Dažas briežumātes pagrieza galvas uz Rannoha pusi, taču joprojām nekustējās, un visi trīs briedēni sāka izmisīgi kliegt. Tomēr lapsa pavisam mierīgi laizīdamās tecēja uz priekšu. Briedēni pārbiedēti noskatījās, kā tā pierikšo klāt dambriežu mātei un tās mazulim.
- Beidzot! Rannohs iesaucās, jo tagad vairākas govis bija piecēlušās kājās.
Tomēr tās nemetās bēgt, kā viņi bija gaidījuši, bet pavisam rāmi soļoja projām.
- Māte tūlīt kaut ko darīs! Villova ieelsojās.
-Jā! atsaucās Pepa. Skatieties!
Briežumāte bija ieraudzījusi lapsu. Tā sāka nemierīgi dīdīties un īdēt, taču neskrēja pie sava mazuļa, kurš joprojām neredzēja uzbrucēju, bet pagrieza lapsai muguru un ar pakaļkājām sāka kārpīt zemi. Lapsa apstājās, un tās augums viscaur trīcēja. Tad tā lieliem lēcieniem spēji metās pa sniegu uz priekšu. Mazā briedenīte to beidzot pamanīja un pārbiedēta metās pie mātes. Taču lapsa jau atradās starp viņu un briežumāti, un telīte sastinga uz vietas. Lapsa acumirklī metās tai virsū. Tā dziļi iecirta zobus laupījumam kaklā un novilka to pie zemes, sparīgi purinādama nelielo galvu. Darāmais bija galā.
Lapsa ļoti lēnām sāka vilkt nekustīgo dzīvnieciņa augumu uz meža pusi. Māte apmulsusi stāvēja un brīdi mirkšķināja acis, tad mierīgi aizgriezās un aizrikšoja pie pārējiem briežiem, kas jau atkal sāka apmesties zemē. Nošalca zari, un lapsa bija projām.
- Es nesaprotu! drebošā balsī sacīja satriektā Pepa. Viņi neko nedarīja! Pat nebēga projām!
- Es arī nesaprotu, Rannohs nočukstēja. Bet viens ir skaidrs. Mums jātiek no šejienes projām!
Larna stundā briežumātes un briedēni sanāca kopā. Kad Rannohs izstāstīja Brakenai redzēto, viņa tūdaļ pasauca pārējos. Juzdama sevī mostamies jaunu spēku, Brakena saudzīgi iebīdīja briedēnus pulciņa vidū un uzmanīgi iztaujāja par lapsu. Vienīgi Dadža nebija klāt, un, kad Alita dzirdēja Rannoha stāstu, viņu pārņēma drudžainas bailes par savu bērnu. Visas briežumātes drīz piekrita, ka šai barā kaut kas nav tā, kā vajag, un pēc neilga pārdomu brīža ikvienai atmiņā atausa kāds dīvains atgadījums, kas pieredzēts šeit, dambriežu vidū.
Ferna bija redzējusi, ka dambriežu mātes neliekas ne zinis par kādu jauno briedēnu, kas sapinies krūmājā, un Alita bija dzirdējusi Skarpu un Deargu savādi sarunājamies par briedēniem: esot gan labi, ka baram pievienošoties vairāki jauni bullēni. Vēl viņa bija pamanījusi: kad briežumātes ņem mazuļus barot, tās vispirms ļauj paēst bullēniem, bet, ja kāda telīte pati mēģina tikt pie ēdamā, mātes sper tai ar kājām un bada ar purnu. Vienīgi nabaga Morara negribēja klausīties šajos stāstos, jo viņā virsroku bija ņēmis smagais nervu sasprindzinājums un viņa baidījās par Kveiha likteni, ja briežumātes atkal sadomātu doties ceļā. Saruna risinājās pilnā sparā, kad pēkšņi briežumātes pamanīja, ka tām tuvojas vairāki dambriežu tēviņi. Starp tiem bija ari Skarps un Deargs, un, pienākuši tuvāk briežumātēm, tie sveicinādami nolieca galvas.
- Ak vai, mīļās! Skarps nevilcinādamies teica. Briežumātes mums stāsta, ka jūs šeit nejūtoties laimīgas. Vai mēs varam jums kaut kā palīdzēt?
- Jā! Brakena dusmīgi atbildēja, pārsteigta pati par savu drosmi. Jūs varat mums paskaidrot, kāpēc šodien vienu no jūsu mazajiem aiznesa lapsa, bet briežu tēviņi neko nedarīja, lai viņu glābtu!
-Jā, es dzirdēju par šo gadījumu, Skarps nopietni palocīja galvu. Nudien, ļoti nepatīkami. Bet tā diemžēl dzīvē gadās.
- Kāds no jums taču varēja iejaukties un to novērst! Brakena iesaucās.
Skarps un Deargs jautājoši saskatījās.
