- Kas noticis? viņa jautāja.
- Vai nejūti? Rannohs čukstus atjautāja.
- Tādas jušanas jau ir tikai tev! Villova ķircinoši atbildēja, taču nākamajā brīdī sajuta to pašu tādu kā tirpoņu kājās. Viņa sāka drebēt.
- Ieklausies! Rannohs teica.
Brieži, kas ganījās gabaliņu attālāk, pacēla ragus un piešķieba galvas. Un tad līdz ar vēja pūsmu pie viņiem atlidoja skaņa, kas lika bailēs sastingt. Tālumā bija dzirdami apslāpēti, dobji rējieni, kas tricināja gaisu.
- Vilki? Villova čukstus jautāja.
- Nē, Rannohs atbildēja. Skaties!
Briedēni ieraudzīja kaut ko tādu, ko lāgā nespēja saprast. Tālumā pa kalnu kori augšup no ielejas uz viņu pusi joņoja cilvēku pulciņš. Sākumā izskatījās, it kā tie lidotu pa gaisu, bet pēc brītiņa, kad tie pakāpās augstāk kalnā, briedēni redzēja, ka tos nes lieli bezragu brieži. Citi brieži tos tūlīt pazina, taču abi jaunie vēl nekad nebija redzējuši zirgus, un skaļā pakavu dunoņa viņus ļoti izbiedēja. Nedaudzie brīži, kad viņi sava ceļojuma laikā bija redzējuši cilvēku, bija likuši baidities no šī radījuma un neuzticēties tam, taču tagad, redzot tuvojamies dzīvniekus, kas tik līdzīgi viņiem pašiem, bet iedresēti un pakļauti cilvēka gribai, un nes cilvēkus tieši uz viņu pusi, briedēnu nepieredzējušos prātus pārņēma jaunas šausmas.
Tomēr vēl briesmīgāki par tiem bija radījumi, kas riedami un smilkstēdami joņoja tiem pa priekšu. Dzinējsuņi bija saoduši briežu smaku un alka pēc asinīm. Piepeši gaisu sašķēla spalgs troksnis, ko nevarēja piedēvēt nedz cilvēka, nedz zvēra balsij. Gari stiepta skaņa, kas pārtapa dobjās gaudās. Tas bija medību raga troksnis.
- Bēdziet! Bēdziet, ja jums dzīvība dārga! iesaucās viens no lielajiem briežiem, un vienā acumirklī viss bars zibenīgi apsviedās un metās projām kā iztraucēts putnu bars. Rannohs un Villova skrēja tiem līdzi, akli joņodami pa kalna kori uz austrumu pusi. Briežu tēviņi bēga zibens ātrumā, jo vajāts briedis ir viens no ašākajiem radījumiem savvaļas pasaulē. Tomēr jaunie briedēni kaut kā spēja tikt viņiem līdzi, vismaz līdz brīdim, kad bars iegriezās nelielā ieplakā pašā ielejas galā, aiz kura kalni atkal slējās augšup. Tagad brieži sāka apmulst. Rējieni, kaucieni, pakavu dimdoņa un dīvainās raga skaņas nāca arvien tuvāk un tuvāk. Mazie briedēni akli auļoja uz priekšu, bet tad piepeši Rannohs, spēja instinkta vadīts, metās pa labi zemes strēlē, kas bija visbiežāk apaugusi ar papardēm.
- Aši! Skrien aiz manis! viņš uzsauca, un Villova paklausīja.
Viņi ienira pameža audzē visīstākajā brīdī, jo dzinējsuņi jau bija tepat uz pēdām. Suņi kā vējš aizjoņoja viņiem garām uz priekšu pāri ieplakai, un zirgi, ar pakaviem ārdīdami zemi, aulekšoja tiem pakaļ.
- Vai tev nekas nekait? Rannohs čukstus vaicāja Villovai, kad rībošais troksnis bija garām.
- Nē, Villova elsodama atbildēja, šķiet, ka ne.
- Paskaties! Rannohs sacīja, izslējis galvu virs papardēm. Arī Villova pacēla galvu. Gabalu priekšā viņi redzēja briežus, kas bija sasnieguši ielejas galu un mēģināja kāpt pa akmeņaino kalnu augšup, taču nogāze bija pārāk stāva, un suņi, jau panākuši savus upurus, kampa un koda tiem kājās. Pieci suņi bija ielenkuši briedi, kurš pirmais tika izkliedzis brīdinājumu, un tas, apsviedies otrādi pretī vajātājiem, vēzēja lielos ragus pa labi un pa kreisi. Viens no suņiem žēlabaini iegaudojās, jo smaile bija ķērusi tā sānus, tomēr izskatījās, ka suņi drīz novilks briedi pie zemes. Bet tad gaisu spalgi pāršķēla pēdējais medību raga pūtiens.
