- Skriesim turp! Brēka pačukstēja. Pāri tam klajumam! No augšas būs vieglāk redzēt, kas tas ir.
Briežumātes metās uz atklāto piekalnes joslu, un briedēni rikšoja līdzi, cik ātri vien spēdami. Bariņš sasniedza attālo mežu, paslēpās starp kokiem un apstājās, lai paskatītos atpakaļ. Briedis tuvojās ātri. Bēgļi jau gribēja skriet tālāk, bet Brakena tos pēkšņi apturēja.
- Pagaidiet! viņa iesaucās. Man šķiet, ka tā ir govs!
- Tev taisnība, mīļā, sacīja Brēka. Un viņa nav viena. Viņai blakus ir telēns.
- Bankfuts! Rannohs sajūsmināts iesaucās. Tie ir Bankfuts un Kanispa!
Kad Kanispa ar Bankfutu sasniedza atklāto joslu, pārējais pulciņš bija jau pagājies tiem pretī līdz tālākā meža malai. Teins un Rannohs, sajūsmā lēkādami, sagaidīja pieskrienam aizelsušos Bankfutu.
- Mīļie, kā jums izdevās tikt projām? Brēka iesaucās. Mēs domājām, ka esam jūs pazaudējuši!
- Nav laika runāt! Kanispa izdvesa. Viņi dzenas mums pakaļ. Skrien šurp pa mežu! Mums ar Bankfutu bija viegli atrast sniegā jūsu pēdas. Un dreiliešiem tāpat. Kad bijām tikuši līdz mežam, mēs viņus tālumā pamanījām. Tagad viņi vairs nevar būt gabalā! Ko lai mēs darām?
- Skaidrs, kas jādara, mīļie! Brēka iesaucās. Jāskrien! Un cik aši vien kājas spēj nest!
Briežumātes un briedēni visi kā viens pagriezās un metās augšup pa mežoto, stāvo piekalni. Viņi kāpa ātri, klupdami un krizdami, taču virzīšanās uz priekšu bija lēna. Pie liela, apsniguša klintsbluķa, kas pārtrauca reto mežaudzi, viņi apstājās un paskatījās atpakaļ. Briedēni sāka bailēs drebēt. Zemāk, atklātajā joslā, stāvēja trīs briežu tēviņi, skatīdamies apkārt un ošņādami gaisu. Brēka pazina, ka tie ir dreiliešu kapteiņi. Tad no meža iznāca vēl viens briedis, pēc tam vēl un vēl viens, līdz klajumā stāvēja vismaz divpadsmit dreiliešu, sirdīgi kārpīdami zemi un cenzdamies saost savus upurus.
Briežumātes metās uz priekšu gandrīz kā aklas, joņodamas un līkumodamas starp kokiem, un apstādamās tikai tik daudz, lai palīdzētu saviem briedēniem. Pepa bija izmisumā, un Bankfuts, gan cenzdamies turēties līdzi Rannoham, smagi elsoja. Zeme šeit bija akmeņaina, un irdenā smilts starp oļiem slīdēja zem kājām, jūtami palēninot skrējienu. Koki atkal kļuva retāki, un tas būtu bēgļiem palīdzējis, taču sniega kārta šeit, ievērojami lielākā augstumā, bija biezāka un apledojusi, tāpēc briežiem slīdēja kājas. Pulciņš jau sāka zaudēt spēkus, bet tad Rannohs piepeši apstājās.
- Kas tad tas? viņš čukstus jautāja.
Ari briežumātes bija to dzirdējušas, un tagad visi, cieši saspiedušies bariņā, ieklausījās. Sāka krēslot. Kaut kur no augšas starp kokiem šurp plūda šalcošs troksnis. Tas atgādināja vēja brāzmas.
Rannohs un Teins metās briežumātēm līdzi, un viņi, smagi elsdami, sasniedza attālo koku rindu. Tur viņu priekšā pavērās skats, kas laupīja visas cerības. Brieži stāvēja kalnu grēdas virsotnē, kur zeme piepeši izzuda, pārtopot stāvā kraujā un dziļā gravā. Aiza pletās vismaz trīs koku platumā, un brieži bailēs atkāpās, raudzīdamies uz nepārvaramo dziļumu. Lejup stiepās stāva, gluda akmens siena, un aizā mutuļoja strauja, neganta upe, dārdēdama pār milzīgiem akmeņiem, kas vietvietām slējās no ūdens visā gultnes garumā. Ceļš uz priekšu te bija pilnīgi neiespējams.
- Ko nu lai dara? ieelsojās Šira, izmisusi lūkodamās pāri milzīgajam tukšumam.
Pat Brēkai trūka padoma.
- Drīz vien viņi mūs panāks! izdvesa Brakena.
- Manas mazās! iesaucās Ferna, skatīdamās uz Pepu un Villovu, kas mēģināja lūkoties pāri kraujas malai.
