- Taisnību sakot, es tādiem pravietojumiem neticu, viņa klusi teica, bet, ja ozollapas zīme uz briedēna pieres nozīmē, ka viņu sargā Herne, tad tā var būt tikai svētība.
Spēcīga vēja brāzma apmeta loku gravai un tik dobji iegaudojās starp kokiem, ka briežumātes, izdzirdušas Hernes vārdu, nodrebēja.
- Blēņas un pasakas! Brēka enerģiski noteica. Tie ir vakara stāsti mazuļiem, nevis saprātīgiem briežiem. Turklāt tanī Pravietojumā runāts par samainītu briedēnu, par mīteni, bet Rannohs nav nekāds mītenis!
Viņa pameta satrauktu skatienu uz Brakenu. Brēka jau bija nolēmusi: jo vairāk viņa atklās par notikumiem tajā briesmīgajā naktī, jo vairāk tikai izbiedēs pārējās govis.
-Turklāt kāds mums no tā labums? Ja mēs pļāpāsim par visādiem pravietojumiem, diez vai citi bari gribēs mūs pieņemt. Jābeidz par to spriedelēt!
Briežumātes piekrītoši pamāja un paskatījās uz saviem aizmigušajiem mazuļiem.
- Bet ir vēl kas, nočukstēja Brakena, un viņas balsī skanēja bailes. Tas tilts… Vai jūs tur kaut ko nesaodāt?
Brēka nopietni paskatījās atpakaļ.
- Jā, mīļā. Mēs atrodamies tuvu cilvēkam.
Pēc tam briežumātes apklusa, un ari viņas drīz likās
gulēt un ieslīga miegā, līdz visapkārt atausa skaidrs, salts rīts. Tad pulciņš devās uz ziemeļrietumiem, atstājot ieplaku aiz muguras. Ceļš vienmērīgi veda lejup, koki pakāpeniski izzuda, un drīz brieži attapās šaurā ielejā, apvidū starp lēzeniem pakalniem. Šeit sniega kārta bija plānāka un iet uz priekšu būtu daudz vieglāk, ja vien bēgļiem nerastos grūtības ar ēdamo. Tikai Kveihs un Pepa joprojām pārtika no mātes piena, bet pārējie briedēni jau bija paaugušies, un viņiem vajadzēja pamatīgāku barību. Koki bija palikuši aizmugurē, tāpēc vairs nebija iespēju zaros meklēt ogas vai grauzt mizu, un brieži daudz laika pavadīja, kārpīdami un rakdami sniegu, lai sameklētu kādu zāles stiebru, taču tas mazumiņš, ko izdevās atrast, bija nepietiekams un bezgaršīgs un daudz labuma nedeva.
Pēc Brēkas ierosinājuma divas briežumātes devās gabalu pa priekšu, lai izlūkotu ceļu, un ik pa laikam atgriezās pastāstīt, ko redzējušas. Briežumātes jutās diezgan savādi, veikdamas Izlūkotāju lomu. Briedēni gāja visi vienā pulkā, un mātes norobežoja tos no sāniem; vienīgi Kveihs visu laiku turējās blakus Morarai. Tuvojās Larna stunda, un pulciņš jau gandrīz bija sasniedzis ielejas galu, kad Brēka pēkšņi visus apturēja. Ferna un Šira, kas bija aizsūtītas izlūkot ceļu, strauji rikšoja atpakaļ viņiem pretī. Brieži tūlīt pamanīja viņu acīs bailes.
- Kas tad nu? Kas noticis? jautāja Brēka.
Pirmā sāka runāt Šira, cīnīdamās pēc elpas, kas plūda asiem, saraustītiem vilcieniem.
- Tur, augšā! Ferna tos saoda pirmā, un pēc tam es vienu redzēju! Tur augšā ir cilvēki!
Jaunā ziņa lika pulciņam saspiesties cieši kopā. Ferna katrā ziņā gribēja pierunāt visas mesties atpakaļ, taču Brēka bažījās, ka dreilieši varētu būt atraduši gravai apkārtceļu. Viens bija skaidrs: tepat uz vietas ilgi palikt nedrīkstēja. Brēka ierosināja uzkavēties gravā līdz pustumsai un tad mēģināt apiet cilvēkiem ar līkumu. Tā nu pulciņš nogaidīja, līdz to ietin biezējošā krēsla, tad sāka virzīties uz austrumiem un devās ārā no lēzenās ieplakas, iedams klusu un visu laiku ieklausīdamies visapkārt.
Tomēr Brēka bija nepareizi izvēlējusies ceļu: lai gan Šira patiešām ieplakas galā bija redzējusi cilvēku nevis pieaugušu vīrieti, bet zēnu, kas svieda oļus pret akmeņu krāvumu, ari šo cilvēku mājokļi atradās vairāk uz austrumiem, kur kalni ieskāva nelielu ezeru. Brieži tos saoda pārāk vēlu, jo vējš pūta no rietumiem, nesdams pavardu un mājokļu smaržas projām no viņu jūtīgajām nāsīm. Alita apstājās pirmā un, sasniegusi lēzenā kalna virsotni, ko pulciņš grasījās šķērsot, izbailēs sarāvās. Pārējie brieži pienāca viņai no aizmugures un, paskatījušies ielejā, izbīlī sastinga.
