Tā nu viņas jau atkal tuvojās krustcelēm. Zvaigžņu gaismā Pirra ieraudzīja dīķīšus, pie kuriem pirmo reizi bija satikusi Hīlasu; tā vien šķita, ka tas notika pirms vairākiem mēnešiem.
Viņa bija sarājusi draugu par to, ka viņš savu māsu vērtē augstāk par visu pārējo, un Hīlass bija atcirtis: Ja Jūzerrefam draudētu briesmas un tu varētu viņu glābt, ko tu tad darītu?
Tagad viņa zināja atbildi.
- Tev kāds jāsatiek, Telamons bija ņurdējis, aizvilkdams meiteni uz citu kambari turpat cietoksnī. Tur viņš Pirru atstāja kopā ar vīrieti, kas gaidīja iekšā.
Sākumā viņa to nebija pazinusi. Jauneklis bija saģērbies greznās Keftiu vēstneša drānās: smalkā, zaļā apmetnī un pīnēm rotātos, zilos svārkos ar apzeltītu teļādas jostu. Viņam uz krūtīm līdz ar pazīstamo amuletu ar aci karājās lazurītā inkrustēta vaska plāksnīte ar virspriesterienes Jasasaras zīmogu.
Jūzerrefs bija tāds kā vienmēr, tāpēc, protams, viņš vispirms meiteni norāja: Pirra, paskaties uz sevi! Saģērbusies kā tāda zemniece, mati daudz par īsu… un tavas kājas, tās ir netīras!
- Man tevis pietrūka, meitene vienkārši sacīja; taču, kad Jūzerrefs spēra soli tuvāk, viņa pacēla rokas. Tas neko nedos, Jūzerref. Es nevaru atgriezties.
- Tev ir jāatgriežas, viņš iecietīgi sacīja.
- Vairs nav runas tikai par brīvību, nu jau tas ir kas nopietnāks. Meitene neuzdrīkstējās pieminēt dunci, ja nu viņus gadījumā noklausītos, bet klusītēm izstāstīja vergam par Vārnu nodomu uzbrukt Keftiu.
Pirrai par lielu izbrīnu, Jūzerrefs par to jau zināja.
- Virspriesteriene to zina jau vairākus mēnešus. Viens no maniem uzdevumiem ir uzzināt par to vairāk.
- Viņa zina?
- Pirra, kad tu vienreiz sapratīsi? Virspriesteriene zina visu.
Meitene tik tikko spēja aptvert dzirdēto. Es tik un tā nevaru doties tev līdzi.
- Tev ir jādodas man līdzi, Jūzerrefs citādā balsī uzstāja.
Un tad viņš izstāstīja. Jasasara bija viltīga. Atved atpakaļ manu meitu, vai arī zaudēsi dzīvību.
Pirra stāvēja aci pret aci ar lēnprātīgo jaunekli, kurš bija par viņu rūpējies jau no bērna kājas. Es nevaru, viņa atkārtoja.
- Pirra. Manis dēļ.
- Bet… tu arī vari bēgt! Šī ir tava izdevība! Dodies uz Ēģipti, uzmeklē savu ģimeni tu taču aizvien esi pēc tā ilgojies! Tu vari būt brīvs!
Izskatīgā, lāpas apgaismotā seja kļuva barga. Kā lai es neliekos ne zinis par dievu gribu? Viņi mani padarīja par vergu un aizsūtīja uz Keftiu. Man ir jāatgriežas, lai kas arī notiktu.
Pirra nezināja, ko lai dara. Šobrīd pārējie mēģināja nozagt dunci; viņai vajadzētu tiem palīdzēt.
- Nāc man līdzi, Jūzerrefs mudināja.
Pēc tam viss notika pavisam ātri. Pirra iekliedzās un metās ārā no kambara, klupdama krizdama skrēja uz priekšu pa lāpu apgaismotiem gaiteņiem un velti mēģināja atrast pārējos. Tad viņa nez kā bija nonākusi pie vārtiem un sastapusi tur Hekabi, kas stīvējās par viņas atbrīvošanu.
Virs krustcelēm riņķoja kaijas un tumsā sasaucās; Hekabi uzšņāca, lai meitene pasteidzas.
Ko tu darītu, Pirra? Hīlass bija jautājis.
Tagad viņa zināja. Viņa bija tikpat nežēlīga kā māte. Viņa bija nolēmusi Jūzerrefu nāvei.
Un beigās tas viss izrādījās velti, jo nodoms nebija izdevies. Duncis joprojām bija Vārnām. Un Hīlass bija prom.
Hekabi bez brīdinājuma sagrāba Pirras roku un ierāva viņu aiz ērkšķu krūma. Kāds nāk! viņa izdvesa.
Krustojumam tuvojās kāds stāvs. Pirra redzēja, ka nācējs noņem cepuri un noslauka pieri. Viņa pamanīja, kā gaišajos matos atmirdz zvaigžņu gaisma.
Meitene iznāca ārā. Tu neaizbrauci.
