Kveiha nelielais sāns strauji cilājās augšup lejup, un viņš drebēja aiz aukstuma.
Tad jau iznāk, ka mums jāpateicas cilvēkam, Brakena nopūtās, aizvērdama acis, lai kurp viņš būtu aizgājis!
Drīz aizmiga arī abas briežumātes un pieklusa visa akmenī cirstā iedobe, kas bija izveidota un pamesta pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Briežu pulciņš bija nokļuvis seno romiešu kalna nocietinājuma vietā. Tas bija vistālākais ziemeļu nocietinājums leģioniem, kurus imperators Adriāns sūtīja uz britu salām, lai ieviestu tur civilizāciju, un tas atradās gandrīz simt jūdžu uz ziemeļiem no lielās sienas, kas nošķir skotu apgabalus no pārējās britu zemes un stiepjas no Tainas grīvas līdz pat Solvejas līcim. Taču šī vieta nekad nebija iekļuvusi nevienā cilvēku rakstītā vēsturē, un par to zināja stāstīt tikai jauni puiši, kas te dienesta gaitās pavadījuši divas neilgas ziemas. Te bija izveidots sargpostenis, kas tuvējām ciltīm savā laikā kļuvis par uzbrukumu mērķi un sējis ap sevi nāvi un vardarbību.
Pirms kareivji ar atvieglojumu bija saņēmuši pavēli atstāt šo vietu, uz ziemeļu nogāzēm bija notikusi barga cīņa. Taču agrāk kalnā bija valdījis ari miers, un jaunie cilvēki, nometināti tālu no mājām, bija raudzījušies zvaigznēs un runājuši par saviem dieviem par Merkūriju un Apollonu, par Bakhu un Atēnu un ilgojušies pēc dienvidu siltajām smaržām un tveices, pēc mātēm un iemīļotajām, lādējuši vēju un neizpratnē domājuši, kāds dīvains spēks aizrāvis viņus tik tālu no mājām un vai viņu sirdis jebkad vairs būs brīvas no bailēm.
Tā nu kareivji tie, kuri izdzīvojuši, bija aizceļojuši no turienes, atkal devušies uz dienvidiem, un nocietinājums pamests laikazoba ziņā. Pūta vējš, sniga sniegs, un smidzināja neatlaidīgais, pelēkais, sīkais lietus, kas kā migla allaž plešas virs skotu apgabaliem. Ari saule bija darījusi savu, un laika gaitā akmeņi bija izbalojuši, noskaloti un cilvēka smaka no tiem pagaisusi. Nocietinājums, pareizāk, iedobums, par kādu tas tagad bija kļuvis, atgriezās atpakaļ zemes skavās. Tāpēc Leru ciltsbrāļiem un briežiem, kurus tagad sargāja cietokšņa sienas, likās, ka cilvēka te varbūt vispār nav bijis.
Rannohs tumsā nemierīgi sagrozījās un mēģināja apgriezties uz otriem sāniem. Viņš atvēra acis un, mirkšķinādams tās, paskatījās augšup mirdzošajā zvaigžņu audumā. Viņam pēkšņi bija kļuvis auksti, un, kaut gan briedēns gulēja Brakenai cieši pie sāniem, viņu bija pārņēmusi mokoša vientulība, jo viņš nupat bija redzējis dīvainu sapni. Tieši virs viņa, uz klints malas pie paša iedobuma, stāvēja cilvēks vai vismaz būtne, kas Rannoham likās cilvēks. Ap pleciem tas bija apņēmis apmetni no staltbrieža ādas un galvā uzlicis brieža ragus. Cilvēka rokas bija savainotas un asiņoja, bet viņš smaidīdams paņēma sauju lapu un sāka ar tām ierīvēt savas brūces.
Pirmajā brīdī Rannoham bija gribējies celties un bēgt, skriet vienalga kurp, taču viņš nespēja pakustēties un varēja tikai mokošās bailēs bezpalīdzīgi gulēt. Bet, skatoties svešiniekā, viņš atkal dīvaini nomierinājās un sapnī aizvēra acis, tajā pašā laikā pamostoties tās atvērdams. Kaut gan Rannohs kalna iedobē jutās viens un vientuļš, jaunās izjūtas, kas viņā modās, nesa sev līdzi kādu neparastu spēku. Briedēns nodrebēja, dzirdēdams virs galvas vēja paklusās gaudas. Visapkārt dvašoja smagā zemes smarža. Un piepeši Rannohs sajuta jau pazīstamo trisoņu un tirpas visā ķermenī. It kā neizprotama spēka vadīts, Rannohs piecēlās kājās un paskatījās uz Kveihu. Kveiha galva gulēja uz Moraras sāna, kas vienmērīgi cilājās līdzi briežumātes spēcīgajiem elpas vilcieniem. Taču paša briedēna elpa bija sekla un samocīta, viņa kājas raustījās, un viņš nevaldāmi drebēja.
Klusi, lai neuzmodinātu Brakenu un pārējos briežus, Rannohs aizgāja līdz vietai, kur gulēja Morara ar Kveihu. Brīdi viņš skatījās lejup uz mazo, bezpalīdzīgo briedēnu un tad pavisam pēkšņi apgūlās zemē tam blakus, pievilkdams kājas un cieši piekļaudams savu augumu Kveiham. Briedēns sakustējās, bet nepamodās, un pēc brītiņa šķita, ka viņš atslābinās un sasilst, gulēdams starp māti un otru briedēnu. Tonakt Kveihs sapņoja par tēvu, un sapņojot viņa elpa kļuva mierīgāka un vienmērīgāka.
