"Tad tādas ir beigas," viņš skriedams rūgti nodomāja. "Es aizbēgu no sava bara, lai pēc tam mani saplēstu gabalos."
Tad Rannoha apziņa sāka aizmigloties un briedēnam šķita, ka viņš krīt. Viņš sajuta paparžu pieskārienu un saoda smilšu smaržu.
Panāca! Rannohs iesaucās, sajuzdams pakaļkājā briesmīgas sāpes, un nākamajā brīdī viss iegrima melnā tumsā.
Otrā daļa
8 Sgorrs
Viņš vaigā cietsirdīgs, bet nesatricināms un stiprs Kā tāds, kurš pārestības dara, nevis cieš.
Persijs Bišs Šellijs. "Atbrīvotais Prometejs"
Skopi pavasara saules stari apspīdēja kalnu, uz kura stāvēja vientuļa briežumāte. Viņai bija gluds, sarkanīgs kažoks, un viņas lielās acis raudzījās lepni un izaicinoši. Taču skatienā, kas raudzījās pāri ielejai, jautās skumjas. Viņa bija vēl diezgan jauna, tikai septiņus gadus veca, bet rievas uz purna liecināja par pārdzīvotām bēdām, kas likušas priekšlaikus novecot. Garām Mājvietas ozolam uz viņas pusi aizkliboja vecs briedis un klusi pasauca viņu, taču briežumāte to nemanīja, un tikai tad, kad nācējs bija jau gandrīz blakus un uzrunāja vēlreiz, viņa pagrieza galvu uz nācēja pusi.
- Blaindvīd! Eloina iesaucās, pārsteigta, ka stāstnieks pienācis tik tuvu pie Mājvietas ozola. Piedod, Blaindvīd, es laikam biju aizsapņojusies.
- Tas nekas, stāstnieks atbildēja, lēni piesoļodams klāt. Ari es pats pēdējā laikā varu vairs tikai kavēties sapņos. Bet ko tu tik skumīgu domāji?
Briežumāte uzsmaidīja draugam. Blaindvīds izskatījās ļoti vecs. Viņa ragi bija dziļu rievu izvagoti, gluži kā daudzgadīga ozola zari.
- Es domāju par Rannohu.
- Viņš ir sveiks un vesels, Eloina. Par to esmu pārliecināts.
- Bet viņi nav beiguši meklēt.
- Taisnība. Bet neko nav atraduši.
- Drīz viņam būs divi gadi, Eloina sērīgi teica, lūkodamās tālumā uz briežiem, kas grauza zāli. Interesanti, vai viņš augdams kļūst līdzīgs Brehinam?
- Mazs, glīts Izlūkotājs.
- Man viņu abu pietrūkst, Blaindvīd, bet es vismaz varu cerēt, ka Rannohs ir dzīvs. Brehins vairs neatgriezīsies nekad. Nekad.
Eloina nokāra galvu.
- Brehins ir kopā ar Zvaigžņubriedi, Blaindvīds labsirdīgi nočukstēja, un ar Herni.
- Tam es ticu, bet man viņa tomēr pietrūkst, Blaindvīd.
- Un man pietrūkst Brēkas, Blaindvīds sacīja, pakratīdams galvu, tomēr mums jābūt stipriem. Vismaz labi, ka viņa ir kopā ar tavu bērnu. Es zinu, ka Brēka darīs visu, lai viņu pasargātu.
- Tev taisnība, nedrīkst padoties bēdām. Bet ir tādas dienas, kad kļūst ļoti smagi. Es atceros laikus, kad Izlūkotāji lepni stāvēja kalnu galotnēs vai brīvi klejoja apkārt. Tagad dreilieši visu ir iznīcinājuši, un ari dreilingiem ir tāda vara, ka briežumātes baidās pat dzemdēt mazuļus.
- Es zinu, Blaindvīds nopietni pamāja ar galvu. Bet varbūt…
Vecais stāstnieks apklusa.
- Ko tu gribēji sacīt?
- Es atcerējos Pravietojumu.
-Vai tu tiešām tam tici, Blaindvīd? Eloina jautāja, cieši ieskatīdamās vecajam draugam acīs. Vai tu domā, ka Rannohs ir izredzētais?
- Tā ir vienīgā doma, kas man šajos gados ļāvusi palikt ar nesalauztu sirdi.
Abi brītiņu stāvēja un klusēja, bālās saules staru apspīdēti. Tie deva maz siltuma.
- Bet vai tu esi padomājis, kas tur sacīts, Blaindvīd? Eloina pēkšņi jautāja, ielūkodamās briedim acīs. Es pēdējā laikā par to esmu ļoti daudz domājusi. Upuris būs liktens lemtā daļa. Tieši tā tur teikts. Upuris, Blaindvīd. Kāpēc es laidu viņu pasaulē?
