Lejā stiepās plata grava platāka, nekā viņi jebkad bija redzējuši. Tā šķita sniedzamies bezgalīgā tālumā, laužot sev ceļu pa labi starp augstajiem kalniem. Gravas tuvākās piekalnes bija klinšainas, tālākās apaugušas ar lieliem kokiem, kas baltoja un kūpēja zem irdenā sniega kārtas. Tomēr spējo pārsteiguma saucienu briežiem bija izvilinājis lielais ezers, kas pletās ieplakas padziļinājumā gluds un salts kā pati ziema.
Rannohs pirmais metās uz priekšu. Viņš sāka skriet pēkšņi, atmetis galvu un augstu mētādams pakaļkājas. Viņam pakaļ tūdaļ metās Teins. Pēc tam sāka skriet visi pārējie briedēni, ari Bankfuts. Elsdams un stomīdamies viņš sauca, lai Rannohs pagaidot, taču pārējie briedēni viņu nedzirdēja. Pepa un Villova drīz viegli panāca pārējos, un ari Dadzis, kurš sākumā bija lūkojies ar saltu izteiksmi sejā, nespēja turēties pretī aicinošajam skatam. Drīz visi briedēni sajūsmināti traucās lejup pa nogāzi. Bankfuts paslīdēja, un mazais, resnais augums bridi kūleņoja lejup pa sniegoto slīpumu, tomēr viņš atkal uzslējās kājās un, ticis cauri bez ievainojumiem, rikšoja tālāk.
Uz kraujas Ferna un Brakena saskatījās un pasmaidīja, un tad ari briežumātes metās lejup pakaļ saviem briedēniem, tikai viņas skrēja mazliet apdomīgāk. Tomēr pēc brīža Brakena, sajutusi sejā vēja brāzmu, pārgāja pilnos auļos. Viss, kas bija piedzīvots Mājvietas barā un pēc tam, šķita itin kā darījis viņu daudz vecāku, licis aizmirst prieku par to, ka esi no briežu cilts. Taču tagad, redzēdama mazuļus skrienam un zinādama, ka Rannohs ir drošībā, viņa juta lielu smagumu noveļamies no sirds un, nokļuvusi līdz ielejai un apstājusies pie lielā ezera, manīja acīs asaras, kurās vainojams bija ne tikai vējš.
Kad briežumātes bija tikušas līdz kalna piekājei, briedēni jau atradās pie ezera. Sniegs bija mitējies, un Bankfuts kāri dzēra ezera ūdeni, kamēr pārējie skrubināja zāli: sniegs te vietām bija pakusis un atsedzis liesus, sala nobrūninātus pudurus. Brakena piesteidzās pie Rannoha un maigi samīļoja viņu. Brieži bridi klejoja ap ezeru, līdz Kanispa, kas bija aizstaigājusi tālāk līdz ūdens rietumu malai, pēkšņi pasauca pārējos. Viņa dubļos bija ieraudzījusi daudzus nagotu pēdu nospiedumus.
Briežumātes uzmanīgi ošņāja, līdz secināja, ka tās ir staltbriežu pēdas. Tās bija atstātas nesen, ne vairāk kā vienu sauli iepriekš. Tad Šira ievēroja kokus. Meža malā gar nogāzes lejasdaļu slējās bālgani stumbri ar noberztu mizu, un briežumātes pamanīja nograuztu zaru un lapu joslu, kas acīm redzami izcēlās uz meža fona. Ošņādamas tās sajuta arī spēcīgu muskusa iezīmētas robežas smaržu.
Redzot, cik uzkrītošas ir atstātās pazīmes, briežumātes saprata, ka tuvumā jābūt diezgan lielam staltbriežu baram. Sanākušas kopā, viņas sprieda, ko darīt tālāk, un beidzot nolēma iet gar ezera ziemeļu malu uz austrumiem, pēc iespējas cenšoties izvairīties no sastapšanās.
Tomēr drīz vien Brakena viņus pamanīja. Augstu uz rietumu nogāzes, kur koki bija retāki, stāvēja trīs briežu tēviņi. Tiem bija lieli, žuburaini ragi, un tie izskatījās labi paēduši un stipri. Bēgt bija jau par vēlu. Kad viens no briežiem ieraudzīja nelielo pulciņu, tas pacēla galvu un dobji iemaurojās. Viņa saucienu tūdaļ uztvēra pārējie, un no meža izsteidzās vēl divi briežu tēviņi. Tie sanāca visi kopā, un pēc brīža viens strauji metās prom uz ielejas galu, ātri rikšodams augstu paceltu galvu, bet pārējie steidzās lejup pa nogāzi uz ezera pusi. Kad tie bija jau pavisam tuvu, briežumātes sastājās cita pie citas saviem mazuļiem priekšā un, saslējušas ausis, saspringti gaidīja. Briedis, kurš pirmais bija viņas pamanījis un iemaurojies tēviņš ar desmit ragu smailēm, augumā neparasti mazs savai pamatīgajai galvai, ierunājās pirmais, un viņa balss nebūt neizklausījās laipna.
