Kauciens atskanēja atkal, tad to pārtvēra cits un pēc tam vēl cits dzīvnieks.
- Vilki! Brakena drebēdama nočukstēja.
Pārējās briežumātes to dzirdēja, un, kaut gan viņas pašas labi pazina šo skaņu, izteiktais vārds ar savu spēku darīja bailes vēl lielākas.
- Jā, Brēka skaļi teica, lai visi varētu dzirdēt, bet paklausieties! Viņi ir tālu. Varbūt kaut kur kalnos. Šonakt viņi mūs netraucēs.
Brēkas vārdi kaut cik nomierināja briežus, tomēr viņa redzēja, ka tie ir ļoti satraukti, it sevišķi jaunie briedēni. Pepa piespiedās cieši pie Villovas, bet Kveihs pieplaka mātei pie vēdera un centās pabāzt zem tā galvu, lai nedzirdētu baiso troksni, un vienlaikus mēģināja zīst. Stāvokli vēl bēdīgāku darīja tas, ka klajumā atkal bija kļuvis aukstāks, manāmi cēlās vējš, kas purināja apkārtējos kokus un gaudoja starp zariem, likdams briedēniem domāt, ka vilki, kurus viņi dzirdēja pirmo reizi mūžā, nāk arvien tuvāk.
- Nav labi, nepavisam nav labi, nočukstēja Brēka, bet tad vecajai briežu govij radās kāda doma.
- Sanāciet aplī! viņa teica. Es jums pastāstīšu kādu stāstu.
Tas briežumātēm bija pa prātam, un viņas, vezdamas līdzi briedēnus, iekārtojās aplī. Tā iekšienē vienkopus tupēja Rannohs, Teins un Dadzis, turpat blakus apmetās Kveihs,
Pepa un Villova, un mātes iekārtojās tiem apkārt ārējā aplī, lai sargātu tos no nakts, kamēr Brēka izmisīgi domāja, ko varētu pastāstīt, lai visus uzmundrinātu.
Es neesmu Blaindvīds, viņa beidzot teica, skumīgi lūkodamās apkārt, bet es jums pastāstīšu stāstu par Zvaigžņubriedi un vilku.
Tajā brīdī kalnos atskanēja vēl viens kauciens un briedēni nodrebēja.
-Jā… nu tā, Brēka iesāka, tas bija ļoti sen, kad Zvaigžņubriedis devās pāri Lielajam Kalnam un nonāca Augstajā Zemē. Tik tālu uz ziemeļiem vēl nebija aizgājis neviens briedis, vienīgi ziemeļbrieži, kas pastāvīgi mājo sniegotās zemēs. Zvaigžņubriedis brīvi rikšoja pār viršu klajumiem, dzēra no lielajiem ezeriem un jutās laimīgs. Bet kādu dienu, iedams gar Lielā Kalna pakāji, viņš ieraudzīja pēdu nospiedumus, kuri lika viņam nodrebēt. Tos bija atstājis vilks, kas bija nokāpis no kalniem, meklēdams medījumu.
Tagad Zvaigžņubriedis saprata, ka viņam draud briesmas, jo pēdu nospiedumi bija svaigi un vilkam stāties pretī viņš nespēja pat tad, ja tas bija tikai vientuļš vilks. Tā nu viņš sāka lūkoties apkārt pēc paslēptuves. Netālu priekšā viņš redzēja biezokni un patvērās tajā tā, ka ārpusē redzami tikai ragi, bet tie izskatījās ļoti līdzīgi koku zariem. Tur Zvaigžņubriedis stāvēja un gaidīja. Ilgi gaidīt viņam nevajadzēja, jo vējš bija aiznesis līdz vilkam brieža smaku, un tagad zvērs ošņādams un siekalodamies nāca atpakaļ. Zvaigžņubriedis redzēja, kā vilka noplukušie sāni ejot cilājas satrauktās gaidās un pavērtajā mutē draudīgi spīd baltie zobi.
Bet Zvaigžņubriedis vis nenobijās, Brēka steigšus piebilda, redzēdama, ka sabiedējusi jaunos briedēnus. Ak nē, viņš bija pārāk gudrs, lai ļautos bailēm! Viņš vienkārši stāvēja un nogaidīja, līdz vilks pienāca biezoknim pavisam klāt. Viņš dzirdēja, kā vilks rūc un pukojas pie sevis, ka palicis bez pusdienām. Nu, un tai brīdi, kad vilks bija pienācis pavisam tuvu, Zvaigžņubriedis viegli papurināja ragus un dobjā balsī jautāja:
"Par ko tu žēlojies, vecais vilks?"
Vilks izbailēs gandrīz palēcās, jo domāja, ka viņu uzrunā koks. "Kas tur ir?" viņš nikni iešņācās.
"Parasts koks," Zvaigžņubriedis atbildēja. "Bet kāpēc tu traucē manu miegu ar savu rūkšanu?"
Vilks bija vecs, pusakls un diezgan neattapīgs, tāpēc pārsteigumā nezināja nekā labāka kā atbildēt iedomātajam kokam.
"Es saodu briedi," viņš teica, "un atkal to pazaudēju, un man gribas ēst."
