- Sveicināti! viņš teica. Kanispa mums izstāstīja par jūsu ceļojumu. Nudien, briesmīgi! Bet nebēdājiet, tagad jūs esat drošībā. Tas ir pats galvenais.
Arī pārējie brieži sveicināja briežumātes un ar interesi aplūkoja briedēnus. Izskatījās, ka viņus īpaši interesē vīriešu kārtas mazuļi. Briežumātes jutās diezgan apmulsušas par sirsnīgo sagaidīšanu: kaut gan dažādu sugu brieži savvaļā nereti uzturas vienkopus, parasti tiem vajadzīgs zināms laiks, lai apgūtu cits cita smaržas un ieradumus. Dambrieži šādu atturību neizrādīja.
- Jūs droši vien esat ļoti noguruši, Skarps turpināja,
- un jums noteikti gribas ēst. Mēs par to parūpēsimies. Ejam!
Skarps pagriezās atpakaļ un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, grasījās vadīt briežu pulciņu turp, no kurienes svešie bija atnākuši.
- Pagaidiet! iesaucās Šira, pēkšņi iznākdama priekšā.
- Tas viss ir ļoti jauki, bet mēs par jums nekā nezinām. Piemēram, cik liels ir jūsu bars? Cik tālu tas ir no šejienes? Kur atrodas jūsu Mājvietas ozols?
Skarps palūkojās runātājā ar tukšu, neizteiksmīgu skatienu.
- Mājvietas ozols? viņš pārjautāja. Nudien, nezinu, ko tas nozīmē. Bet to, cik mūsu bars ir liels un kur tas atrodas, jūs drīz uzzināsiet.
Kanispa jau bija pasaukusi pie sevis Bankfutu un grasījās doties ceļā, bet Šira ar šaubu pilnu skatienu palūkojās uz Brakenu, un Skarps to pamanīja.
- Lūdzu, neraizējieties! viņš tūlīt teica. Ticiet man, tagad jūs esat starp draugiem. Lūdzu, nāciet mums līdzi!
- Ejam! Alita sacīja. Ko mēs vēl gaidām?
- Laikam jau būtu vērts paskatīties, piekrita Šira.
Kad pārējie devās līdzi dambriežiem, Brakena pagriezās
pret Rannohu.
- Rannoh? viņa čukstus vaicāja, redzēdama, ka briedēns vilcinās. Rannohs stāvēja koku ēnā un viscaur trīcēja.
- Kas ir, mans mazais? Brakena jautāja. Vai tev kaut kas kait?
- Ai, mamm… Rannohs izdvesa, es nezinu! Es nedomāju, ka viņi tiešām grib mums sliktu. Bet… bet man nepatīk viņu acis!
Brakena ar purnu maigi noglauda briedēnu.
- Nu, vismaz iesim viņiem nopakaļ. Bet turies cieši man blakus! Brakena teica pēc iespējas uzmundrinošā balsi. Es apsolu, ka tev nekas ļauns nenotiks, lai ko mēs tur ieraudzītu.
Pēc tam arī Brakena un Rannohs devās tālāk. Mežaudze meta plašu loku uz rietumiem, un pēc kāda laika briežumātes un briedēni ieraudzīja lielu dambriežu baru. Tie bija apmetušies palielā klajumā, un lielākā daļa tupēja zemē. Atnācējas tūlīt ievēroja, cik tuvu blakām iekārtojušies tēviņi un mātītes, dažviet vieni pat apmetušies starp otriem. Tie gulēja sniegā un gremoja, un, nepazīstamo pulciņam tuvojoties, pat lāgā nesakustējās un nepaskatījās augšup. Lielāko klajuma daļu sedza sniegs, taču Brakena tūlīt ievēroja, cik brieži izskatās neparasti labi paēduši. Tos varēja saukt pat par resniem. Skarps veda atnācējus cauri savam baram uz mežmalas pusi, kur, puslokā sastājušies, gaidīja astoņi citi brieži.
- Mēs gribam pateikties jums par laipno uzņemšanu, teica Alita, kad pulciņš bija pienācis tiem klāt. Kurš te ir Bara valdnieks?
Brieži neizpratnē saskatījās, un pēc brīža priekšā iznāca dambriedis vārdā Deargs. Tāpat kā Skarpam, viņam bija dīvains, tālumā vērsts skatiens.
- Mums šeit nav Bara valdnieka, viņš rāmi atbildēja.
- Nav? Alita pārsteigta jautāja. Bet kurš tad ir galvenais? Varbūt kāds Korpusa kapteinis vai Izlūkotājs?
- Mums nav ne Korpusa, ne Izlūkotāju, Deargs vienkārši atbildēja. Nekas tāds te nav vajadzīgs.
- Nav vajadzīgs? Bet kas tad sargā jūs no Lerām? Kas pieņem lēmumus?
Deargs pasmaidīja.
