- Jā. Viņi izlaupa zemi visā rietumu piekrastē.
- Kas tur īsti notiek? Rannohs nočukstēja.
- Roņi stāsta, ka viņu karalis no ziemeļiem atkal esot izkāpis rietumu puses salās. Ka viņš būšot tur valdnieks. Bet no Lielās Zemes viņam pretī nāk citi cilvēki. Leras sačukstas, ka Lielās Zemes cilvēki gribot dabūt salas sev atpakaļ, lai viņu zeme atkal būtu vienota. Tātad būs kauja.
- Rurl, Rannohs nočukstēja, Rurl, Pravietojums! "Pirms būs Salu virkne atjaunota…" Lūk, ko tas nozīmē!
Abi dzīvnieki pārsteigti saskatījās, un vējš līdzās brāzmoja pa jūras virsmu. Gaudas un svelpieni tricināja gaisu, un šķita, ka viņus uzrunā Hernes balss. Taču šī skaņa neviesa Rannohā nedz spēku, nedz drosmi.
- Rurl, viņš pēkšņi teica, man bail!
- No kā, Rannoh?
- Tur ir minēts upuris. Pravietojumā. Man gribētos, kaut…
- Ko tev gribētos?
- Kaut man tiktu noņemta šī nasta.
Sacēlās spēja brāzma, un vējš savērpās ap viņiem, raustīdams Rannoha ragus un pūzdams gar krastu smilšu mākoņus, kas aizmigloja dzīvnieku acis. Tad tas pierima un ausīs atkal skanēja viļņu dobjais troksnis, sitoties pret krastu.
Rannohs spēji nokāra galvu. Viņam kļuva kauns.
- Nē. Tā nedrīkst, viņš klusi sacīja. Mani draugi ir briesmās, un Sgorrs verdzina Zemās Zemes, kā Hernes bars verdzināja Augsto Zemi. Lai kurp vestu Pravietojums, es zinu, ka man tam jāseko.
-Ja varēšu, es tev palīdzēšu, Rannoh, Rurls klusi sacīja.
- Tu man jau esi palīdzējis vairāk, nekā es būtu uzdrošinājies lūgt, briedis atbildēja. Bet, ja tu tagad paliktu kopā ar mani, varbūt mēs kopā varētu atklāt Sgorra noslēpumu.
Rurls labprāt piekrita, un Rannohs aizveda viņu pie lielā klintsakmens, kas slējās netālu no krasta. Vietā, kur smilts josla pārtapa zāles klajumā, viņi redzēja vēl citus cilvēku slietus akmeņus. Tas bija mājoklis, līdzīgs tam, kurā Rannohu bija kopis zēns, taču kūdras jumts un sienas bija iebrukušas, un visa apkārtne izskatījās nomelnējusi un izdedzināta. Tas bija zemes nomnieka miteklis, taču to nebija iznīcinājis cilvēks no ziemeļiem, kā domāja dzīvnieki. Pirms daudziem gadiem šejienies iemītnieki bija to iznīcinājuši paši sirdēstos un skaudrās dusmās par lielo nelaimi, kas tos bija piemeklējusi.
Ronis noskatījās, kā briedis ar nagiem sāk kārpit zemi, mezdams smiltis ap lielo akmeni un meklēdams to, ko tur apracis Sgorrs. To, kas dotu viņam kādu pavedienu. Labu laiku Rannohs neko neatrada, bet tad piepeši sajuta zem kājām kaut ko neparastu. Tas bija dobjš un ciets. Viņš sāka arvien sparīgāk kārpīt slapjo smilti, līdz beidzot priekšmets bija atrakts. Abi Leras ar šausmām skatījās lejup.
Viņu priekšā smiltīs gulēja Sgorra baisais noslēpums.
21 Izlūkotāju atgriešanās
Dzird senču balsis karu vēstījam.
Semjuels Kolridžs. "Kubla Hans"
Dadzim nebija iemesla raizēties par ziemas tuvošanos: kad Izlūkotāju pulks devās pa nogāzēm lejup, lai atkal nokļūtu Zemajās Zemēs, laiks turējās neparasti silts. Nokāpuši no Lielā Kalna, viņi redzēja, ka zemi klāj savāda dūmaka un gaisā valda neierasts klusums. Debesis bija skaidras, un, kaut gan saule, ziemai tuvojoties, bija noslīdējusi zemāk un siltie stari vairs nespīdēja tieši virs galvas, novembra mēnesis drīzāk atgādināja vasaru. Tomēr daudz prieka tas briežiem nesagādāja: ejot pretī gaidāmajai dienai, viņu soļos jautās bailes. Viņi soļoja rindās pa pieciem dzīvniekiem blakus, un blīvā pieliekto ragu josla apņēmīgi virzījās uz priekšu. Dadzis un Brāns gāja priekšgalā klusēdami, augstu paceltām galvām, pielāgodamies viens otra solim un laiku pa laikam reizē apstādamies, lai pārlūkotu tuvāko apkārtni. Ja viņi bija gatavojušies jebkurā brīdī sākt cīņu, tad vismaz pagaidām bailes bija priekšlaicīgas, jo nekur nebija manāms neviens sgorrietis.
