- Vai tu nevari viņu beidzot aizmirst? Dreils pārmeta briežumātei.
- Es nekad viņu neaizmirsīšu.
- Es biju domājis, ka ar laiku tu mani iemīļosi, Dreils labinoši teica. Vai tad nav jauki, ja tevi aplaimo Baru Valdnieks?
Eloina salti paskatījās uz Dreilu. Divas sezonas viņa ar varu bija turēta Dreila harēmā, taču pārojušies viņi joprojām nebija, jo Eloina bija izmantojusi visas iespējamās viltības, lai Dreilu atraidītu un turētu savu solījumu. Aizpagājušajā rudenī viņai tas bija izdevies, uzkurinot greizsirdību pārējo Dreila draudzeņu vidū un liekot tām sacensties pēc Dreila labvēlības. Iepriekšējā Anlaha laikā viņa to bija panākusi, vienīgi izlikdamās slima un tādējādi noturēdama Dreilu pienācīgā attālumā. Taču Eloina zināja, ka ilgi vairs neizdosies izvairīties no Dreila uzmācības un tagad ienīda viņu vairāk kā jebkad.
Dreilam pārošanās vecums jau bija aiz muguras, jo dabiskā savvaļas bara dzīvē brieži, gadu gaitā zaudēdami spēku un nespēdami vairs cīnīties par briežumātēm, reti mēdz pāroties pēc vienpadsmit gadu vecuma. Tomēr divas no Dreila draudzenēm pagājušajā vasarā bija laidušas pasaulē mazuļus, kaut gan tie abi bija ļoti vārgi. Dreilam tie nepatika, un viņš vēlējās, lai tieši Eloina dzemdētu viņam briedēnu.
- Kad pienāks vasara, Dreils teica, tu man dāvāsi lielisku dēlēnu, lai manas asinis dzīvotu tālāk.
Sgorrs, stāvēdams netālu no viņiem, skaudri nodrebēja. Neviena no viņa draudzenēm nekad nebija laidusi pasaulē mazuli.
- Nē, Dreil, Eloina auksti atbildēja, es nekad nedāvāšu tev bērnu. Ne dēlu, ne meitu.
Viņas balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Dreilam brīdi apklust. Viņš pagrieza galvu un cieši ieskatījās viņai acīs.
- Kā tu to domā?
- Es nekad nedāvāšu tev bērnus, mīļais. Tu esi iztērējis daudz laika, lakstodamies ap nepareizi izraudzītu draudzeni, Eloina meloja. Visi mani bērni ir piedzimuši nedzīvi. Tāds ir man uzliktais Hernes lāsts.
- Nē! pēkšņi atskanēja balss viņiem aiz muguras, un Dreils saniknots apsviedās apkārt. Tur stāvēja Sgorrs un noraudzījās uz viņiem.
- Sgorr! viņš iešņācās. Kā tu uzdrīkstējies mūs traucēt?
- Piedod man, valdniek, briedis atbildēja, noliekdams galvu, bet man likās, ka jārunā ar tevi. It sevišķi tāpēc, ka Eloina melo.
- Ko tu tur runā melo?
Sgorra balsī skanēja kaut kas tik draudošs un viszinīgs, ka Eloinai piepeši asinis sastinga dzīslās. Briežumāte pievērsa viņam naidā zibošu skatienu.
- Viņa ir laidusi pasaulē briedēnu, kas bija dzīvs. Brehina dēlu.
- Brehina dēlu? Dreils pārsteigts jautāja. Bet tas taču nobeidzās! Tu pats redzēji viņa līķi.
Eloina klusēja un nenovērsa skatienu no Sgorra. Viņa trīcēja.
- Es redzēju līķi, Sgorrs lēni sacīja. Bet tas nebija Eloinas briedēns. Tas bija piedzimis briežumātei, vārdā Brakena.
- Kā tu to zini?
- Man pateica stāstnieks, Sgorrs atbildēja un smīnēdams uzlūkoja Eloinu. Pirms nāves.
- Blaindvīd! Eloina iekliedzās. Ko tu esi izdarījis?
- Klusu! Dreils uzbrēca, un Eloina nokāra galvu. Dreils brīdi klusēja. Viņš centās atcerēties, kur dzirdējis pieminētās briežumātes vārdu.
- Brakena? viņš beidzot jautāja. Vai tad tā nav viena no briežumātēm, ko mēs meklējam?
-Jā, Sgorrs atbildēja, un viņa rūpējas par briedēnu ar ozollapas zīmi uz pieres. Par Eloinas dēlu. Viņu sauc Rannohs.
- Eloinas dēlu?
- Viņus samainīja, Sgorrs draudīgi noteica, ar apdomu aizvadīdams katru vārdu līdz Dreila saprašanai. Pēc piedzimšanas Eloina paņēma Brakenas beigto mazuli un atdeva viņai savējo. Samainīja.
Tagad Dreils sastindzis skatījās uz abiem, pamazām aptverdams Sgorra vārdus. Pēkšņi viņa acīs uzzibēja šausmas.