Satraukumā zibošiem skatieniem viņi pārlūkoja ainu, kas pletās netālu lejā. Tur slējās apmēram piecpadsmit nelielas mājas, izvietotas gar ezera malu netālu cita no citas. Caur ieleju vijās taciņa, kas tik tikko saskatāmi savienoja mājokļus. Tievas dūmu grīstes vijās gaisā no kūdras seguma jumtiem, un caur logiem tumsā spīdēja dīvaina oranža gaisma. Visspožāk tā kvēloja no kādas mājas pašā ezera krastā, kur uguns bija iekurta pagalmā. Ap to bija sapulcējušies cilvēki, kas jokoja un smējās. Brieži nezināja vārdus visam, ko šobrīd redzēja, un tramīgi mīņājās, juzdami savādās smaržas un klausīdamies neparastajās skaņās, kas plūda augšup pie viņiem.
Brieži nezināja, ka ir nokļuvuši pie nelielas zemes nomnieku apmetnes, kur cilvēki bija strādājuši, dzīvojuši un miruši jau vairāk nekā četrsimt gadu, un viņu dzīvesveidu nebija skārušas gandrīz nekādas pārmaiņas. Tieši viņi savulaik bija uzcēluši tiltu pāri gravai, taču nekad nebija raduši nopietnu vajadzību to izmantot un ļāvuši tam pagaist no atmiņas. Tie bija vienkārši cilvēki, kas maz zināja par lielajām apmetnēm, ko cilvēki sākuši būvēt Edvinburgā uz austrumiem vai Invernesā uz ziemeļiem no šīs vietas.
Jo tas bija vēl daudz, daudz gadu pirms tam, kad cilvēku sasniegumi deva viņiem iespēju nokļūt vissavrupākajā savvaļā zemes nostūrī un padzīt vilkus no to dzimtajām vietām. Viņi neko vēl nezināja par mašīnām, kas kādreiz nolīdzinās mežus un aizraidīs no tiem Hernes garu. Tas bija divsimt gadu pēc tam, kad četras Kaledonijas ciltis skoti, pikti, bretoņi un angļi apvienojās, lai nodibinātu skotu karalisti, un vairāk nekā tūkstoš gadu pēc tam, kad Romas imperators Adriāns uzcēla savu vareno sienu. Tas bija divas paaudzes pirms pilsoņu kariem, kuru rezultātā Anglijas karalis Edvards Pirmais iebruka ziemeļu zemēs, un pirms Vollesa sacelšanās, kas atmodināja tautas garu un iedvesmoja Brūšu atbrīvot savus tautiešus kaujā pie Bannokbērnas. Cilvēkiem, kas ticēja šo notikumu nākotnei, tas bija zelta laikmets, kas sācies ar drosmīgo Viljamu, un tagad viņi cerēja uz mierīgu dzīvi trešā Aleksandra pārvaldītajā Lielajā Zemē, kur viņi būs brīvi no sāncensības, kas sanaido ciltis un nes postu gan cilvēkiem, gan Lerām.
Tomēr brīvi no tās viņi nebija ziemeļrietumu apvidos, kur Rietumu salās Šetlendas un Hebridu salās joprojām valdīja ziemeļu iebrucēji un gadījās, ka palaikam kāds no šiem zemes nomniekiem, kuru pārņēmusi piepeša vēlme ceļot un cīnīties, uzdrošinājās doties turp un varbūt, kādreiz atgriezies, stāstīja dēku stāstus par briesmīgajiem vikingiem, īsinādams sev un pārējiem ziemas vakarus un juzdamies laimīgs, ka varēs nomirt turpat, kur nācis pasaulē. Taču šovakar tādas domas šejieniešus nenodarbināja, jo divi no viņu vidus gatavojās precēties un visi līksmojās, dzerdami viskiju un alu. Briežiem par laimi, viņi bija krietni iereibuši un skurbuma priekā pat nemanīja dzīvniekus, kas stāvēja un pa gabalu nolūkojās viņos.
Turklāt šodien viņi jau bija pārnesuši medījumu. Rannohs to pamanīja pirmais un jautāja Brakenai, kas tas ir. Tur, pie ugunskura, stāvēja zēns, kuru Ferna bija pamanījusi jau agrāk dienā, un grozīja iesmu. Taukiem priecīgi sprakstot spožajā kvēlē, virs ugunskura cepās koka mietā uzdurts vesels staltbrieža ķermenis.
- Nekas, Rannoh, Brakena nodrebēdama atčukstēja, bet gaļas smarža atplūda līdz briežu nāsīm un uzdzina tiem tādas bailes un nelabumu, ka Brēka steigšus mudināja visus pa sniegoto klajumu projām. Briežiem aizejot, zēns pie iesma paskatījās turp un piebikstīja tēvam, taču vecais vīrs jau bija aizmidzis.