Brīdi briežu pulciņš satraukti mīņājās uz kalnu grēdas, un tad atkal ierunājās Brēka:
- Brakena, ņem līdzi Rannohu un paejiet atpakaļ paskatīties, vai dreiliešiem nevar apiet no aizmugures pa kādu
ceļu gar meža malu! Pēc brīža viņa klusākā balsī piebilda: Mēs, pārējie, iesim atpakaļ un padosimies viņiem.
- Nē! Brakena iesaucās.
- Mīļā, tā ir vienīgā izeja. Mēs esam pazuduši. Skatieties!
Gabalu zemāk starp kokiem vīdēja vajātāju ragi, kas virzījās arvien tuvāk.
- Pasteidzies! uzsauca Brēka. Ved projām Rannohu! Rannoh! Kur viņš ir?
Brēka paskatījās apkārt un ieraudzīja mazo briedēnu attālāk pašā kraujas malā. Viņš bija sastindzis un drebēja, izslējis galvu gaisā.
Pārējie brieži paskatījās augšup, jo pēkšņi kaut kur augstu virs Rannoha galvas bija sadzirdējuši klaigas un ķērkšanu. Saltajās, zilajās debesīs augstu virs viņiem lidinājās liels, melns krauklis.
- Rannoh! Brēka pikti uzsauca. Ko tu tur dari? Skrien šurp! Tev jāsteidzas projām!
- Pagaidi! Pagaidi! Rannohs atsaucās, piekrītoši mādams krauklim ar galvu.
- Ātrāk! viņš pēkšņi uzsauca pārējiem. Šurp, uz šo pusi! Tur var tikt pāri!
- Kā tā, var tikt pāri? Brēka nesaprata. Kā tu to zini?
- Tur ir tilts! Rannohs satraukts sauca, kaut gan krauklis nebija pat lāgā paguvis paskaidrot viņam, ko nozīmē tilts. Lūdzu, ticiet man!
Briedēni izbrīnījušies skatījās uz Rannohu, bet tad pēkšņi atskanēja Bankfuta balss:
- Lūdzu, d-d-dariet, k-k-kā viņš saka! Ja viņš teica, ka zina ceļu, tad viņš to zina!
- Un viņš patiešām zināja, ka ceļš te būs nosprostots! sacīja Šira, kas jutās gatava bēgt uz jebkuru pusi.
- Skrienam! iesaucās Ferna.
Briežumātes paskatījās atpakaļ uz kalna nogāzi un no drebēja, redzēdamas, ka vajātāju ragi vīd starp zariem tuvāk nekā desmit koku attālumā zem viņām.
- Labi, Rannoh! Brēka teica. Rādi mums ceļu!
Rannohs pagriezās un skriešus metās caur kokiem uz
rietumu pusi, un briežumātes ar pārējiem briedēniem skrēja viņam pakaļ, cik ātri vien kājas nesa. Rannohs turējās pēc iespējas tuvu gravas malai. Upe, kas gadu simtiem bija grauzusi ceļu mīkstajā klintī, meta līkumus te pa labi, te pa kreisi, un bēgļi ar pūlēm spēja izdabāt tās asajiem, nevienādajiem pagriezieniem. Beidzot pulciņš sasniedza tādu kā klintsragu, kas izvirzījās no kalna muguras, un aiza šai vietā bija mazliet šaurāka. Tur biezu, apsnigušu paparžu audzes vidū Rannohs apstājās un lepni lūkojās uz priekšu.
Viņam pretī augstu virs aizas no vienas gravas malas uz otru stiepās stingri nostiprināts virvju tilts. Katrā galā to turēja četri lieli koka balsti, un vidū tas šķita bīstami nokāries lejup. Bet, kaut gan tas bija ierīkots pirms piecdesmit gadiem un jau aizmirsts, dēļi joprojām stingri turējās savā vietā, un pašlaik tos klāja plāna sniega kārtiņa.
- Re, kur tas ir! Rannohs iesaucās. Es taču jums teicu!
Brēka un Brakena piesteidzās viņam no aizmugures, un
pārējie briedēni sāka satraukti čalot savā starpā.
- Teici, mīļais, nudien, teici, Brēka ļoti nopietni sacīja, bet kā tu to varēji zināt, to nu es neparko nevaru saprast! Bet par to paspēsim parunāt vēlāk. Tagad mums jādabū viņi pāri!
- Kurš ies pirmais? Brakena satraukta jautāja.
To teikdama, viņa juta savādu smaku, kas lika viņai viscaur nodrebēt. Tā bija tik tikko jaušama un sen pagaisusi, tomēr tā bija smaka, no kuras viņa bija mācīta baidīties, kopš vien sevi atcerējās. Tā bija cilvēka smaka.
Ļaujiet man! Rannohs iesaucās, juzdamies bezgala lepns par domu, ka izglābis pārējos no briesmām.