Tomēr šobrīd viņš bija atkal nodrošinājis savu stāvokli un valdīja tāpat kā piecas iepriekšējās vasaras labsirdīgi un saprātīgi. Viņš nepiecēlās, kad, gaisu ošņādamas, tuvojās briežumātes ar briedēniem. Bērčs bijīgi piegāja viņam klāt un bridi kaut ko stāstīja. Tad valdnieks lēni uzslējās kājās, pagājās uz priekšu un nopētīja atnācējus. Šķita, ka viņš kaut ko meklē, un, ieraudzījis Rannohu, kas stāvēja Brakenai aiz muguras, pamāja ar galvu un pēc tam uzrunāja visu pulku.
- Es esmu Tārns, Ezera ielejas valdnieks, viņš sacīja rāmā un noteiktā balsī. Mēs jūs jau gaidījām. Dreila sūtņi jūs te meklēja pirms nepilnām sešām saulēm.
Tārns ar interesi noskatījās, kā briežumātēm acīs iezibas bailes.
- Neuztraucieties! viņš gandrīz dusmīgi teica. Es viņus pasūtīju tālāk. Tārns neklanās "Baru Valdniekam".
Brakena ar atvieglojumu paskatījās uz pārējām.
- Tomēr jums palaimējās, Tārns turpināja, ka neaizklīdāt uz austrumiem vai uz rietumiem. Jo Zemajās Zemēs Herlas visur ir kļuvuši par mīkstčauļiem pat meža brieži! Ir ne mazums baru, kas bez domāšanas būtu nodevuši jūs vajātājiem. Bet tagad, mazais, panāc te priekšā!
Briežumātes stāvēja klusēdamas, un Rannohs piesardzīgi iznāca klajumā. Brieži, kas bija stāvējuši līdzās Tārnam, piegāja Rannoham tuvāk, lai labāk viņu apskatītu, un drīz sāka pie sevis bubināt un svinīgi māt ar galvu.
- Jā, Tārns domīgi noteica, kad bija kārtīgi nopētījis Rannohu, tas ir liels retums. Izcils retums. Mums vajadzēs padomāt. Es nezinu, ko jūs esat iecerējušas darīt tālāk, bet, ja vēlaties kādu brīdi apmesties pie mums, tad mums jāsasauc padomes sapulce. Taču šonakt jūs būsiet drošībā. Dodu jums savu vārdu!
Pēc tam brieži izveda ceļotājus no meža, pavadīja lejup pa nogāzi un pa ieleju aizveda līdz citai meža vietai, kur ziemā mājoja briežu govis. Govju barvedi sauca Selta, un viņa draudzīgi apsveica atnācējus. Ari pārējās govis izturējās laipni, iztaujāja viešņas par ceļojumu un apjūsmoja mazuļus. Tomēr, ieraudzījušas Rannohu, daudzas briežumātes apklusa un aizgāja.
Pārējie briedēni, it sevišķi Bankfuts un Villova, jutās sarūgtināti par tādu izturēšanos pret draugu, taču drīz vien ari viņus aizkustināja sirsnīgā uzņemšana. Ezers, šķiet, radīja nomierinošu gaisotni, un brieži te acīmredzami jutās laimīgi. Te nebija nedz dreiliešu, nedz dreilingu un mežā varēja atrast daudz ēdamā. Tur bagātīgi auga ozoli, dižskābarži, oši un vilkābeles, daudz kazenāju krūmu un pat efeju vijumi. Ezers aizsargāja baru no dienvidu puses un, protams, deva iespēju remdēt slāpes, cik vien sirds vēlējās. Nākamajā dienā, kad Brakena un Rannohs dzēra ezera ūdeni, pie viņiem pienāca Bērčs.
- Lai Herne ir ar jums! viņš galanti teica. Piedod, ka traucēju tevi, Brakena, bet Tārns vēlas redzēt tevi un tavu mazo.
Brieži trijatā aizrikšoja uz mežu pie Mājvietas ozola un, ieradušies tur, ieraudzīja priekšā Alitu. Tārns sveicināja atnācējus un, pirms iesāka runāt, ilgi lūkojās uz Rannohu.
- Padomes sapulce ir notikusi, viņš beidzot teica, un mēs nolēmām aicināt jūs palikt pie mums. Jūs visus.
Vārdi "jūs visus" izskanēja tādā kā īpašā tonī, un Brakena vērīgi paskatījās uz viņu.
-Jā, Brakena, Tārns nopietni palocīja galvu. Šaubas bija par tavu mazo. Daži brieži domā, ka zīme uz viņa pieres ir ļaunuma vēsts, un mūsu pusē starp Herlām valda daudz māņticības. Kāds briedis, vārdā Kolkvars, sevišķi uzstājīgi iebilda pret viņa apmešanos mūsu vidū. Bet neraizējies! Tārns piebilda, redzēdams satraukumu Brakenas sejā. Tagad tas ir nokārtots.
Tārns atmeta ragus un piecirta kāju pie zemes. Viņam pašam vēl šorīt bija vajadzējis cīnīties ar Kolkvaru. Brakena un Alita pateicās Bara valdniekam, bet, kad viņas devās projām no ozola, Tārns pasauca Brakenu atpakaļ.