- Droši vien, Deargs teica, taču tēviņi neredzēja vajadzības to darīt. Galu galā tā taču bija tikai briežu meitene.
- Tikai briežu meitene? Brakena iekliedzās.
Brieži neizpratnē paskatījās uz viņu.
- Jā. Meiteņu briežu barā ir pietiekami daudz. Lapsai taču arī kaut kas jāēd, un ceļā pagadījās tā briedenīte. Ja viņas vietā būtu bijis Rannohs nu, kaut vai Bankfuts -, tad viss būtu bijis citādi, par to varat nešaubīties. Es tiešām nesaprotu, par ko jūs tā uztraucaties.
Rannohs spīvi paskatījās uz Skarpu.
- Hernes vārdā, ko tu tur runā? Brakena iesaucās, nikni piecirzdama ar kāju. Vai jums tiešām tā telīte neko nenozīmē?
- Nu, nu, mīļā, nomierinies! Deargs saudzīgi teica. Protams, nozīmē, kā gan citādi! Tikai briežu tēviņi vienkārši neredzēja jēgas riskēt un dabūt ievainojumus telītes dēļ, tas ir viss. Jums nudien par to nevajadzētu tā satraukties. Protams, tas ir bēdīgi, bet visa Herlu dzīve ir bēdu pilna. Tāds ir Herlu liktenis.
- Man tas šķiet drausmīgi! sacīja Alita.
- Tas ir drausmīgi, Skarps piekrita, bet līdz ritam jūs to būsiet aizmirsušas, es jums apsolu! Tagad labāk ejiet uz kādu no barotavām un kārtīgi pamielojieties!
- Ari tur es kaut ko nesaprotu, sacīja Brakena. Barotavas vienmēr ir pilnas ar ēdamo, bet es nekad neesmu redzējusi, ka brieži kaut ko nestu uz turieni. Un kur jūs to glabājat?
Skarps pameta skatienu uz Deargu.
- Es jums jau stāstīju, viņš teica. Mēs to savācam rudenī. Briežu tēviņi glabā to mežā un naktīs, kad jūs guļat, piepilda barotavas.
- Nē! Tā nav taisnība!
Balss atskanēja no bara aizmugures.
- Dadzi! Alita priecīgi iesaucās un metās pie dēla. Viņa gribēja to nolaizīt.
- Nē, mamm! Man kaut kas jāpasaka! Dadzis iesaucās, atbīdīdams mātes maigo purnu. Rannoham bija taisnība. Es gāju pie barotavas un ieraudzīju viņus pats savām acīm. Viņi to pildīja ar sienu. Dadža balss pārtapa čukstā, un klausītāji sastinga mēmā klusumā.
- Cilvēki! Dadzis teica.
Briežumātes raudzījās viņā pārbiedētiem skatieniem.
- Viņi liek sienam klāt garšzāles, Dadzis turpināja. Tāpēc mēs viņus nevarējām saost.
- Pareizi! iesaucās Rannohs. Tātad tā bija dīvainā smaka, ko es tur sajutu!
Deargs pēkšņi paskatījās uz Skarpu un pamāja ar galvu.
- Viss ir kārtībā, viņš teica, jums ne par ko nav jāuztraucas!
- Kāpēc jūs mums tūlīt to neteicāt? Brakena dusmīgi iesaucās.
- Ar laiku būtu pateikuši. Taču mēs negribējām jūs nobaidīt, iekams neesat sapratušas pašas.
- Ko sapratušas?
- No kurienes nāk ēdiens. Herlas no dabas reizēm ir diezgan bailīgas būtnes, vai nav tiesa?
- Mums jāpazūd no šejienes! Brakena spēji iesaucās. -Ja tuvumā ir cilvēki, mums draud briesmas!
- Nē, nē! Skarps mierinoši iebilda. Viņi pa parku nestaigā, vismaz šajā gadalaikā ne. Tas nekad nav dzirdēts. Turklāt govīm jau nav no kā baidīties.
- Tieši tā, Deargs rāmi piebilda. Un jūsu briedēni vēl ir pārāk jauni. Nevienam taču vēl nav ragu!
- Ko tu ar to gribi sacīt? Brakena sastomījās.
- Saprotiet, es negribu izteikties pārāk skarbi, Deargs sacīja, taču skaidrs, ka viņi visi reiz kļūs pietiekami pieauguši, lai bara labā veiktu savu godpilno pienākumu Medībās…
- Medībās? Brakena izdvesa.
Briežumātes neticīgi raudzījās runātājā, taču pamazāk sāka aptvert šausminošo patiesību.
- Ak vai, Deargs sērīgi nopūtās, šķiet, ka es pateicu pārāk daudz! Bet gan viņas apradis ar šo domu. Mēs visi to esam pieņēmuši. Ari Baltkājis. Kam gan citam briedis vispār dzīvo, ja ne savai īstenajai sūtībai varonīgi mirt Medībās?