusu» un lidos uz peilējumiem, drīz salikšanās! Atpakaļceļš līdz «Ciolkovskim» — un atkal satikšanās! Atpakaļceļš līdz Zemei — un atkal satikšanās, pati priecīgākā no visām!
Stūrmanis atceras savu pirmo atgriešanos no Kosmosa. Ziedi, mūzika, ļaužu jūra un tur — arī Zoja. Vēl pavisam jauniņa — toreiz vecākā laborante Krajuhina institūtā. «Vecākā laborante,» smējās Mihails Antonovičs un ķircināja viņu: «Ja tu esi vecākā laborante, kādi tad izskatās jaunākie?» Lielisks, tas bija lielisks laiks — impulsu atomraķešu ziedu laiks, laiks, kas izvirzīja tādus kā Krajuhins, Privalovs, Sokolovskis … Laiks, kad večuks Šraibers Novosibirskā attīstīja «absolūtā atstarotāja» ideju — brīnišķīgu ideju. Bet kā šo ideju saņēma! «Trakais vecis! Tumsonis, alķīmiķis! Ideālists! Fantasts!» Pa kaktiem dzirdēja čukstam: «Hi-hi!. . Absolūtais atstarotājs — tas nozīmē to pašu, ko mest zirņus pret sienu?» — «Muļķi, ja ne ļaunāk!» toreiz par viņiem sacīja saniknotais Krajuhins. Tolaik bija briesmīga cīņa. Krajuhinu gandrīz vai atcēla par tirāniju. Bet rezultātā — te nu ir «absolūtais atstarotājs»: ««Hiuss» versus Venus!» (Mihails Antonovičs ar to bija izlietojis divas trešdaļas savu latīņu valodas zināšanu un žirgti saberzēja rokas.) ««Hiuss» versus Venus!» Pagaidām viss iet tīri labi! Tfu-tfu, ka tik nenoskauž..
Deviņpadsmitās dienas rītā pēc «Mazulīša» aizbraukšanas Mihails Antonovičs jutās slikti. Viņu uzmodināja kāda nepazīstama balss, un, pielēcis no kojas, viņš ilgi raudzījās kabīnes pustumsā, kamēr beidzot saprata, ka tā bijusi viņa paša balss. Galva likās briesmīgi smaga, pirkstu galos dūra tūkstošiem adatu. Gribējās no jauna atgulties. Viņš iesnaudās, taču ne uz ilgu laiku, atmodies sameklēja termometru un pārbaudīja temperatūru. Šoreiz tā, izrādās, bija normāla.
«Uz cīņu mostiet, darbaļaudis. .» stūrmanis iedziedājās nepareizā melodijā, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka šo dziesmu viņš dzied vienmēr no rītiem, kad jūtas slikti, lai iemidzinātu sievas modrību, un ka nekad viņam nav nācies dziedāt to ekspedīcijās. Kas var būt vēl ļaunāk — sasirgt tagad, pilnīgā vientulībā, tukšā kuģī.
Viņš piespieda sevi uzcelties, pieturēdamies ar roku pie «Hiusa» tērauda ribām gaitenī, iegāja vadības kabīnē un nosēdās pie raidītāja. «Mazulītis» neatbildēja.
— Jāiet laukā, jāizkustas, — balsī noteica stūrmanis. — Es esmu slims, jāiziet, jāizkustas.
Nedrošā gaitā viņš devās pa gaiteni uz priekšu un apstājās pie kabīnes, kur glabājās speciālie tērpi. Viņš atskatījās: maigā gaismā spīdēja matētie lampu kupoli, uz smagajām metāla sienām vēl šur tur rēgojās brūni plankumi — tos bija atstājis sarkanais pelējums, kas pirms trim nedēļām ielauzās kuģī. Mihails piepeši gandrīz fiziski sajuta nospiedošo klusumu, kas glūnēja tukšajos gaiteņos un kabīnēs — gaidīšanas klusumu, vientulības klusumu …
— Uz augšu, uz augšu, izkustēties… — stūrmanis murmināja, vilkdams speciālo tērpu.
Ar lielām pūlēm viņš aizkļuva līdz augšējam kesonam. Ķivere gūlās uz pleciem neparasti smagi, rokas ar grūtībām atvēra lūku. Vāks atkrita, un Mihails Antonovičs drīzāk saļima nekā atspiedās uz platās atveres malas.
Miglas nebija. Virs galvas pletās necaurskatāma tumsa, bet apkārt, cik tālu vien sniedza acs, klājās vāji mirdzošs līdzenums.
Viņš atbīdīja ūdensaugu lipīgos stublājus, kas bija apvijušies ap kuģi, nikni tos plēsa — tie traucēja skatīties. Tumsa, tukšums …
— Tukšums … — stūrmanis izdvesa.