- Es gribēju aprunāties ar tevi divatā, Brakena, viņš teica. Pastaigāsim kādu gabaliņu!
Brakena piekrītoši pamāja un pieteica Rannoham doties atpakaļ kopā ar Alitu. Tad briedis un briežumāte sāka iet pa mežu, kur tiem muguras izraibināja caur zariem izlauzušies saules stari.
- Saki man, Brakena, Tārns teica, kad viņi bija pietiekami atttālinājušies no pārējiem briežiem, ko tu zini par Pravietojumu?
- Par Pravietojumu? Brakena atjautāja bez mazākās emociju izpausmes.
- Jā, Tārns pasmaidīja. Kad te ieradās dreilieši, lai pastāstītu, ka baram ir nozagts briedēns, arī viņi to mēģināja no mums noslēpt. Vai tiešām viņi iedomājas, ka mēs nezinām senos stāstus? Man tūdaļ pat kļuva skaidrs, ka briedēns ar ozollapas zīmi pierē ir daudz svarīgāks, nekā dreilieši cenšas izrādīt. Tiesa, tam nav lielas nozīmes, jo šeit valdnieks esmu es, un es neļaušu sevi izrīkot ne Dreilam, ne Sgorram, ne kādam citam no viņu brailakiem. Tomēr pasaki man, un viņš pieklusināja balsi, vai tu domā, ka šis briedēns ir īstais?
Brakena saglabāja pilnīgu mieru.
- Valdniek Tārn, pēc brīža viņa klusi teica, tāda balta zīme uz pieres kā Rannoham varbūt tiešām šķiet neparasta. Bet Pravietojums… tur ir sacīts vēl daudzkas cits.
- Jā gan, Tārns piekrita, tieši tā es sacīju pārējiem briežiem. Tavs dēls nav mītenis, un tu pati varbūt esi pierādījums tam, ka te darbojas tikai Dreila slimīgās iedomas.
Brakena klusēja, cenzdamās apslēpt savas izjūtas.
- Bet, Brakena, pēc brīža Tārns turpināja, varbūt esi ievērojusi pie sava mazā kaut ko… kaut ko atšķirīgu no citiem?
Brakena papurināja galvu.
Nav svarīgi, Tārns skumīgi noteica, nav svarīgi. Es i ikai domāju: ja tur patiešām ir kaut kas no patiesības, tad i ads briedēns būtu jāsaudzē kā dārgums. Jā, kā'dārgums.
Viņi bija iznākuši meža malā, un Tārns ar skumju skatienu raudzījās tālumā pāri ezeram. Brakena nupat dzīrās kaut ko sacīt, bet tad Tārns strauji nopurinājās.
Paklausies! Es kļūstu vecs un dumjš, viņš nosprauslojās, un patiesībā, Brakena, es gribēju ar tevi runāt tieši par to. Mans Ezera ielejas valdnieka laiks iet uz beigām, un, kad pienāks mana stunda, es vairs nevarēšu galvot par tava dēla drošību. Vienalga, vai viņam ir sakars ar Pravietojumu vai ne, Zemajās Zemēs patlaban ir slikti laiki un pat šajā barā atradīsies ne viens vien, kas turēs uz Rannohu ļaunu prātu. Ir vēl citi, kas tīko pēc Dreila labvēlības. Piemēram, Kolkvars. Es darīšu visu, kas manos spēkos, bet tev jābūt gatavībā, Brakena! Ja ar mani kas notiks, tev jābūt gatavai atkal bēgt projām.
Kad Brakena atgriezās pie pārējām govīm, Alita, Kanispa un pārējās dedzīgi apsprieda jauno ziņu. Bez lielas šaubīšanās visas nolēma, ka vismaz kādu laiku jāpadzīvo tepat, jo dažas jau bija atradušas te draudzenes un ziema pieteica sevi ar katru brīdi bargāk. "Iā nu viņas apmetās kopā ar Ezera ielejas briežiem un bija gatavas sākt jaunu dzīvi.
Ziema pieņēmās sparā ar katru dienu. Baltiem klājieniem sniga sniegs, un ezera malas pārvilkās ar ledu, kas šķautņainās plātnēs stiepās uz ezera vidu. Kalnos gaudoja vilki, un ielejas gaiss bija salts kā tērauds. Daba ieskāva skotu apgabalus savās rokās un pūta ledainu elpu pār kalniem, līdz tajos sagulušās balto pārslu kaudzes trīcēdamas sastinga akmenī.
Bet tikpat noteikti, kā briedēns seko briežumātei, pēc ziemas Lielajās Zemēs atkal ieradās pavasaris. Zeme modās, un saule sasildīja Dabas rokas, un Daba uzpūta siltu dvašu upēm, kausēdama ledus plātnes, pa kurām vēl nesen bija slidinājušies ūdri, un raidīja lejup no kalnu iedobēm uz ieleju auksta ūdens straumes, kas steidzās tālāk sasveicināties ar jūru. Mežs uzziedēja, un starp viršu puduriem no zemes spraucās krokusu galviņas, un jaunās zāles stiebri zuzēdami strauji stiepās garumā. Visās malās Leras atvēra acis, nopurināja ziemas miegu un steidzās pretī jaunajam gadalaikam.