Zēns auļoja, piespiedis galvu pie zirga saspringtā kakla. Hīlass bija pārguris, tomēr tagad, kad viņš bija prom no krātera indīgajiem izgarojumiem, domas šķita raisāmies skaidrāk.
Hīlasam pietrūka Postažas gara sabiedrības. Mazā lauva bija uzvedusi viņu augšā pa krātera sienu un pavadījusi lejā pa nogāzi līdz brikšņiem, kur, dzirkstelēm šķīstot, nozuda. Drīz zēns izdzirda izmisīgus zviedzienus un atrada zirgu, ko abi ar Pirru bija nozaguši, tā groži bija aizķērušies aiz kādas saknes.
Beidzot zēns sasniedza Kaklu un apstādināja zirgu. Valdīja savāds klusums: sargi bija aizbēguši. Hīlass nolēca zemē, aptina grožus sev ap roku un pārmeklēja apmetni.
Viņš atrada ūdens maisu un kāri padzērās, ieliedams silē mazliet ūdens zirgam.
Viņš paklupa pār sargu, kas gulēja zemē; tam vēderā rēgojās naža spals viņu laikam bija nogalinājuši izmisīgā bēgšanas mēģinājuma laikā. Hīlass izrāva nazi, noslaucīja asmeni mirušā tunikā un iebāza ieroci aiz jostas. Nebija laika veltīt uzmanību vīra sadusmotajam garam. Turp, kur viņam bija jādodas, nevarēs sekot pat rēgs.
Zēns aulekšiem devās uz krustcelēm; ceļā bija redzamas zīmes, kas liecināja par bēgšanu, bet cilvēkus nemanīja. Viņš prātoja, kur visi palikuši un vai viņš ir vienīgais, kas vēl palicis Talakrejā. Tad viņš pustumsā saskatīja no Kreona cietokšņa plūstam cilvēkus; citi bēga no raktuvēm. Kur bija Postaža? Un Pirra? Vai Farakss nogalināja meiteni Kalnā vai ari paņēma līdzi?
Piepeši zeme ierēcās un šķērsām pāri takai atvērās robota līnija. Zirgs šausmās spalgi iezviedzās, nometa jātnieku un aizauļoja prom tumsā.
Hīlass sāpēs piecēlās kājās. Viena taka veda uz ziemeļiem, tur noteikti bija ciems; ja viņš dosies turp, varbūt atradīs vietu kādā kuģī. Cita taka veda uz dienvidiem garām raktuvēm un lejup uz krastu. Ja Pirra vēl bija dzīva, Farakss viņu būtu vedis turp.
Zēns pārlēca pāri plaisai un devās uz dienvidiem.
* * *
Liedagā valdīja haoss. Zemes Drebinātājs dusmās bija atrāvis lielu gabalu rietumkrasta klinšu un iemetis to Jūrā. Smēdes kraujas vairs nebija; Hīlass cerēja, ka Akastoss ir paspējis izglābties.
Jūra bija duļķaina no pelniem, un pludmalē drūzmējās nokrituši klintsbluķi un šausmu pārņemti cilvēki, kas izmisīgi cerēja tikt uz kāda kuģa. Hīlass pamanīja līcī izbraucam trīs kuģus ar Vārnu karotājiem un netālu no krasta šūpojamies daudzas nelielas zvejas laivas. Vienā viņš pamanīja Hekabi; cieminieki laikam bija palīdzējuši visiem, kam vien varēja. Tālu Jūrā vīdēja lielisks kuģis ar piepūstām, melnām burām: Koronoss ar radiem glāba savu ādu un pameta pūli likteņa varā. Hīlass lūdzās, kaut viņi būtu paņēmuši līdzi Postažu.
Tālāk krastā kāds sauca: Blusa! Blusa! Šurp!
Seldumā zvalstījās noplucis kuģis ar izbēgušiem vergiem, un no tā viņam māja Perifāss. Blusa! Steidzies!
- Nevaru! Hīlass atkliedza. Man jāatrod Pirra!
- Kas ir Pirra? Mēs nevaram gaidīt!
Hīlass aizjoņoja prom pa piekrasti, izvairīdamies no ratiem, ēzeļiem un ļaudīm. Pirras nekur nebija. Nākamajā mirklī vējš pelnu mākonī izrāva plaisu un virs viņa slējās kuģis. Zēns izbrīnīts aplūkoja knābim līdzīgo priekšgalu un milzīgo, uzgleznoto aci. Ko te darīja keftiešu kuģis?
Uz klāja Hīlass pamanīja jaunekli ar skūtu galvu un melni krāsotām acīm, kurš kliedza uz airētājiem. Hīlass sazīmēja Pirras ēģiptiešu vergu Jūzerrefu, taču, kad viņš atvēra muti, lai tam uzsauktu, kāds uzskrēja viņam virsū, un zēns paklupa pār kasti.
Kastē kaut kas iekaucās. Tur iekšā bija Postaža: ar kājām gaisā, pārbijusies teju līdz nāvei, bet dzīva. Vārnas bija atnesuši mazo lauvu šurp, taču tad pametuši.