Suņi izbiedēti paskatījās atpakaļ, kur viņu saimnieki, nokāpuši no zirgiem, tuvojās un dusmīgi klaigāja. Pienākuši klāt, tie sizdami un sperdami rāva suņus nost, un suņi apjukumā smilkstēja un kauca. Uz īsu bridi briežos pamodās cerību stariņš. Bet tad viens no cilvēkiem pacēla pie acs kaut ko līdzīgu lielam zaram un pavērsa to pret briedi, kas labajā pusē pūlējās uzkāpt kalnā. Atskanēja švīkstošs troksnis, un Rannohs un Villova pārsteigti noskatījās, kā briedis vienkārši nokrīt uz ceļiem un nokūleņo pa nogāzi lejā. Sānos tam bija ieurbusies tieva koka šautra, un karstās asinis, tecēdamas no brūces, jau krāsoja zāli. Pa kreisi nokrita vēl viens briedis, tad vēl un vēl viens, līdz kājās palika tikai tie brieži, kas stāvēja ieplakas lejgalā ar muguru pret kalnu.
Tad cilvēki, kas bija sastājušies rindā netālu cits no cita, sāka kliegt un svilpt. Cits aiz cita tie pacēla rokas un ņēma kaut kādus dīvainus priekšmetus, kas bija pārmesti tiem pār plecu un tagad zaigoja un zibsnīja saules staros. Daži no šiem priekšmetiem bija gari un tievi, ar nosmailinātiem galiem. Citiem bija sazaroti gali, un tie atgādināja dambriežu ragus. Jaunajiem briedēniem nebija ne jausmas, kam domāti zobeni, taču drīz viņi to saprata, redzēdami, kā cilvēki sāk tos vicināt, tuvodamies gaidošajiem briežiem. Rannohs un Villova sarāvušies noskatījās slaktiņā. Kad tas bija galā, visi brieži, kas bija ieskrējuši ieplakā pavisam piecpadsmit gulēja zemē beigti. Jaunās, spirgtās zāles pavasarīgais zaļums bija kļuvis tumši sarkans. Tad viens no vīriem noliecās. Tas bija gara auguma cilvēks ar staltbrieža krāsas matiem un garu, kuplu bārdu. Kad viņš atkal izslējās taisni un ar skaļu saucienu pagriezās pret pārējiem, viņš turēja gaisā paceltu brieža ragu ar piecām smailēm.
- Skriesim prom! Rannohs šausmās izdvesa, kāpdamies atpakaļ paparžu biezoknī. Villova!
Villova atgūdamās nopurinājās, itin kā nokratīdama sastingumu, un pagriezās, lai skrietu līdzi Rannoham. Bet piepeši viņiem priekšā atskanēja kauciens. Viens no dzinējsuņiem, kuri bija atgaiņāti no briežiem, bija atskrējis atpakaļ līdz paparžu audzei, kurā slēpās abi briedēni. Tas bija viņus pamanījis.
- Bēdz, Villova, bēdz! Rannohs izmisis iesaucās, kad suns lieliem lēcieniem metās uz viņu pusi, atiezis zvērīgos zobus un smaganas, alkdams atdarīt par atņemto nonāvēšanas iespēju. Villovai divreiz nebija jāsaka. Šausmu uzplūda dzīta, viņa metās uz priekšu kā bulta. Rannohs viņai sekoja, un abi briedēni joņoja, cik ātri vien kājas nesa. Taču suns bija izsalcis, un attālums starp viņiem arvien samazinājās. Kad tas bija gandrīz panācis bēgļus, Rannohs piepeši metās pa kreisi, gribēdams novērst vajātāja uzmanību no Villovas.
Suns metās briedēnam pakaļ, riedams un cenzdamies kampt viņam kājās. Rannohs bēgdams gandrīz juta suņa karsto elpu, un asaras aizmigloja viņam acis. Bezcerīgi, suns tūlīt viņu panāks!
Zeme piepeši pazuda dziļumā, aiz muguras nošņakstēja suņa zobi, un Rannohs ar sparīgu atspērienu lēca uz priekšu. Briedis spēj aizlēkt krietni tālāk nekā suns, un briedēns lidoja pāri tukšumam, kamēr vajātāja zobi kampa tukšu gaisu. īsu brīdi suns palika stāvam grāvja malā, pārsteigts par Rannoha lēcienu un apstulbis skatīdamies apkārt, bet Rannohs tikmēr atkal sajuta zem kājām līdzenu zemi un auļoja tālāk. Suns iegaudojies atsāka pakaļdzīšanos. Rannohs bēga, cik aši spēja, un suns viņam sekoja. Attālums starp abiem atkal samazinājās, paparžu audze piepeši beidzās, un Rannohs ar šausmām ieraudzīja, kur atrodas. Viņš visu laiku bija skrējis uz ieplakas gala pusi un tagad pretī redzēja zirgu un cilvēku burzmu. Nāsīs koda spēcīgā, svešā smaka.
Rannohs metās pa labi. Bet tagad viņu bija ieraudzījuši citi suņi, un tie joņoja viņam pakaļ, ar rejām un kaucieniem tricinādami gaisu. Rannoham šķita, ka tūlīt pārplīsīs sirds. Suņu saceltais troksnis dunēdams atbalsojās viņam galvā, un, paskatījies uz priekšu, viņš zaudēja pēdējās cerības. Pa labi, virzienā, kurp bija skrējuši brieži, ieplaka gabaliņu turpinājās, bet tagad Rannohs tuvojās tās galam, un malas bija tik stāvas, ka briedēns pa tām nespētu uzkāpt. Tātad viss pagalam!