Kad pēddziņi beidzot varēja doties ceļā, saule jau bija paguvusi norietēt un uzlēkt no jauna un nevienam vairs nebija ne jausmas, no kuras vietas un uz kuru pusi briežumātes devušās. Dreils aizsūtīja četras briežu grupas pārmeklēt tuvējos kalnus un citiem dreiliešiem lika doties uz netālajiem kaimiņu bariem, lai starp turienes briežiem meklētu jaunu briedēnu ar baltu ozollapas zīmi pierē.
Pirmo agrā rīta cēlienu ārpus ielejas briežumātes pavadīja nelielas jaunaudzes malā, cieši saspiedušās kopā un drebēdamas dzeldinošajā aukstumā. Visvairāk cieta jaunie briedēni, jo to kājas ar mazajiem nadziņiem drīz sastinga, grimdamas saltajā baltumā, tomēr sniegs un nepieredzētā dēka viņos izraisīja arī pacilātību un sajūsmu. Brēka centās viņus pēc iespējas uzmundrināt un steidzināt tālāk, labi saprazdama, ka puteņainais laiks var veiksmīgi slēpt viņu bēgšanu. No rīta sniegs uz laiciņu pierima, taču ap dienas vidu atkal sāka snigt tikpat biezi kā iepriekš. Aiz Mājvietas ielejas zeme pakāpeniski kļuva līdzenāka un pārtapa vienveidīgākos Zemo Zemju apveidos. Briežu pulciņš šķērsoja klaju kāpu, kuras virsma bija nevienāda un apgrūtināja virzīšanos uz priekšu, jo ieplakās bija sakrājies biezs sniegs un sadzītas kupenas, kurās mazie briedēni brīžiem iegrima līdz vēderam.
Kādā brīdī Teins pazuda pavisam, un, ja Rannohs nebūtu viņu visu laiku vērojis un parādījis Širai un Alitai vietu, no kuras tās izkārpīja viņu ar spēcīgajiem nagiem, Teins būtu nosalis līdz nāvei. Taču Teinam nekas nebija noticis, kaut ari mazais purniņš aiz aukstuma drudžaini drebēja, un brieži turpināja savu bargo ceļu pretī ziemai.
Nākamās saules pēcpusdienā sniegs sāka krist arvien retākām, sīkākām pārslām, līdz mitējās pavisam, debesis pamazām noskaidrojās, un mākoņu starpās parādījās lieli, zili laukumi, kas izskatījās tikpat ledaini kā zeme zem viņu kājām. Laika apstākļiem uzlabojoties, ari brieži kļuva možāki un straujāk virzījās uz priekšu. Rannohs, Teins un Dadzis rikšoja kopā, taču pārējie briedēni turējās blakus mātēm.
Dadzis bija kļuvis krietni mundrāks, un viņi smējās, jokoja un pat atrada laiku rotaļām, valstīdamies baltajā sniega paklājā. Tomēr vēlāk, kad tuvojās Larna stunda un debesīs spoži iemirdzējās vakarzvaigzne, briežumātes atkal sāka mākt jaunas bailes.
Nonākušas līdz mežam un atskatījušās uz nupat šķērsoto klajumu, viņas aptvēra, ka ir atstājušas aiz sevis labi saskatāmu taku ar nagu nospiedumiem. Ar smagu sirdi bēgļu pulciņš iegāja mežā, kur ceļš atkal veda augšup. Tā kā brieži intuitīvi uztver cits cita noskaņojumu, arī jaunos briedēnus pārņēma satraukums, ko vēl jo vairāk pastiprināja svešādā apkārtne. No jaunajiem briedēniem vienīgi Rannohs jutās kaut cik drošs, jo viņš bija iepazinis mežu jau agrāk, un tagad, rikšodams no cita pie cita un drošinādams pārējos, viņš jutās vēl labāk. Brīdī, kad Rannohs skrēja pie Brakenas, viņš izdzirdēja, kā dvīnītes Pepa un Villova, brizdamas aiz mātes, klusi sarunājas.
- Man bail, Villova! Pepa teica, redzēdama, ka krēsla ap viņām sabiezē arvien tumšāka. Šie koki izskatās pēc milzīgiem dreiliešiem.
- Neuztraucies! viņas dvīņumāsa klusi atbildēja. Es tevi sargāšu, Pepa.
- Bet mežā ir visādas briesmas, Pepa uztraukta turpināja. Ai, kaut es būtu mājās!
Rannohs piesteidzās jaunajām briedenītēm blakus.
- Tavai māsai taisnība, viņš moži teica. Nav nekāda iemesla uztraukties. Es jau agrāk esmu bijis mežā viens pats, redzēju pūci un āpšus un divas dienas pat klejoju apmaldījies, bet nekas man nenotika.
Uz Pepu tas atstāja jūtamu iespaidu, bet Villova neko nesacīja. Viņa pat nicīgi aizgrieza galvu uz otru pusi.