"Ak tā gan," Zvaigžņubriedis smaidīdams atbildēja. "Par briedi es neko nezinu, bet vienu gan zinu droši: Herne nepriecātos, ja zinātu, ka tu te klīsti, medīdams viņa iemīļotos dzīvniekus. Vai tu nezini, ka brieži ir viņa lielākie draugi?"
Dzirdēdams Hernes vārdu, Brēka čukstus turpināja, vilks ļoti izbijās, jo nodomāja, ka varbūt te notikusi kāda burvestība un patiesībā ar viņu runā pats Herne.
"Nē, to es nezināju," viņš ar cieņu atbildēja, "bet man taču kaut kas ir jāēd, vai ne?"
"Taisnība gan," Zvaigžņubriedis piekrita, "jāēd tev laikam ir. Taču zālē, starp kokiem un gravās var atrast ēdamo, kas daudz gardāks par vecu Herlu cilts radījumu."
"Ak tā?" vilks atjautāja. "Bet ko tad?"
"Piemēram, ogas," viltīgais Zvaigžņubriedis teica. "Un, ja tu papūlētos aizsniegt manus zarus, tu tur atrastu sevišķi sulīgas ogas, kas lieliski piepildītu tavu veco, salkstošo vēderu."
"Paldies!" vilks atbildēja.
Viņu nepavisam nevilināja izredzes remdināt izsalkumu ar ogām, taču viņš baidījās kļūt nelaipns pret runājošo koku. Tā nu vilks paslējās uz pakaļkājām un mēģināja aizsniegt ogas, ko bija iedomājies augam uz Zvaigžņubrieža ragiem. Zvaigžņubriedis nevilcinājās ne mirkli, un, kad vilka purns atradās pietiekami tuvu, viņš metās uz priekšu un tik sparīgi iebelza vilkam pa seju, ka izsita tam priekšzobus un vilks atmuguriski aizkūleņoja labu gabalu projām. Uzslējies stāvus, viņš ar baiļu kaucienu metās prom, iemiedzis asti starp kājām. Un kopš tās dienas, kad vien vilks sajuta brieža smaku, viņš tūdaļ atcerējās runājošo koku, kas bija izsitis viņam zobus, un devās medīt sīkākus dzīvniekus.
Briedēnus šis stāsts ļoti sajūsmināja, un viņi tagad jutās labāk, dzirdēdami kaucienus, kas patiešām skanēja no diezgan daudzu jūdžu attāluma. Vienīgi Dadzis nelikās iepriecināts, tikai nīgri pukojās pie sevis.
- Man tas šķiet muļķīgs stāsts, viņš burkšķēja. Kur kāds ir dzirdējis par runājošu koku? Un kā Zvaigžņubriedis vispār varēja saprast vilka valodu?
- Tāpēc, ka Zvaigžņubriedis ir īpašs briedis, laipni paskaidroja viņa māte. Turklāt tā taču ir tikai pasaka!
- Man ļoti patika! sacīja Teins. It sevišķi tāpēc, ka Zvaigžņubriedis prata sarunāties ar citu Leru.
- Nu labi, tagad diezgan! paziņoja Brēka. Pietiks pļāpāt. Ja visi nebūsim izgulējušies, kā tad rīt vispār varēsim kaut kur aiziet?
Briedēni pamazām nomierinājās, un drīz vien lielākā daļa jau gulēja ciešā miegā.
- Šo stāstu es nekad nebiju dzirdējusi, Brakena čukstus sacīja Brēkai, vērodama, kā Rannohs viņai pie sāniem ieslīgst miegā. Kas tev to stāstīja?
- Neviens, Brēka klusi pasmējās. Es to sacerēju pati.
Rannohs satrūkdamies pamodās. Naktī viņu bija mocījuši tumši, drūmi sapņi. Vispirms viņš bija sapņojis, ka viņu vajā savāds bezragu briedis ar asiem zobiem. Pēc tam viņš sapņoja par vilkiem, vēju un augstām, vientuļām zemēm. Tagad viņš drebēdams lūkojās apkārt. Vēl bija tumšs, un pārējie gulēja ciešā miegā. Brēka pa sapņiem kaut ko bubināja, Pepa, Villova un Kveihs gulēja, cieši piespiedušies mātēm pie sāniem. Teins un Dadzis, kuri jau uzskatīja sevi par pārāk lieliem, lai gulētu blakus mātēm, bija iekārtojušies divatā mazliet nostāk. Rannohs piecēlās un nopurinājās, taču kājas viņam šķita ļenganas, un ausīs skanēja dīvaini zvani. Briedēnu urdīja nemiers un dīvainas izjūtas. Mežā visapkārt valdīja klusums, jo vējš bija norimis un tumsā nemanīja ne mazāko kustību.
Rannohs aizstaigāja līdz klajuma malai, apēda dažas vēl nenokritušas lapas un ieskatījās mežā. Tad, nejuzdams nekādu baiļu, viņš sāka iet starp kokiem uz priekšu. Palēnām svīda gaisma, koki kļuva skaidrāk saskatāmi, tāpēc Rannohs nešaubījās, ka bez pūlēm atradīs ceļu atpakaļ pie briežumātēm. Viņš sāka justies arvien labāk, bet tad piepeši apstājās. Pavisam netālu atskanēja troksnis.