Pēkšņi pie apvāršņa viņš pamanīja ugunīgu blāzmu. Tā tuvojās, auga, aprija melno tumsu. Iekliedzies Mihails Antonovičs tieši savā priekšā saskatīja smilšu tuksnesi. Šī vēju plosītā līdzenuma vidū stāvēja gigantisks virpuļviesulis, pilnīgi nekustīgs, draudīgs, mutuļojošs. Parādība nostājās atlēkušā stūrmaņa priekšā, pēc tam sašūpojās, iedrebējās un acumirklī nozuda. Tikai tālumā virs kalnu smailēm, kas bija kļuvušas ugunssarkanas, uzliesmoja un nodzisa gaismas plankums …
. . Virs purvāja atkal iedegās blāzma. Krutikovs soli atkāpās. Tagad mirdzošajā dūmakā gaisā uzšāvās gigantiskas klints veidols, tās virsotne apžilbinoši spīguļoja baltā, sudrabainā mirdzumā. «Sniegs? Simt grādu lielā karstumā?» Klints pakājē nekustīgi kuploja sarkanīgi koki ar plakaniem, neparastiem vainagiem — daudz, ļoti daudz koku — veseli meži. . Tie pārklāja visas kalnu nogāzes. Skaisti..
Stūrmanis cieši samiedza acis un atkal lēnītēm atvēra. Tumsa. Tukšums. «Mirāža?. .» viņš nodomāja. «Mirāža vai halucinācijas?..»
Mihails Antonovičs neatcerējās, kā viņš bija nokļuvis lejā, dzīvojamās telpās. Galva bija kļuvusi skaidrāka. «Mirāža vai halucinācija?» Viņš paņēma kinoaparātu un atgriezās augšējā kesonā. Dīvainā parādība atkal šūpojās lūkas priekšā, un viņš to uzņēma, izlietojot vairākus desmitus metru filmas.
Filmu viņš attīstīja nekavēdamies. Jutīgās lentes kadros skaidri bija iezīmējušies koku vainagi, klints. . Jā, viņš atcerējās: Zemes tuksnešu mirāžas arī var fiksēt uz filmas. Tātad uz šīs planētas ir vēl kaut kas bez šiem pretīgajiem purviem un melnajiem tuksnešiem.
Mihails Antonovičs atlaidās krēslā un ilgi sēdēja, raudzīdamies taisni sev priekšā. Griezīgs zvans lika viņam satrūkties: draugi! Viņš skriešus metās pie raidītāja. Jermakova vienmērīgā balss, kā allaž, sasparoja viņu. Labāk klusēt par visiem šiem uztraukumiem. Mirāža ir mirāža, bet šorīt pamodies viņš sajuta vājumu. Kas to lai zina, kas tā par slimību. . Varbūt tomēr brīdināt Jermakovu, apspriesties ar viņu? Taču viņš to neizdarīja. Viņi sāka runāt par Bogdanu: atkal viņš nevarot pienākt pie rācijas— ir gan neveiksme! Galu galā tuvojās jau beigas. . Tālākās darbības plāns?. . Vislabākais būtu …
Šai mirklī grīda zem stūrmaņa kājām sašūpojās un sāka grimt lejup, ausīs iespiedās smalka, svilpjošā skaņa. Mihails Antonovičs, šķiet, iekliedzās, jo Jermakovs jautāja, ko viņš sacījis. Reproduktorā iegaudojās sirēnas, sāka ķērkt, tarkšķēt. . Krutikovs mēģināja piecelties no krēsla, taču otrs grūdiens viņu notrieca no kājām. Krizdams viņš pieķērās pie radioiekārtas un pa
rāva to sev līdzi — kaut kas nošķindēja gāzdamies un šķīzdams. . Zemestrīce! Stūrmanis piecēlās un piesteidzās pie mikrofona, sauca Jermakovu. Atbildei skanēja sēkšana, rūkšana, auri. . Sienas nodrebēja, sašķiebās. . Savicinājis rokas, stūrmanis atkal nogāzās uz grīdas, pašļūca gabalu, kamēr atdūrās ar muguru pret vadības pults vēso metālu. Asais, ilgstošais svilpiens pārgāja varenā basa dūkoņā un aprāvās ar dobju dārdu.
Kopš tā laika, kad kuģis nosēžoties ar reaktoru gredzeniem bija dziļi ieurbies staignajos, dūņainajos iežos, ūdens piesātinātie, elastīgie dūņu slāņi zem «Hiusa» milzīgās tērauda masas nepārtraukti blīvējās un liecās. Dūņas atkāpās mikronu pa mikronam, centimetru pa centimetram un beidzot neizturēja. Un tagad milzīgais «Hiuss» smagi gāžas bezdibeņa dūņu atvarā.. Biedri atgriezušies veltīgi meklēs to. Tai vietā, kur stāvēja kuģis, viņi atradīs vienīgi melnu, platu klajumu … Viņi aizies bojā, zaudējuši visu — ūdeni, skābekli, pārtiku un — pats galvenais — signalizācijas līdzekļus … Viņi nevarēs izsaukt palīdzību no «Ciolkovska». .