lāma rāmi saprātīgajā uzraudzībā briežu vidū bija valdījis miers. Rannohs un Brakena aukstajā laikā bija turējušies cieši kopā: kaut gan Tārns bija noteicis, ka pret Rannohu jāizturas tieši tāpat kā pret visiem pārējiem briežiem, daudzi joprojām uzlūkoja viņu ar aizdomām. Drīz jaunatnācēji pierada meklēt ēdamo mežā un gulēt starp biezi saaugušajiem puduriem, un pārliecinājās, ka mežā allaž ir krietni siltāk.
Laiku pa laikam Rannohs taujāja mātei, kāpēc citi brieži pret viņu izturas tik savādi un vai viņš patiešām ir citāds nekā pārējie, bet Brakena tikai samīļoja viņu un apgalvoja, ka tas viss esot tikai skaudības dēļ. Tomēr pamazām brieži aizmirsa bailes no baltās ozollapas zīmes, un ap to laiku, kad sāka kust sniegs un Herlas gaisā manīja pavasari, briežumātes un briedēni juta, ka varbūt tiešām ir atraduši sev jaunas mājas.
Bija dzestrs pavasara rīts, un gaisā joprojām valdīja aukstums, taču tālīnā saule solīja jaunas dzīvības mošanos. Virs ezera rītausmā pletās zema migla, kas gariem vāliem iestiepās mežā gluži kā briežu noskrubinātās pameža joslas. Migla turējās gaisā, vietām izgaisdama, vietām grīstēs vīdamās augšup no zemes, un tad likās, ka augšup ceļas salna, kas līdzīgi sasmalcinātiem kristāla graudiņiem mirgoja uz zemes. Slīpie gaismas stari, kas strāvoja cauri kokiem ezermalas nogāzēs, pārtapa sudrabotās un melnās svītrās un piešķīra mirdzumu tumšajām ēnām. Koku zari gar mežmalu pusgaismā viegli šūpojās, itin kā tos uz saviem spārniem nestu vieglās vēja pūsmas, kas šalkoja pāri ielejai.
Piepeši mežā kaut kas sakustējās, un pēc brīža zari cits aiz cita sāka šūpoties. Gar meža iekšmalu gāja briedis, ik pa brīdim apstādamies, lai pamielotos ar jaunajiem dzinumiem, kas bija jau izspraukušies no apvalka, nokostu un ar spēcīgajiem žokļiem sakošļātu sulīgos zariņus. Briedis bija sešus gadus vecs, un tā ragus rotāja desmit žuburi. Viņš vērīgi raudzījās apkārt un pie ikvienas skaņas pagrieza ragu kroni pa labi vai pa kreisi, it kā gribēdams stāties pretī tālajam trokšņotājam. Viņa ziemas kažoks bija kļuvis itin plāns, bet kaklu joprojām sedza kupla spalva. Brieža vārds bija Kolkvars.
Kad Kolkvars nonāca koku audzes galā, viņš piepeši apstājās, pacēla galvu un izrieza krūtis. Ar labo kāju spārdīdams zemi, viņš lēni pagrieza galvu pa kreisi un paraudzījās lejup uz ezeru. Viņa skatiens apstājās pie akmeņaina paugura, kas slējās uz nogāzes apmēram pusceļu lejup, un viņa acis savilkās šauras un salti, naidīgi iezalgojās. Ja šīs acis būtu bultas, tās putna ātrumā būtu aiznesušas viņa dusmas līdz vietai, kur pastaigājās divi jauni briedēni.
- Bet kāpēc, Rannoh? Villova jautāja, kad tie bija aizgājuši līdz akmeņainajam pauguram. Citi taču grib, lai tu nāc spēlēties!
- Nē, negrib vis, Rannohs atbildēja. Turklāt viņi ne par ko citu vispār nedomā. Tikai spēlēties! Rannohs bija manāmi paaudzies, un abi spalvainie izciļņi virs viņa pieres jau bija labi saredzami.
- Es tomēr nesaprotu, Villova teica. Agrāk tu minēji, ka viņi ar tevi negribot spēlēties, bet tagad saki, ka tu pats vispār negribi spēlēties!
- Es zinu, sacīja Rannohs, bet patiesība ir tāda, ka viņi spēlējas ar mani tikai tāpēc, ka viņiem tā pieteikts, nevis tāpēc, ka viņi to gribētu. Viņi baidās no manis.
- Es taču nebaidos no tevis!
- Tu neesi dzirdējusi, ko viņi runā. Par to Pravietojumu. Pirms dažām dienām Dadzis to atkal noskaitīja citiem priekšā un es lūdzu, lai Teins man to iemāca. Teins ir kļuvis citāds pret mani. Pat Bankfuts ir kļuvis citāds.