- To mēs neviens neuzzināsim, iekams nepiepildīsies Pravietojums, Blaindvīds drūmā nopietnībā sacīja. Un, ja tam lemts piepildīties, Dreils un Sgorrs nekad nedrīkst uzzināt, ka viņš ir mītenis. Citādi tie nemitēsies viņu vajāt, līdz būs apgriezuši otrādi visu Lielo Zemi.
Kamēr abi vecie draugi sarunājās, pa rietumu nogāzes pavasarīgo zāli virs Mājvietas bara pastaigājās trīs brieži. Jaunākajam bija skaists ragu kronis, bet vecākais kliboja un tā ragi jau bija gājuši mazumā. Trešajam briedim, kas pašreiz runāja, ik pa brīdim paklanīdams galvu barveža priekšā, vispār nebija ragu, kaut gan baram vēl nebija pienācis laiks tos nomest.
- Vai pārbaude tev bija pa prātam, valdniek? Sgorrs pieglaimīgi jautāja, mirkšķinādams vienīgo aci.
- Jā, likās gluži labi, Dreils atbildēja. Tu viņus esi pienācīgi apmācījis.
- Izlūki ir atkal atgriezušies no ziemeļiem, Sgorrs teica.
- Un kādi ir jaunumi?
- Tagad visi bari Zemajās Zemēs apliecina tev cieņu.
- Visi gan, tikai ne Tārns, Dreils pikti atmeta. Kāpēc viņš joprojām pretojas?
- Viņš ir lepns, Sgorrs atbildēja, turklāt viņš pārlieku mīl savus Izlūkotājus, lai atdotu tos bez cīņas.
- Izlūkotājus, Dreils nosprauslojās. Vai es nekad netikšu no viņiem vaļā?
- Viņi ir Urnām uzticīgi. Es pat ticu, ka viņi to mīl.
- Gan pienāks diena, kad viņi būs uzticīgi man! Dreils ļauni noteica.
- Un mīlēs tevi, Sgorrs aši piebilda. Viņa balsī skanēja vienlaikus lišķība un izsmiekls.
- Nē, Sgorr, pat es neesmu tik iedomīgs, lai tam ticētu. Bet uzticību var iegūt divējādi. Ar mīlestību un ar bailēm.
- Taisnība, Sgorrs piekrita. Un Tārns ir muļķis. Viņa valdīšana sēj pati savas iznīcības sēklu. Saglabādams Anlahu, viņš gādā, lai kādu dienu tiktu atstumts malā.
- Tā ir. Bet kā lai mēs zinām, vai Izlūkotāji pat tad pārnāks pie mums un padosies? Viņi ir meža brieži, un, lai ko mēs darītu, mums nav izdevies iedabūt viņu barā savējos.
- Tā gluži nav, Sgorrs klusi atbildēja, lūkodamies tālumā. Tur ir viens, kurš nebūtu grūti pierunājams.
- Nu, tad atliek gaidīt īsto bridi, Dreils noteica, un tad visas Zemās Zemes būs manas.
Sgorrs uzmeta Dreilam viltīgu un izsmejošu skatienu.
-Joprojām nav ne vēsts par aizbēgušajiem, viņš teica un ar gandarījumu noskatījās, kā Dreila sejai pārskrien baiļu ēna. Dreils iebāza purnu zālē un papurināja galvu.
- To es nesaprotu, viņš nobubināja pie sevis. Kur tie varēja paslēpties?
Jā, vecais muļķi, Sgorrs nodomāja, iekšēji pasmiedamies, tu joprojām baidies no Pravietojuma!
- Kas to lai zina? viņš sacīja skaļi. Kad dreilieši ieradās pie ezera, Tārns nevienu bēgli nebija redzējis. Dreilieši ir pārliecināti, ka viņš nemeloja. Un tomēr Tārna bars ir vienīgais, kas varētu viņus slēpt. Tas ir mīklaini.
- Mums viņi jāatrod, Sgorr! Dreils teica un pēc brītiņa piebilda. Pats saproti, ne jau tā briedēna dēļ. Tu sacīji, ka neviena mīteņa viņu vidū neesot.
Sgorrs atkal pasmīnēja sevī.
- Tas ir svarīgi tāpēc, ka visiem Herlām jāzina: no manis neviens nevar aizbēgt, Dreils turpināja. Viņiem par to jāliek ciest. Itin visiem.
- Un viņi dabūs ciest, Sgorrs piekrita, kad mēs viņus atradīsim.
- Nu tad pasaki, Dreils, piepeši saniknojies, uzkliedza, kāpēc tu visu dienu te pļāpā ar mani un nesūti dreiliešus meklēt? Dari to tūlīt pat! Es tagad esmu noguris un gribu vēl tikties ar Eloinu.