No rīta Kveihs jau bija mazliet atlabis, bet Rannohs bija aizgājis atpakaļ jau pirms viņa pamošanās. Kveihs tupēja un ļāva mātei sevi laizīt un sakopt. Tomēr briežumātēm bija skaidrs, ka tālākam ceļojumam viņš vēl ir par vārgu. Todien Kveihs gulēja mātei pie sāniem un alkatīgi zīda pienu, bet pārējās pienesa Morarai ēdamo, un Larna stundā briedēns jau spēja pat nostāvēt kājās un pastaigāt. Bēgļu pulciņš nolēma pavadīt vēl vienu nakti tepat un atkal nolikās gulēt zem zvaigžņotajām debesīm. Kveihs atkal sapņoja par tēvu, kas naktī šķita atnācis un sildījis viņu, un no rīta briedēns jau jutās pavisam atspirdzis un gatavs doties tālāk.
Ari laiks bija kļuvis mazliet siltāks, un briežu pulks atkal devās pa sniegu uz ziemeļrietumiem. Dienas vidū viņi sasniedza seklu strautu, padzērās no tā un pat atrada kazenāju puduri, kura zaros karājās dažas sačervelējušās ogas. Tāda deva nebūtu pietiekama pat vienam pieaugušam briedim, tomēr tas bija vairāk nekā nekas, un briežumātes uzstāja, lai to notiesā mazie briedēni. Aiz strauta sākās kūdrains tīrelis, un brieži to šķērsoja, cauri sakusušajam sniegam grimdami bedrēs un grāvīšos, ko izracis cilvēks, vākdams kūdru sava pavarda ugunskuram. Pēc daudzkārtējas mērcēšanās dubļainajā putrā baltā zīme uz Rannoha pieres kļuva pavisam nemanāma.
Tā viņi gāja un gāja, īsti nezinot, kurp iet un ko meklē, ēdot, kas pagadās, un palaikam nogriežoties uz rietumiem vai uz austrumiem, lai izvairītos no nedaudzajām ceļā sastaptajām zīmēm, kas liecināja par cilvēka tuvumu. Tā viņi nogāja trīs saules no vietas, šķērsodami kalnu pēc kalna un ar katru kāpienu nonākdami arvien augstāk, tomēr neredzēdami nevienu citu briedi vai brieža pēdu. Beidzot kalnu nogāzes saplūda platā ielejā un brieži lejā ieraudzīja upi, aiz kuras pletās mežs.
Brēka juta nopietnas bažas, pulciņam kāpjot lejā uz upmalu, jo upe bija plata un ūdeņiem pārbagāta un ātrā straume krāčaini burbuļoja gan austrumu, gan rietumu pusē, cik tālu vien acs spēja saskatīt. Tomēr brieži jutās pacilāti, redzot mežu, kas stiepās uz rietumiem, jo tas solīja ēdamo un patvērumu, tāpēc viņi bija apņēmušies tikt pāri ūdens joslai.
Alita pirmā drosmīgi iebrida upē, taču drīz vien ūdens jau sniedzās viņai līdz vēderam un ašā straume bija tik stipra, ka draudēja notriekt viņu no kājām. Tāpēc viņa atkāpās atpakaļ krastā un brieži, pagriezušies uz rietumiem, rikšoja tālāk gar upes krastu.
Rannohs un Teins sparīgi skrēja priekšgalā, un pēc kāda laika abi briedēni uzsauca pārējiem, ka esot kaut ko atraduši. Viņi bija nokļuvuši pie šauras ūdens joslas, kurai šķērsām pāri novilkta rupja kaņepāju virve. Kaut gan plostu šobrīd te neredzēja, kādreiz tas bijis te nevērīgi piesiets un rudens straumes to bija norāvušas un aiznesušas projām: šai vietā cilvēks bija ierīkojis pārceltuvi, atjautīgi izmantodams savas prāta spējas, lai uz koka dēļiem sveiks un sauss pārvilktu pats sevi pāri upei. Briežiem nebija ne jausmas, kam šī virve vajadzīga, bet Rannoham radās gaiša doma atcerējies, kā virve uz tilta nesen bija pasargājusi viņu no kritiena bezdibenī, viņš ierosināja, ka briežu pulks varētu to izmantot, lai neļautu straumei aizraut sevi līdzi.
Brēku šī doma nemaz nesajūsmināja, jo viņai ļoti nepatika ūdens, tomēr pārējās briežumātes tādu ieceri uzskatīja par saprātīgu, un Alita pirmā iebrida ūdenī. Viņa lēni virzījās uz priekšu un ļāvās virves atbalstam, kad vajadzēja noturēt līdzsvaru upes vidū, kur straume joņoja visātrāk. Šī patiesībā bija visseklākā upes vieta, vienīgā, kur brieži būtu varējuši bez dzīvības briesmām tikt otrā krastā: pat visdziļākajā vietā ūdens nesniedzās Alitai gluži līdz vēderam.