Iekams Brakena vai Brēka paguva viņu apturēt, Rannohs jau bija aizskrējis uz priekšu un stāvēja tilta galā. Mirkli briedēns kavējās, raudzīdamies lejup baisajā dziļumā, taču nākamajā brīdī viņš droši spēra soli uz tilta pirmā dēļa. Tilts spēji sakustējās zem viņa svara, un dēļi nodrebēja, nobirdinot sīku drumstalu un putekļu mākoni.
Rannohs pagaidīja, līdz tilts mitējās šūpoties, tad spēra nākamo un vēlreiz nākamo soli. Kājas viņam neganti drebēja, un, paskatoties lejup, šķita, ka viss māgas saturs tūdaļ gāzīsies bezdibenī. Gaiss ap viņu bija salts, un visapkārt tik dārdoši svelpa vējš, ka viņam gandrīz aizkrita ausis. Rannoham reiba galva un uzmācās nelabums.
Tomēr Rannohs skatījās taisni uz priekšu un gāja tālāk. Viņš virzījās soli pa solim, līdz atradās apmēram pusceļā virs gravas. Sākotnēji tiltu katrā pusē bija turējušas divas virves; augstākā apmēram briežumātes galvas augstumā, un zemākā Rannoha acu augstumā. No šīm zemākajām virvēm dēļus saturēja vairs tikai tievas, sadilušas virvju daļiņas, bet kreisajā pusē zemākā virve bija pārtrūkusi pavisam un gali ar izspūrušajām šķiedrām karājās lejup aizā. Šajā vietā augšējai virvei bija pievienotas vairākas jaunas saites, lai noturētu tilta dēļus, taču to nebija daudz, un atstatumi starp tām bija lieli. Te Rannohs viegli būtu varējis iekrist bezdibenī, un viņš centās, cik vien iespējams, turēties tilta labajā pusē, kur viņa gājienu norobežoja vismaz viena zemā, tievā virve.
Brakena un pārējie brieži vēroja Rannohu no kraujas, un viņu sirdis bailēs neganti dauzījās. Taču, kad briedēns bija ticis tālāk par pusceļu, viņš kļuva arvien mierīgāks un dārdošais troksnis ausīs mitējās. Viņš pat izjuta pacilātību un, pārvarējis bailes, arvien veiksmīgāk izmantoja citas maņas. Rannohs sāka iet arvien ātrāk un gandrīz pārgāja rikšos. Taču tad, kad viņš jau bija pavisam netālu no otra krasta, atskanēja skaļš brīkšķis.
Tilts viscaur pamatīgi nodrebēja, un Brakena un Brēka šausmās sarāvās, redzēdamas Rannohu paslīdam. Viņā tilta galā viens dēlis bija satrūdējis, un Rannoha kāja bija izgājusi taisni tam cauri. Ar ķermeņa priekšdaļu briedēns smagi atsitās pret tiltu un spēji pavēlās sānis, un tikai zemā virve un sadilušās šķiedras, kas karājās no tās lejup līdz klintīm, pasargāja viņu no kritiena. Rannohs rāvās ārā, ar priekškāju nagiem izmisīgi cenzdamies tverties tilta dēļos.
Kad Rannoha augums atspiedās pret zemo virvi, viņš redzēja, ka lielie stabi tilta galā nodreb. Taču beidzot viņš bija drošībā. Pretējais krasts bija sasniegts.
- Vareni, Rannoh! Bankfuts gavilēdams uzsauca no otras puses.
- Nāciet! Rannohs elsodams atsaucās. Tas ir pavisam viegli!
Nākamais tiltu izmēģināt devās Bankfuts, un tūlīt aiz viņa gāja Kanispa. Sasniedzis ielūzušo vietu, mazais, resnais briedēns sāka nevaldāmi trīcēt, bet Rannohs no krasta ar saucienu viņu uzmundrināja, un Bankfuts sasparojies pārlēca bīstamajam posmam un metās pretī draugam. Nākamās gāja Ferna kopā ar Pepu un Villovu, tad Morara ar Kveihu, pēc tam Šira un Teins, Alita un Dadzis un visbeidzot Brēka un Brakena. Izskatījās ļoti neparasti, kā briežumātes ar saviem mazuļiem šķērso plato, dziļo aizu, un vecā Brēka, nokļuvusi otrā krastā, atviegloti nosprauslojās.
- Es esmu krietni par vecu, lai ielaistos tādās dēkās! viņa smagi elsoja. Savā mūžā neesmu piedzīvojusi tādu izbīli! Un tomēr man izdevās!
- Varbūt tas bija veltīgi, pēkšņi sacīja Morara. Skatieties!
Brēka apsviedās apkārt un ieraudzīja pretējā krastā stāvam dreiliešus. Tie pulcējās pie aizas malas, un vadonis, nolaidis ragus lejup, devās uz tilta pusi.
- Ko lai mēs tagad darām? jautāja Kanispa.