- Mani sauc Rannohs. Un jūs esat Pepa un Villova?
-Jā, Pepa atbildēja, vairs nedomādama par lielajiem,
tumšajiem kokiem. Mēs esam dvīņumāsas.
- To var redzēt! Rannohs iesmējās. Vai tu esi Villova vai Pepa?
- Pepa.
- Tātad tu esi Villova? Rannohs jautāja viņas māsai.
Villova neatbildēja.
- Skaidrs, tu esi Villova! Prieks iepazīties ar jums.
- Man ari, Pepa atbildēja. Villova, kas tev noticis? Kāpēc tu neko nesaki?
Villova joprojām nerunāja, un kādu laiku visi trīs soļoja uz priekšu klusēdami. Beidzot Rannohs pārtrauca klusumu.
- Vienreizējs piedzīvojums, vai ne? Interesanti, cik ir tādu jauno briedēnu, kam ir iespēja staigāt pa mežu?
- Nez, cik ir tādu, kuri to gribētu? Villova pēkšņi ierunājās.
- Es negribēju neko sliktu… Tikai mēģināju…
- Nav vajadzīgs. Mēs ļoti labi jūtamies divatā, paldies!
- Villova! Pepa dusmīgi iesaucās. Kāpēc tu esi tik nelaipna?
- Tāpēc, ka mēs šeit esam tikai viņa vainas dēļ.
Rannohs jutās aizvainots, tomēr lepni atmeta galvu.
- Man ļoti žēl, bet tur nu neko nevar darīt!
To pateicis, viņš aizskrēja pakaļ pārējiem briežiem, kas līkumoja caur kokiem uz priekšu. Rannohs bija dusmīgs, bet, kad beidzot panāca Brakenu, viņš atkal jutās nelaimīgs. Brakena gāja blakus Brēkai, un abas nopietni sarunājās.
- Tagad ne, mīlulīt, Brakena teica, redzēdama briedēnu pieskrienam viņai klāt.
Rannohs aizskrēja pie Teina, kas stāstīja Dadzim nupat sadomātu stāstu. Viņš brīdi tiem pievienojās un klausījās, taču stāsts viņu neaizrāva, un domas drīz vien kavējās citur.
Brieži turpināja ceļu, līdz nonāca līdz palielam klajumam, kur zeme bija samērā līdzena. Brakena un Brēka apstājās, lai pagaidītu pārējās briežumātes.
- Šonakt mēs atpūtīsimies šeit, Brēka teica, kad visi bija sanākuši kopā. Mazie ir noguruši, un ir pārāk tumšs, lai ietu tālāk. Ja kāds mums seko, arī viņiem vajadzēs apstāties.
Briežumātes piekrītoši pamāja, bet tad uz priekšu panācās Šira.
- Brēka, viņa klusi vaicāja, vai tu zini, kurp mēs ejam?
Briežumātes saslēja ausis, jo šis jautājums viņas bija nodarbinājis visu dienu.
- īsti droši nezinu, mīļā. Ja mēs gribam aizbēgt no Dreila, mums jātiek tik tālu, cik vien iespējams, varbūt pat līdz Augstajai Zemei.
Starp briežumātēm nebija nevienas, kas īsti zinātu, kur atrodas Augstā Zeme, un šis vārds viņas biedēja, tomēr kaut aptuvena mērķa apzināšanās un doma par iespējami drīzāku aizkļūšanu no bīstamās vietas šķita bēgles nomierinām, un viņas sāka staigāt pa klajumu, cenzdamās ar purniem nolīdzināt zemes laukumu un noslaucīt sniegu, lai iekārtotu sev un mazuļiem pēc iespējas ērtākas guļvietas. Bet tieši tobrīd, kad visi gatavojās naktsguļai, atskanēja troksnis, kas spēji iztrūcināja briežus.
- Kas tur ir? Teins čukstus jautāja Rannoham.
Abi briedēni saspringti klausījās, drebēdami saltajā gaisā. Tumsā starp kokiem atskanēja kauciens, kas baismina ikvienu Herlu. Paklusas, drebelīgas gaudas, kas šķita laužamies no ievainota dzīvnieka pašiem dvēseles dziļumiem, tad skaudra atbalss nakts melnumā, vējš, kas to aiznesa tālumā, un atkal klusums. Pārbiedētie brieži drebēja, un briežumātes, kuras bija pārņēmusi piepeša vēlme bēgt projām, taču mazuļu dēļ viņas to nespēja darīt, drudžaini kustējās pa klajumu turp un atpakaļ kā zivis, kas uzkodušās uz āķa. Širas acis šaudījās visapkārt, lūkojoties pēc biezokņa vai kazenāju pudura, kur uz laiciņu varētu paslēpt Teinu, ja tiešām vajadzētu bēgt.