- Es esmu klāt, Hīlass mierināja, apgriezdams būri pareizi un iebāzdams pirkstus caur režģi; mazā lauva
ņaudēja un izmisīgi mēģināja nolaizīt viņam roku. Tas esmu es, tagad viss būs labi, es tevi dabūšu laukā.
Taču, izvilcis nazi, lai dzīvnieku atbrīvotu, zēns saminstinājās. Ja viņš Postažu atbrīvos, tā aizšausies prom kā bulta, viņš viņu nemūžam nenoķers. Viņam būs tā jāpamet klīstam tepat, līdz Talakreja uzsprāgs.
Hīlass apjucis paskatījās uz keftiešu kuģi, tad atkal uz Postažu. Sirds sažņaudzās. Mazā lauva nesapratīs. Viņa domās, ka Hīlass viņu nolemj gūstam; tā arī bija, taču viņa vismaz paliks dzīva.
- Jūzerref! zēns iekliedzās, ar Postažas būri iesteberējis seklumā.
Ēģiptietis viņu ieraudzīja, un viņam palika vaļā mute.
- Kas tu esi?
- Nav svarīgi! Hīlass izdvesa. Ņem! Viņš drebošām rokām pacēla būri. Viņu sauc Postaža! Pirra sacīja, ka tu pielūdz lauvas! Tev ir viņa jāizglābj!
- Tu pazīsti Pirru? Kur viņa ir?
- Ņem! Lūdzu!
Hīlass juta, kā būri izņem viņam no rokām, un ēģiptietis uzcēla to uz klāja. Airi iekrakstējās, un kuģis attālinājās, bet Hīlass palika stāvam, pelēkajam ūdenim mutuļojot viņam līdz viduklim un pelniem krītot lejup kā lielām asarām; viņš noskatījās, kā Postaža nevaldāmi plosās savā būrī. Mazās lauvas kaucieni dūrās zēnam sirdī. Kāpēc tu mani pamet?
- Hīlas! viņam aiz muguras kāds iekliedzās.
Tur stāvēja Pirra. Viņai pār plecu nez kāpēc karājās ūdens maiss, meitene bija netīra, bet plats smaids rotāja visu seju. Nespēju noticēt, ka tu tiki laukā!
- Un tu? zēns elsa. Kā tu tiki prom no Faraksa?
- Sākās nogruvums, es…
- Pirra! Jūzerrefs iekliedzās un pamāja airētājiem, lai mitējas airēt. Pirra ieraudzīja Jūzerrefu un keftiešu kuģi. Viņas seja saspringa.
Jūzerrefs kaut ko uzsauca keftiešu valodā un pameta meitenei virvi.
Virve iekrita ūdenī netālu no Pirras. Viņa papurināja galvu. Nē! Es nevaru atgriezties Keftiu!
Hīlass stāvēja un mirkšķināja plakstus, pūloties izdabūt no acīm jūras ūdeni. Citu kuģu vairs nebija, un Talakreja kuru katru brīdi varēja uzsprāgt. Tev jāiet, viņš mudināja.
Meitene pagriezās pret viņu. Mēs atradīsim citu kuģi…
- Kādu kuģi? Hīlass iebļāvās. Visi jau ir prom!
- Es tev teicu, ka nekad neatgriezīšos!
- Tā ir tava vienīgā iespēja! Zēns paķēra virvi, šļakatām šķīstot, aizsoļoja pie viņas un apmeta cilpu meitenei ap vidukli.
- Ko tu dari? Pirra izmisīgi skrāpēja viņa rokas, bet Hīlass nelikās ne zinis un sasēja mezglu, ko viņa nevarēs atsiet. Velc! viņš uzsauca Jūzerrefam.
- Tu nedrīksti tā darīti Pirra auroja. Bet Jūzerrefs jau ievilka viņu kuģī, ķepurojošos uzcēla uz klāja un pavēlēja kādam jūrniekam izmest vēl vienu virvi Hīlasam.
- Tu arī! ēģiptietis skubināja.
Hīlass brida pakaļ virvei, taču keftiešu aizrētāji airēja no visa spēka un kuģis kustējās pārāk ātri, aizvelkot to pārāk tālu, lai aizsniegtu.
Aiz muguras atskanēja apdullinošs dārds, un Jūrā ievēlās vēl viens milzīgs klints gabals. Trieciens sacēla
milzu vilni, kas strauji tuvojās zēnam. Viņš kūleņu kūleņiem aizvirpuļoja pelēkajās duļķēs, nespēdams pat saprast, kur ir augša un kur leja. Kad viņš spļaudīdamies iznira, keftiešu kuģis jau bija tālu prom līcī.
Hīlass neveikli izbrida krastā. Tur vairs nekas nebija palicis, vien kāds pārbiedēts ēzelis un dažādas izkaisītas mantas. Nu jau vairs nebūs ilgi, zēns truli nodomāja.
Nākamajā brīdī viņš caur pelnu puteni ieraudzīja seklumā šūpojamies mazu, necilu kuģīti. Viņš redzēja uz klāja drūzmējamies izbēgušos vergus un Perifāsu, kurš noliecās pāri bortam. Meties peldus, Blusa! Ilgāk mēs vairs nevaram gaidīt!