- Šeit, parkā, mēs lēmumus pieņemam visi, viņš teica. Visi kopā. Bet nelauziet galvu par tādiem niekiem! Jūs izskatāties nogurušas, un jūsu briedēni noteikti grib ēst.
Kaut gan Brakena un Šira mazliet atkāpās, doma par ēdienu bija pārāk vilinoša, lai briežumātes turētos tai pretī.
- Kas tas ir parks? jautāja Kveihs, bet Morara neziņā papurināja galvu.
Skarps aizveda viņus pie klajumiņa, kurā gandrīz nebija sniega. Brieži pārsteigti ieraudzīja tajā guļam milzīgu siena klēpi.
- Cienājieties! Skarps bezbēdīgi teica. Te pietiks visiem.
- Bet no kurienes tas te radies? Brakena jautāja.
- Mēs to savācam vasarā, Skarps paskaidroja, izskatīdamies diezgan apmulsis, lai aukstā laikā būtu kaut kas krājumā.
Kad pienāca Rannohs un pārējie, visi nemierīgi apostīja siena klēpi un pārsteigti secināja, ka tam ir stipra smarža nevis kā parastai zālei, bet kā garšzālēm, un visspēclgāk pretī vēdīja rozmarīns, timiāns un vēl daži garšaugi, kam viņi nezināja nosaukumus. Ieskatoties ciešāk, viņi redzēja, ka siens ir viscaur sajaukts ar šiem garšaugiem. Nāsis kņudināja stiprā smarža, un briežiem mutē saskrēja siekalas, jo visi bija ļoti izsalkuši. Rannohs tomēr turējās pa gabalu, jo aizvien vēl jutās ļoti satraukts, turklāt viņam šķita, ka cauri sīvajai, gandrīz uzbāzīgajai smaržai tik tikko jaušami plūst vēl kāda cita. Briedēns to nepazina, taču viņam no tās uzmācās viegls nelabums.
Tomēr ēdamais izskatījās tik kārdinošs, ka pārējie briedēni un briežumātes ķērās tam klāt un apmierināti tiesāja gardo cienastu. Pat Šira nespēja no tā atturēties, kaut gan ēda nervozi un visu laiku skatījās apkārt.
Kad vēderi bija piepildīti, Skarps veda viņus atpakaļ pie Dearga un pārējiem briežu tēviņiem, bet tad piepeši Ferna, rikšojot pāri klajumam, izdvesa pārsteiguma saucienu. Starp neparastajiem ragu kroņiem viņa bija pamanījusi kādu staltbriedi. Lielie, žuburainie ragi ar divpadsmit smailēm un biezais, nespodri brūnais ziemas spalvojums šo Herlu vidū izskatījās dīvaini neiederīgs, taču likās, ka briedis te jūtas gluži kā mājās.
- Paskaties uz viņa kājām, Brakena! Ferna teica. Tas ir Baltkājis!
Ferna bija pazinusi Brehina brāli, Izlūkotāju, kurš bez vēsts bija pazudis pirms divām ziemām.
- Nevar būt! Brakena čukstus izdvesa, spēji paskatīdamās uz Rannohu. Ko viņš te dara?
- Noskaidrosim! sacīja Alita.
Skarps mēģināja briežumātes atrunāt, tomēr tās skriešus metās uz Baltkāja pusi. Brakenai dimdoši dauzījās sirds, bet, kad briežumātes ar briedēniem pieskrēja klāt, Baltkājis pat lāgā nepacēla galvu.
- Baltkāji! Baltkāji! Tas esi tu! Ferna iesaucās, kad briežumātes bija ielenkušas pazudušo draugu.
Brehina brālis pacēla galvu ar žuburainajiem ragiem. Viņam bija glīta seja, stingri un noteikti vaibsti tāpat kā
Brehinam, platas nāsis un paliels purns. Taču skatiens, kas lūkojās pretī briežumātēm, bija stiklaini blāvs, un šķita, ka viņš pat lāgā neaptver staltbriežu pulciņa ierašanos.
- Tā esmu es, Baltkāji, Ferna! Ko tu šeit dari?
Briedis neko neatbildēja. Viņš nemitējās košļāt mutē paņemto siena sauju.
- Baltkāji, vai tu mani nepazīsti? Mēs aizbēgām no Mājvietas ielejas, Baltkāji! Dreils un Sgorrs sagrāba varu un nogalināja Izlūkotājus! Paklau, Baltkāji!
Brieža acīs pazibēja tāds kā atskārsmes stariņš, bet, kad viņš ierunājās, balss skanēja skumji un it kā no tālienes. Šķita, ka viņš cenšas atcerēties kādu senu sapni.
- Nu, šeit jūs būsiet drošībā, viņš teica un lēni pamāja ar galvu. Parkā briežumātes vienmēr ir drošībā.
- Baltkāji! Šira izmisusi iesaucās. Kas ar tevi noticis?