Hīlass pēdējiem spēkiem ķepurojās turp, un tad jau daudzas rokas pasniedzās lejup un uzcēla viņu uz klāja.
Airētāji apgrieza kuģi otrādi un devās prom līcī; Hīlass izspraucās caur pūli līdz kuģa priekšgalam.
Keftiešu kuģis bija uzvilcis buras un steidzās prom pār pelnu pelēko Jūru. Pirra stāvēja kuģa pakaļgalā, viņas mati mežonīgi plīvoja un seja liesmoja dusmās.
- Es tev teicu, ka nevaru atgriezties! viņa kliedza.
- Es tevi ienīstu, Hīlas! Es tevi ienīdīšu mūžīgi!
39
Talakreja bija tālu prom, bet Jūra joprojām bija nemierīga un no debesīm vēl aizvien sniga pelni. Tie bija nokrāsojuši pelēku visu pasauli: viļņus, buras un apklusušos, izbiedētos cilvēkus.
Kā rēgu kuģī, Telamons nodomāja.
Zēns skatījās, kā pelēlde airētāji airē pa pelēko Jūru. Pelēkais klājs bija lipīgs un notraipīts ar sarkanām asinīm: viņi bija upurējuši aunu, lai izlūgtos Debesu Tēvam un Zemes Drebinātājam drošu ceļu.
Telamonam bija nelabi no pārguruma, un ciska tai vietā, kur Pirra viņam bija iedūrusi, sūrstēja, bet, paskatoties uz savām rokām, kas stingri turējās pie borta, zēns sajuta spīvu lepnumu. Šīs pašas rokas bija izrakušas viņus ar Faraksu no nogruvuma. Kalns bija mēģinājis viņus nogalināt, bet Telamons bija pretojies. Viņš bija saucis palīgā Niknos un tie bija atsaukušies.
Tie bija izglābuši viņu pašu un viņa radus. Un, kaut arī duncis bija pazudis, jau tas vien, ka Koronosa dzimtai bija izdevies izglābties ar veselu ādu, lika Telamonam domāt, ka tas nav gājis bojā Talakrejā. Un zēns juta, ka arī pārējie domā tāpat.
Dažus soļus tālāk kuģa pakaļgalā bija uzslieta nojume. Zem tās sēdēja Kreons, drūmi apcerēdams savu
raktuvju zaudējumu, Farakss asināja savu zobenu, bet Alekto ķemmēja no matiem pelnus. Koronoss lūkojās Jūrā ar tikpat neizdibināmu seju kā vienmēr. Telamons pirmo reizi sajuta, ka tie patiesi ir viņa radi.
Virsvadonis pagrieza galvu un ieskatījās Telamonam acīs; zēns palocījās, bet tad aizgāja nostāk. Vēl nebija pienācis laiks stāstīt vectēvam par to, ko viņš bija uzzinājis pēdējos mirkļos Talakrejā. Tas jāpatur pie sevis līdz brīdim, kad viņš zinās, kā to izmantot.
Hīlass bija dzīvs. Prombraucot Telamons bija viņu pamanījis krastā.
Viņā vārījās dusmas, bailes un sašutums. Taču viņš nejuta nekādu žēlumu par reiz bijušo draudzību. Tas bija labi. Nu tas viss bija galā.
Piepeši gluži ne no kurienes atbrāzās neganta auka, sašūpojot kuģi un pasviežot to atpakaļ. Austrumos nogranda apdullinošs rēciens. Ļaudis kliedza un rādīja uz turieni ar rokām, cieši satvēra savus amuletus un krita ceļos. Telamons kā apstulbis skatījās, kā pie apmales paceļas melns mākonis.
- Tā bija Talakreja, Farakss noteica, nostājies viņam blakus.
- Tas ir pasaules gals, novaidējās kāds airētājs.
-Ja tā, tad lai tā arī būtu, Farakss drūmi atsaucās.
Telamons uzmeta tēvocim apbrīnas pilnu skatienu.
Lūk, vīrs, kurš pasaules galam stājās pretī tāpat kā visam: ar zobenu rokā.
Jā, Telamons nodomāja. Tā tam jābūt.
Nu zēns atskārta, ka Niknie viņu nebija glābuši tāpat vien. Viņš nevis Kreons, nevis Farakss un pat ne pats Koronoss glābs savu dzimtu. Tieši viņš pakļaus Keftiu
un sagrābs savās rokās visu Akeju. Tieši viņš pacels savu klanu vēl nedzirdētos slavas augstumos.
Un nekāds ārpusnieks, nekāds kazu gans ar netīrām kājām nestāsies viņam ceļā.
* * *
Pirra izdzirda sprādzienu, tupēdama uz klāja un mēģinādama nomierināt būrī tupošo Postažu.
Klintīs tupošās kaijas pacēlās spārnos, un airētāji šausmās iekliedzās. Jūzerrefs cieši saķēra savu amuletu ar aci un sāka skandēt lūgsnas ēģiptiešu dieviem. Postaža, kuru visu ceļu mocīja jūrasslimība, atglauda ausis un mēģināja sarauties pavisam maziņa.