- Es zinu! Rannohs iesaucās.
Briedēns pieskrēja pie viena no tilta stabiem, pie kura bija piestiprināta zemākā virve. Viņš sāka ar galvu sparīgi sist un belzt pa stabu.
- Ko viņš dara? Brakena nesaprata.
- Ejam Rannoham palīgā! iesaucās Brēka.
Govis sāka spert un sist pa visiem tilta stabiem, un tie arvien vairāk izļodzījās no vietas. Dreilieši jau bija tikuši gandrīz līdz pusceļam, bet tad tie apstājās, jo tilts bīstami šūpojās un raustījās. Lēnām, soli pa solim, tie sāka atkāpties, un dažs gandrīz pārkrita tilta malai. Atskanēja džinkstošs troksnis, un viens no labās puses stabiem izgāzās no vietas. Tajā pašā brīdī pārtrūka zemākā virve, un tūlīt pēc tās sāka trūkt arī visas pārējās virves, vēzēdamās un mētādamās tukšumā virs bezdibeņa. Pēdējais dreilietis tik tikko bija paguvis atgriezties krastā, kad tilts ar dārdošu troksni salūza un nogāzās aizā.
Briedēni gavilēja, bet tēviņi pretējā krastā nikni sprausloja un kārpīja kājām zemi.
- Labi, sievas, šoreiz jūs izsprukāt! uzsauca dreiliešu vadonis. Dariet, ko varat! Mēs atradīsim apkārtceļu un drīz vien jūs panāksim!
To teicis, viņš dusmīgi aizgriezās un veda briežu baru pa nogāzi atpakaļ lejā.
Briežumātes pretējā aizas pusē nezināja, kur dēties aiz prieka. Briedēni bija saskrējuši ap Rannohu un apbēra viņu gaviļu saucieniem un cildinājumiem. Pat Villova pasmaidīja, kad Rannohs paskatījās uz viņu. Briedēns laimīgi pasmaidīja pretī. Vēl neapjausta iemesla dēļ viņš izjuta jaunu lepnumu par ozollapas zīmi uz savas pieres.
6 Cilvēks
Te krauklis salkst, bet pacietīgais briedis Aug meditēju priekam.
T. S. Eliots. "Rannoha tīrelis pie Glenko ielejas"
Savu pirmo īstās brīvības nakti briežumātes ar mazuļiem pavadīja gravā pie tilta. Laiks joprojām bija stindzinoši auksts, tomēr šeit kaut cik varēja patverties no vēja un tīrā, vēsā upe ļāva pēc sirds patikas apmierināt slāpes. Briedēni jutās pacilāti. Sasprindzinājuma žņaugi, kas vēl nesen bija visus turējuši savā varā, satrūka tikpat zibenīgi kā tilta virves, un tagad mazie priecīgi ļāvās sarunām un rotaļām. Viņi sāka cits citu iztaujāt, un Rannohs, Teins un Bankfuts izturējās kā dienas varoņi.
Pepa nemitējās izvaicāt Rannohu par zīmi uz viņa pieres, kas viņai likās apbrīnojami skaista, un, kaut gan Rannohs neko daudz par to nezināja pateikt, Bankfuts nebeidza izklaidēt pārējos ar stāstu par to, kā Rannohs pie upes viņam palīdzējis un kā viņš atradis ceļu no meža atpakaļ uz pļavu. Taču, klausoties sarunas par Mājvietas ieleju, Kveihs kļuva grūtsirdīgs, un pēc kāda laika arī pārējos briedēnus pārņēma nomāktība acīmredzot tuvojās gulētiešanas laiks.
Briežumātes, ciešā pulciņā sagājušas, vēl kavējās sarunās. Visas jutās ļoti nogurušas gan bailes, gan atslābums, gan pats ceļojums bija darījuši savu. Kanispai bija ievainota priekškāja, un Morara jutās kā dzīvs nervu kamols, tomēr pirmo reizi pēc trim saulēm briežumātes vismaz jutās drošībā. Arī viņām būtu vajadzējis doties pie miera, taču viņu prātus aizvien vēl nodarbināja notikumi pie tilta un Rannoha loma tajos. Pirmā par to sāka runāt Alita.
- Vai zināt, es ticu, ka viņš patiešām sarunājās ar to kraukli, viņa čukstus teica, domīgi košļādama gremokli.
- Pravietojums? jautāja Šira.
- Muļķības! Brēka tūdaļ atmeta.
- Pravietojums vai ne, bet šim briedēnam nudien piemīt kaut kas īpašs, teica Ferna.
-Jā, un jāatzīst, ka tā baltā zīme patiešām ir ļoti savāda, ar bailēm balsī piebilda Morara.
Brakena satraukta paskatījās uz pārējām, jo kopš tā vakara, kad viņa bija zaudējusi savu jaundzimušo, viņas galvenā rūpe bija pasargāt Rannohu un paslēpt to no iespējamas nelaimes. Kanispa redzēja Brakenas acis bailes.