No dienvidrietumiem viņiem strauji tuvojās cits briežu pulciņš.
- Kapteini Bankfut! Dadzis iesaucās, kad tie bija pieskrējuši tuvāk. Ko esat redzējuši?
- Ļoti savādi, Bankfuts atbildēja, sveicienam noliekdams ragus, bet no sgorriešiem nav ne vēsts. Pirms kāda laika mēs saodām iezīmētu robežu, bet tā bija ļoti veca.
- Bet es biju domājis, ka Sgorrs virzās uz ziemeļiem, galvu grozīdams, noteica Brāns.
- Vai ievērojāt, kāds te savāds klusums? iejautājās Teins. Viņš gāja Brānam aiz muguras.
- Jā, kapteini, Dadzis atbildēja. Man šķiet, ka mēs visi esam to ievērojuši.
- Tas ir nedabisks, Teins piebilda, gluži kā pilnīgs tukšums.
- Es laikam saprotu, kāpēc tā, sacīja Villova. Vai esat manījuši, cik maz Leru mums gadījies redzēt?
Dadzis nopietni pamāja ar galvu.
-Jā, tas patiešām ir uzkrītoši. Tā vien liekas, ka tie visi ir aizbēguši. Nu, šķiet, ka mums atliek vienīgi turēt acis vaļā un, cik drīz iespējams, atrast kādu meža aizsegu.
Izlūkotāji atkal devās ceļā. Ap Larna laiku viņi sasniedza nelielu dižskābaržu un gobu audzi un, priecādamies par patvēruma iespēju, ienira koku ēnā. Teins un Bankfuts tagad gāja blakus, un, vērojot pa mežu soļojam savus astoņdesmit Izlūkotājus, abus draugus pārņēma līdzīgas izjūtas, kurās pacilātība mijās ar bailēm. Mājodami Augstajā Zemē, abi bija lepojušies ar savu kapteiņa stāvokli, taču tikai tagad viņi sāka aptvert, ko nozīmē būt īstiem Izlūkotājiem. Tas nozīmē lūkoties bailēm sejā un nebēgt no tām.
- Tein, Bankfuts krēslā nočukstēja, nez, vai ir pareizi justies tā, kā es pašlaik jūtos? Tas ir, es esmu mazliet… satraucies.
Teins pasmaidīja.
- Protams, kapteini, viņš atbildēja. Es jūtos tieši tāpat.
- Tiešām?
- Jā, un tas ir dabiski. Pat Zvaigžņubriedis reizēm juta bailes. Vai tu atceries stāstu par Hernes nagu?
Bankfuts pamāja ar galvu.
- Tas nozīmē, ka Herlām bailes jāvērtē atzinīgi, Teins teica, jo tās liek būt piesardzīgiem, un piesardzība mums palīdz izdzīvot.
- Kā tev šķiet, kas ir padomā Dadzim? Bankfuts klusi jautāja.
- Tu jau dzirdēji, ko viņš teica par piekļūšanu Sgorram. Bet man šķiet, ka tālāk viņš vairs nav plānojis. Es domāju, ka Brāns centīsies atgūt savas briežumātes… ar Hernes palīdzību.
- Jā gan, ar Hernes palīdzību, Bankfuts piemetināja, abiem draugiem soļojot uz priekšu.
- Tein, Bankfuts pēc kāda laika ieteicās, kā man gribētos, kaut Rannohs būtu kopā ar mums! Kad viņš ir tuvumā, es nezin kāpēc vienmēr jūtos labāk.
- Es saprotu, Bankfut, Teins skumīgi pamāja ar galvu, bet tagad mums ir dažādi ceļi. Rannohs ir izvēlējies savu ceļu, un es nespēju viņam to pārmest.
- Bet ja nu Pravietojums ir patiess…
- Tas nav patiess. Tā ir tāda pati leģenda kā visi daudzie stāsti par Zvaigžņubriedi. Tāpēc mums vajadzēs vien stāties Sgorram pretī bez Rannoha palīdzības un cīnīties kā īstiem Izlūkotājiem.
Bankfutam pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Bet tad piepeši augstāk piekalnē atskanēja dobjš māviens. Viens no Izlūkotājiem, saslējies pakaļkājās, izbiedēts mētāja priekškājas, gluži kā cīnīdamies ar neredzamu pretinieku. Kad pārējie piesteidzās viņam tuvāk, tie redzēja, ka briedis nokļuvis klajumā. Visi skaļi ieelsojās, ieraudzīdami pārbīļa iemeslu.
Krēslainais laukums bija pilns ar Lerām, kas gulēja zemē vai karājās trauslajos koku zaros. Visi dzīvnieki bija beigti. Tur bija sermuļi un ūdeles, truši un lauku peles, zemē gulēja divi lapsu mazuļi, un netālu, zarā uzdurts, karājās bebrs. Visapkārt valdīja stindzinoša nāves smaka.