* * *
Pirra izskatījās gluži bāla un vērās viņā tā, it kā viņš būtu rēgs. Es domāju, ka esi prom, viņa sacīja. Man šķita…
- Nav laika skaidrot, zēns pārtrauca. Tad uzrunāja zintnieci: Mums tas jāaiznes uz Kalnu, vai ne?
Sieviete neatbildēja. Viņas acis bija kā piekaltas priekšmetam, ko zēns turēja dūrē. Vai tas ir…
-Jā, viņš nepacietīgi sacīja.
- Duncis, Pirra izdvesa. Kā tas…
- Teiksim vienkārši tā Akastoss ir labāks zaglis, nekā bijām domājuši. Hekabi uz Kalnu? Tā mums ir jārīkojas, vai ne? Mums jāatrod uguns gara midzenis un jāiemet duncis tur iekšā, un tad Uguns Pavēlniece to iznīcinās.
Hekabi saķēra zēna plaukstas locītavu. Un tas ir jāizdara tev.
- Protams, Pirra piebalsoja. Nazis ir rokā ārpusniekam, un Koronosa dzimta deg…
- Un tad beidzot, Hekabi pabeidza, Talakreja būs brīva.
Hīlass uzmeta skatienu dūrē iežņaugtajam duncim. Zēnam nepatika, kā viss risinās. Viņu stumdīja un grūstīja spēki, ko viņš nespēja izprast.
Zvaigžņu gaismā zēns saskatīja ap Kreona cietoksni paceļamies un uztraukti ķērkājam lielus vārnu pulkus.
Viņam bija nelāga nojauta, ka ari šie putni kaut kādā veidā ir ar visu saistīti. Bet kā? Ko viņš bija palaidis garām?
-Jāpasteidzas, skubināja Hekabi. Nevar zināt, kad viņi pamanīs, ka dunča vairs nav.
Pirra uzsita knipi. Zirgi! Tie tur pie Kakla. Ja mēs varētu kādu nozagt…
Hīlass nekustējās. Viņš vēroja kaijas un vārnas, kas laidelējās apkārt, aizsedzot zvaigznes.
- Hīlas? Pirra jautāja. Kas ir?
Zēns iedomājās par visiem zvēriem, kas uzvedās pavisam savādi: pelēm, kas bēga no dziļākajiem lokiem, putniem, kuriem vajadzētu gulēt, bet kuri negulēja, vardēm, kas bija pazudušas no dīķiem. Sapnī Izi bija mēģinājusi viņu brīdināt. Kur ir vardes, Hīlas? Kur ir vardes?
Viņš iedomājās par asinīm, kas izšļācās no Akastosa pietūkušā īkšķa, un par izdegušo joslu uz Kalna, kas izspiedās uz āru tā, it kā kaut kas gribētu tikt laukā…
Viņš zināja. Kreons bija ieracies pārāk dziļi, un Uguns Pavēlniece bija sadusmota vairāk, nekā kāds spētu iztēloties.
Zēns pagriezās pret Pirru. Tā uzsprāgs.
- Kas tad? Pirra nesaprata.
- Talakreja.
35
- Nav tiesa, Hekabi spīvi pretojās. Kalns ir dusmojies jau agrāk, bet Viņa nemūžam neiznīcinātu Pašas ļaudis! Zintniece stāvēja, cieši sakrustojusi rokas, it kā negribētu laist sev klāt šausminošās aizdomas, ka Hīlasam varētu izrādīties taisnība.
Pirrai sievietes bija žēl līdz sirds dziļumiem, jo viņa zināja, ka Hīlasam tiešām ir taisnība. Sarkanā upe aprij Talakreju, meitene bilda.
Zēns uzmeta viņai skatienu.
- Nupat atcerējos. Hekabi tā sacīja toreiz, kad bija transā.
- Transā es sarunāju visu ko, Hekabi izspļāva, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība! Mēs pazīstam Uguns Pavēlnieci, mēs viņu pielūdzam jau tūkstošiem gadu!
- Vārnas ne, Hīlass iejaucās un žigli izstāstīja par nemieru, ko bija novērojis raktuvēs mītošajos zvēros. Kad viņa par to tikai paraustīja plecus, viņš aprakstīja izcilni kalna kamiesī.
To dzirdot, Hekabi dūša sašļuka papēžos. Viņa kratīja galvu, taču Pirra redzēja, ka viņa ir aptvērusi patiesību.
- Hekabi, Pirra viņu uzrunāja. Tavai tautai tevi vajag vairāk nekā jebkad.
Zintniece apstulbusi vērās meitenē.
- Dodies uz savu ciemu, sacīja Hīlass. Brīdini viņus, brīdini raktuvju vergus. Saki, lai viņi dodas prom no salas! Tad viņš uzrunāja Pirru: Tu arī ej viņai līdzi.
- Nē! Es nākšu tev līdzi, tu nevari to paveikt viens.
- Varu gan, tev nav nekādas jēgas palikt.
- Hīlas, ja mēs atradīsim kaut vienu no tām uguns plaisām un iemetīsim tur dunci, mēs varam paspēt atgriezties ciemā, iekams aizbrauks pēdējā laiva!