- Nē, tā nav! Un, pat ja būtu, kāpēc tev tas jāievēro?
- Pravietojums stāsta par ozola lapu, Villova. Tieši tās dēļ mums vajadzēja bēgt no Mājvietas bara.
- Tā ir tikai muļķīga pasaka, vairāk nekas! Ferna saka, Pravietojumā esot pieminēts vēl daudzkas cits, ne tikai zīme uz pieres. Kaut kāds mītenis un sazin kas vēl. Ar tevi tam nav nekāda sakara.
Brīdi viņi soļoja klusēdami un Villova saspringti domāja. Viņai gribējās kaut kā nomierināt draugu.
- Kāpsim lejā! viņa beidzot teica. Aiziesim pie ezera un sameklēsim Pepu!
- Nē. Es gribu pabūt viens.
- Tu negribi būt kopā ar mani? Villova pārsteigta jautāja.
- Nē. Tas ir, jā, gribu. Ai, es nezinu! Rannohs spēji iesaucās un negaidot metās skriešus. Villova brīdi kavējās uz vietas, tad aizrikšoja viņam nopakaļ uz kalna virsotnes pusi.
- Piedod, Villova! Rannohs teica, kad draudzene bija viņu panākusi. Tas viss ir tāpēc, ka es netieku skaidrībā.
Tad Rannohs pagriezies paskatījās viņai acīs un čukstus jautāja: Kā tu domā, Villova, vai es esmu citāds nekā pārējie?
Villovas lielās, mirdzošās acis rāmi raudzījās viņam pretī. Viņa lūkojās Rannoha glītajā, jaunajā sejā ar augsto pieri un balto ozollapas zīmi pie deniņiem.
- Protams, es domāju, ka tu esi citāds, viņa atbildēja un maigi pieskārās ar degunu Rannoha purnam.
- Nē, es nedomāju tādā ziņā, Rannohs teica. Es gribēju jautāt… nu, vai tev liekas, ka es esmu dīvains?
- Nē, man tā neliekas, Villova atbildēja. Es domāju, ka tu…
- Bet šī zīme, Rannohs turpināja, un mežs, un krauklis, un mani sapņi, un reizēm es jūtos tik dīvaini…
- Tas ir tikai tāpēc, ka tu esi jūtīgs un gudrs, Villova labsirdīgi sacīja.
- Bet es redzu, kā citi mani vēro, un zinu, ka viņiem no manis ir bail. Varbūt man vajadzētu iet projām no šejienes, Rannohs piebilda, nokāris galvu.
- Tā nerunā! Tev šeit ir daudz labu draugu, turklāt, ja tu ietu projām, ari man būtu jāiet kopā ar tevi, un man nemaz negribas iet no šejienes projām. Vismaz pagaidām ne.
Briedēni bija uzkāpuši kalnā virs ielejas un stāvēja, lūkodamies pāri virsotnēm uz ziemeļiem. Tālumā viņi redzēja baltas virsotnes, kas slējās daudz augstāk par apkārtējiem kalniem. Koku galotņu līnija tik tikko sniedzās līdz to pakājēm, un to virsotnes tinās plūstošas dūmakas grīstēs.
- Villova, Rannohs jautāja itin kā sev pašam, kā tu domā, vai Teinam ir taisnība?
- Par Pravietojumu?
- Nē. Viņš saka: tur pretī esot Lielais Kalns, kur Zvaigžņubriedis pirmoreiz sastapa Herni, un aiz tā esot Lielā Zeme, kur Zvaigžņubriedis dzīvojot vēl šodien. Es tam neticu, bet tas ir skaists stāsts, vai ne?
- Jā, Villova piekrita, lūkodamās uz kalnu virsotnēm, kas izskatījās bezgala tālas un nepieejamas.
- Vai zini ko? Rannohs sacīja. Man laikam gribētos kādreiz uzkāpt Lielajā Kalnā.
- Man gan negribētos, atteica Villova. Tur droši vien ir auksti un apkārt daudz briesmu. Man daudz labāk patīk šeit.
Tagad abi briedēni gāja uz priekšu pa kalna kori, zem kuras pletās lēzena nogāze un līdzenums, apaudzis sulīgu akmenspaparžu puduriem. Tik tālu viņi nekad vēl nebija aizklejojuši, taču, redzēdami netālu ganāmies briežu bariņu, abi jutās mierīgi un gāja tālāk. Siltajos saules staros viņi sāka grauzt zāli un sarunādamies visu laiku virzījās uz priekšu, līdz attapās, ka aizgājuši diezgan tālu no mājām. Beidzot Villova ierosināja griezties atpakaļ, bet tajā pašā brīdī ieraudzīja, ka Rannohs stāv, sastindzis uz vietas un saspringti izslējis ausis.