Mani sauc Bērčs, viņš teica. Mēs jūs jau gaidījām. Dreils ir izsūtījis pēddziņus pa visām Zemajām Zemēm.
Briežumātes iztrūkās, dzirdēdamas Dreila vārdu.
- Kur ir tas ar balto zīmi pierē? Bērčs noprasīja.
- Re, tur viņš ir, kapteini! iesaucās augumā prāvāks četrus gadus vecs briedis vārdā Brāns, kas bija piegājis pie Rannoha un pētīja balto ozollapu viņa pierē.
- Un es esmu viņa māte, sacīja Brakena, dusmīgi pasperdama soli uz priekšu. Un ja kāds domā darīt viņam pāri…
- Viņa māte? Bērčs pārjautāja, un viņa balss ieskanējās mazliet maigāk. Tā mums jau stāstīja. Bet tagad nāciet, Izlūkotāji aizvedīs jūs pie Mājvietas ozola!
Pretestība te neko nebūtu līdzējusi, un Bērčs ar pārējiem briežiem, ielenkuši atnācējus no abām pusēm, veda tos gar ezeru uz sava bara pusi. Ceļā Alita uzsāka sarunu ar Brānu un, kaut gan tas bija diezgan mazrunīgs, uzzināja, ka visi šie brieži ir Izlūkotāji. Šķita, ka briežu bara dzīvesveids un kārtība ir ļoti līdzīgi tam, kādi tie bija viņu pašu barā pirms Sgorra ierašanās.
Nonākuši galā, viņi ieraudzīja briežus, kas bija iekārtojušies liela meža malā netālu no ezera. Mātītes turējās krietni atstatu no tēviņiem, jo Anlahs bija jau pagājis, riesta laiks sen beidzies un harēmi iziruši. Brieži stāvēja vai pastaigājās pa visu nokalni, daži mežā, citi uz atklātas nogāzes. Arī tie turējās cits no cita pa gabalu, jo savstarpējais naidīgums, kas Anlaha laikā sita augstu vilni, joprojām nebija pagaisis no asinīm, kaut arī itin drīz tam lemts izzust. Tomēr daži jau tagad sāka pulcēties bariņos, un laiku pa laikam varēja dzirdēt rāmus klikstus, kad tēviņu ragi, citam citu sveicot, miermīlīgi sasitās kopā,
Tomēr visapkārt briežumātes vēl redzēja riesta laika sekas, jo gar ezera malu viscaur stiepās apkaltušu dubļu ieplakas, kādās brieži ļoti labprāt mēdz gozēties pirms Anlaha un, vāļājoties slapjajās smiltīs, izrādīt sevi briežumātēm.
Ari kokos un kalnu nogāzēs jaušamas pazīstamās zīmes, ar ko tēviņi norobežo savu teritoriju draudzeņu izvēles laikā, gatavodamies uz pārošanos. Šis skats manāmi iepriecināja briežumātes, jo viņas jau labi sen vairs lāgā neuzdrīkstējās atcerēties, kāda ir normāla briežu dzīve.
Mājvietas ozols atradās tālāk uz rietumiem mežā, jo šis bija meža briežu bars un tieši tāpēc skaitā tik prāvs. Tā kā mežā bagātīgi atrodamas zīles un cits graužamais, mežu apvidos brieži mēdz būt augumā lielāki nekā tie, kas mājo galvenokārt atklātās vietās.
Klajumā pie Mājvietas ozola atnācēji redzēja pulciņu briežu, kas bija apmetušies lokā ap valdnieku. To vidū bija ari briedis, kuru viņas sākumā bija pamanījušas atraujamies no Bērča un pārējiem un aizskrienam uz citu pusi. Tas nepārprotami bija atnesis ziņu par viņu ierašanos, jo sargi neizvaicādami pamāja, lai atnācēji iet garām. Iedamas uz priekšu, briežumātes redzēja sev apkārt arvien vairāk briežu skrubinām ķērpjus vai sūnas, un, kad tās piegāja pavisam tuvu Mājvietas ozolam, viņu priekšā rāmi tupēja Bara valdnieks un tā elpa balti garoja ziemas gaisā.
Briežu barvedim bija biezs, brūns ziemas kažoks, kam tikai uz muguras vēl mirgoja pēdējais rūsganums. Viņam bija ļoti kupla spalva, krāšņa pakakles bārda un ragi ar divpadsmit smailēm, tālab virs galvas lepni slējās lielisks, žuburots kronis. Šie ragi bija gandrīz tikpat iespaidīgi kā Brehinam, un to galus rotāja skaistas vainagu smailes. Viņš gluži pamatoti lepojās ar saviem ragiem, jo Anlaha laikā to dēļ bija atkārtoti izcīnījis barveža godu, tomēr arī savā valdnieka lomā gluži labi apzinājās, ka viņam rit jau vienpadsmitais gads un nebūs ilgi jāgaida, līdz cits briedis metīs viņa varai nopietnu izaicinājumu.