- Tātad tas ar ozollapas zīmi ir Brehina dēls? viņš izdvesa, gandrīz zaudējis balsi. Un…
Sgorrs ļāva turpināt Dreilam pašam.
- …un mītenis! Dreils izgrūda. Pravietojums! Tā ir patiesība!
Dreils paspēra dažus soļus. Viņš sagrīļojās, un Sgorrs nemēģināja valdniekam palīdzēt. Viņš lūkojās uz Eloinu ar triumfa smaidu sejā.
Ziņa par Rannohu un Pravietojumu nākamo mēnešu gaitā izraisīja Dreilā satriecošu pārmaiņu. Viņš acīmredzami novecoja, itin kā iekšēji saguma. Visu laiku viņš tagad pavadīja tikai pie Mājvietas ozola, dreiliešu apsargāts, kaut ko murmināja pie sevis un jautāja visiem briežiem, ko viņi zinot par Pravietojumu.
Sgorrs neko nedarīja, lai to novērstu. Patiesībā viņš veiksmīgi uzkurināja Dreila bailes. Nereti viņš aizgāja pie Dreila un noskaitīja Pravietojuma pantus, drūmā nopietnībā mādams ar galvu un ar balss izteiksmi itin kā tulkodams to nozīmi. Katru dienu Dreils pavēlēja Sgorram sūtīt meklējumos arvien vairāk dreiliešu, bet Sgorrs to, protams, nepūlējās darīt.
Tomēr daļa no Sgorra plāna cieta neveiksmi, un tā bija cerētā Dreila atsvešināšanās no Eloinas. Vecīgais briedis nevis kļuva saltāks pret Eloinu, bet, tieši otrādi: tagad visu laiku vēlējās būt viņas tuvumā. Eloinas klātbūtne šķita viņu dīvaini nomierinām, itin kā "izredzētā brieža" māte spētu viņu kaut kā pasargāt. Dreils pat iztaujāja Eloinu par Pravietojumu un gribēja zināt, vai viņa tam tic. Eloina neko neapstiprināja un neko nenoliedza. Viņa vēlējās vairot Dreila bailes, bet vienlaikus zināja, ka tas var būt bīstami viņas dēlam. Viņa bija klusa un tramīga, un Blaindvīda nonāvēšana bija atkal atplēsusi sāpīgo brūci viņas lēni dzīstošajā sirdī.
Gads ritēja tālāk. Sākās pavasara lietusgāzes, un briežu bars sāka mest ragus. Vispirms nokrita labais vai kreisais rags un trīs vai četras saules briedis staigāja ar vienu ragu uz galvas. Tad nokrita ari otrs rags un briedis staigāja pa Mājvietas ieleju pavisam bez ragiem. Tieši šajā gadalaikā Sgorrs jutās visstiprākais briežu vidū un kļuva arvien negantāks.
Vēl dažas saules vēlāk briežiem uz galvas sāka slieties jauni ragi, ko klāja mīksts, samtains spalvojums. Pieaugušajiem briežiem tie auga kā strupi zari, kuru gali sākumā bija noapaļoti, bet vēlāk izliecās, un smailes, kas no tiem spraucās, kļuva arvien asākas. Tas bija laiks, kad brieži sāk rotaļīgi badīties, vēl nevarēdami īsti izmēģināt savu ragu spēku. Taču tagad tie dabisko sparu un enerģiju varēja izlādēt vienīgi dreiliešu treniņu nometnēs un bezgalīgajā piespiedu soļošanā. Uzziedēja puķes, un brieži sāka mest spalvu, to kažoki atguva krāšņu, ugunīgu rūsganumu. Cits aiz cita pasaulē nāca telēni, un baru svētīja jauna dzīvība ja vien to var saukt par svētību, jo daudzas briežumātes neieredzēja dreiliešu tēviņus un baiļojās par saviem mazuļiem.
Saule sildīja arvien karstāk, un brieži sāka nomest samtaino ragu apvalku; tas lobījās nost, un vairākas saules no vietas daudzi brieži staigāja pa ieleju ar asiņainām samta skrandām, kas karājās no galvām kā lentes. Viņi berzēja ragus pret kokiem un krūmiem, un drīz jaunās, spēcīgās smailes atkal bija gludas. Visu šo laiku Sgorrs šķita kaut ko gaidām. Kādā karstā, tveicīgā dienā ielejā ieradās svešinieks. Briedis vaicāja pēc Sgorra, un Sgorrs acīmredzot bija viņu gaidījis, jo dreilieši tūlīt aizveda atnācēju, kur prasīts.
Pēc nogurdinoša rīta, kas pavadīts, stāstot pamācības dreilingiem, Narls tupēja upmalā un domīgi gremoja zāli. Kāds dreilietis negaidot atnesa ziņu, ka Sgorrs licis viņam ierasties pie Mājvietas ozola. Aizgājis turp, Narls sastapa Sgorru kopā ar Dreilu un Eloinu.