Pirra noskatījās, kā pelnu mākonis lēni aptumšo Sauli un padara gaisu dzestru. Pat šeit, kur jau varēja redzēt Keftiu, Jūra bija duļķaina no pelniem. Sprādzienā nebūtu izdzīvojis neviens, kas atrastos Talakrejas tuvumā.
Jūzerrefs beidza lūgties un, pienācis klāt, nometās ceļos meitenei blakus.
- Vai tas ir pasaules gals? viņa jautāja.
- Nezinu. Bet mans tēvs bija rakstvedis un zināja daudzus Patiesības vārdus. Vienu teicienu es atceros: Es esmu pamales pavēlnieks. Es aptumšošu debesis un atšķiršos no cilvēces. Es jums rādīšu postu visā zemē…
Pirra žņaudzīja plaukstā savu zīmogakmeni un domāja par Hīlasu tai noplukušajā kuģelī, uz kura bija pārlieku daudz vergu. Vai viņš bija paguvis nokļūt drošībā, iekams Uguns Pavēlniece uzspridzināja Talakreju līdz pašām debesīm?
- Tas zēns krastmalā, Jūzerrefs bilda. Vai tas bija tas pats, kuru tu satiki pērnvasar? Tas, kuru sauca Hīlass?
Pirra stīvi saslējās. Vairs nekad neizrunā viņa vārdu. Es viņu ienīstu.
- Neienīsti vis.
- Ienīstu gan. Tā viņa bija kliegusi, līdz galīgi aizsmaka, tāpēc tai vajadzēja būt patiesībai. Es būtu varējusi būt tajā kuģī kopā ar viņu, meitene domāja. Ja nebūtu Hīlasa, es vēl aizvien būtu brīva.
Klājs krakšķēja un šūpojās, un Pirra skatījās, kā nenovēršami tuvojas Keftiu. Viņa bija lūgusies, lai Jūzerrefs viņu izsēdina kaut kur krastā tālu no Dievietes Nama; tad viņai vismaz būtu kādas izredzes. Neved mani atpakaļ pie Jasasaras, viņa nekad vairs nelaidīs mani ārā. Es vairs nekad neredzēšu debesis!
Taču Jūzerrefs lēnprātīgais, laipnais Jūzerrefs bija palicis nelokāms. Pirra zināja, ka viņš tā rīkojas, ne jau lai glābtu savu ādu, bet tāpēc, ka, kā jau padevīgam ēģiptietim pienākas, Jūzerrefs ir pārliecināts: dievi grib, lai viņš pilda virspriesterienes gribu.
Pirra skatījās, kā jauneklis stumj būrī zivju gabaliņus Postažai, kura jau bija atguvusies tiktāl, ka tos apēda.
- Piedod, ka nevaru tevi atbrīvot, mazā Saules meita, Jūzerrefs godbijīgi uzrunāja mazo lauvu, bet, kad mēs izkāpsim krastā, es tev uzbūvēšu lielu, skaistu būri. Tev būs daudz rotaļlietu, un tu katru dienu ēdīsi gaļu. Tevi godinās kā Sekmetas svēto radību.
Nepagriežot galvu, viņš uzrunāja Pirru: Zini, tas zēns tikai mēģināja tevi izglābt.
- Es pati būtu varējusi izglābties! meitene dedzīgi atcirta. Es būtu varējusi atrast citu kuģi. Viņam tas izdevās.
- Pārlādētu kuģi, kas pārāk dziļi iegula ūdenī. Varbūt viņš neizdzīvoja. Vai tu tiešām to vēlētos?
Pirra nikni paglūnēja un, pagriezusies sāņus, atsēja no kājas obsidiāna nazi un pacēla to gaisā. Vai redzi šo? To man uztaisīja viņš. Meitene aizmeta nazi pāri viļņiem. Tā. Tā es domāju par Hīlasu.
Jūzerrefs sarauca uzacis. Tas nebija gudri darīts. Tagad tev nav naža.
Pirra piecēlās kājās un aizgāja.
Man ir gan nazis, viņa klusībā atbildēja.
Jūzerrefs nezināja, ka tad, kad Pirra pēc nogruvuma izkārpījās ārā, viņa blakus Faraksa pa pusei apraktajai rokai kaut ko atrada.
Jūzerrefs nezināja, kas bija paslēpts tukšajā ūdens maisā, kas bija pārmests viņai pār plecu.
Ieslidinājusi roku tur iekšā, meitene pieskārās Koronosa dunča aukstajai, gludajai bronzai.
* * *
Hīlass lūkojās uz mākoni, kas izpletās debesīs kā milzīga roka, kura sniedzas uz dienvidiem uz Keftiu.
Zēns visu laiku acu priešā redzēja, kā Pirra stāvēja uz klāja un vējš plivināja matus viņai ap seju. Kā draudzene uz viņu glūnēja… Es tevi ienīstu! Es tevi ienīdīšu mūžīgi!
Pat šeit, tik tālu no Talakrejas, no gaisa krita pelni. Pirmīt Perifāss bija upurējis Zemes Drebinātājam kādu jūras putnu, un tas laikam palīdzēja, jo nu tālumā pie