- Ozollapas zīme, viņš aizžņaugtā balsī nomurmināja, ozollapas zīme!
- Tu joprojām esi pats savu baiļu upuris, Sgorrs nicinoši teica.
- Es iešu projām, Dreils izgrūda. Jā! Iešu projām un paslēpšos Augstajā Zemē. Paslēpšos no Viņa lāsta.
- Tu rīkosies aplam līdz pēdējam brīdim.
Dreils pacēla skatienu. Viņa acis bija apjukumā aizmiglojušās, tomēr viņš redzēja naidu Sgorra redzoklī un izlasīja tajā ari pats savu likteni.
-Jā, Dreil! Sgorrs iesaucās, un viņa balss atbalsojās visā plašajā gravā. Es esmu šeit, lai atbrīvotu Herlas no meliem!
Sgorrs piepeši lēca uz priekšu. No visa spēka viņš iebelza vecajam briedim pa sāniem, un Dreils kūleniski krita atpakaļ. Viņa nagi tvēra kraujas malu, bet pamatu neatrada. Kājas noraustījās tukšā gaisā, un ar pēdējo izmisuma saucienu Dreils gāzās tukšumā. Lielais augums ar dižo ragu kroni aizkūleņoja pāri kraujai, noripoja gar pelēko klinti un triecās lejā pret akmeņiem.
Trīs brieži klusēdami stāvēja un noskatījās lejup uz sakropļoto ķermeni. Apkārt biezēja tumsa, un virs galvas gaudoja vējš. Beidzot Sgorrs ierunājās atkal, un viņa balss skanēja rāmi, ar uzjautrinājuma pieskaņu.
- Tā, tas nu ir kārtībā, Narl. Varam ķerties pie darba.
Narls apmulsis paskatījās uz viņu. Vai tu gribi panākt
Kolkvara pakļaušanos? viņš nomurmināja.
- Narl, Sgorrs smīnēdams atbildēja, tev vēl daudz jāmācās, lai kļūtu attapīgāks un tiektos pēc augstāka goda.
- Bet kas tad ir vēl augstāks gods kā kļūt par Baru Valdnieku?
- Protams, kļūt par visas Lielās Zemes valdnieku. Pakļaut gan Zemās Zemes, gan Augsto Zemi. Sadzīt kopā visus barus, lai tie nevis apliecinātu godu, bet gan kalpotu manai gribai. Apvienot Herlas. Panākt, lai manā pakļautībā būtu pat Klovars!
Sgorra balss šķita arvien pieaugam spēkā un skaļumā, un viņa vārdi atbalsojās visā dziļajā gravā. Narls raudzījās uz viņu ar pārsteigumu un apbrīnu.
- Drīz mēs redzēsim, Sgorrs triumfējoši sauca, drīz redzēsim, kas notiks, kad Lielais Bars būs manās rokās un Herlu ciltī tiks ieviesta kārtība! Es salauzīšu instinktus, kas dara viņus par vārguļiem!
Narls baidījās bilst kādu vārdu.
- Tagad ej, Narl! Sgorrs teica, atguvies no sajūsmas uzbangojuma. Ej un pasaki dreil… Nē, pasaki sgorriešiem,
ka mēs nākam atpakaļ. Kad atgriezīsimies pie bara, tev būs daudz darba.
- Vai barā?
-Jā, Narl. Iesākumam tie divi jaunie, pagājušajā vasarā dzimušie. Pēc tam būs vēl daudz citu.
Narls un Eloina lūkojās Sgorrā platām acīm.
- Tieši tā, Narl, mums jālikvidē pēdējās Dreila ciltskoka paliekas. Un tagad ej! Es gribu parunāt ar Eloinu.
Narls pamāja ar galvu un pagriezās uz iešanu, bet tad Sgorrs pasauca viņu atpakaļ.
- Un vēl kas, Narl, viņš čukstus teica. Mums jābūt gataviem saņemt ciemiņus. Kolkvars vēl nav gluži dabūts mūsu pusē, bet viņš ir piekritis vienam noteikumam, lai iegūtu manu atbalstu. Viņš piekrita atdot mūsu briežumātes un briedēnus. Mums jāsagatavo tiem īpaša sagaidīšana.
Kad Eloina to dzirdēja un Narls bija devies prom, viņa pirmoreiz ierunājās, un balss viņai trīcēja dusmās un bailēs.
- Tu viņus neaiztiksi, Sgorr! viņa iešņācās. Nevienu pašu no viņiem!
- Vai tie ir draudi, mana mīļā? Sgorrs jautāja, priecādamies, ka viņa pēdējie vārdi atstājuši tieši tādu iespaidu, kādu viņš bija paredzējis.
-Jā, tie ir draudi, Sgorr, Eloina atbildēja. Zvēru pie Hernes un pie savas pēdējās asins lāses!
Pat Sgorrs nodrebēja no Eloinas balss toņa, tomēr šīs izjūtas sagādāja viņam dīvainu baudu.
- Nu, tas ir tavā ziņā, mana mīļā, viņš teica, un daudz būs atkarīgs no tā, cik tu gribēsi darīt man prieku. Par asinīm tu ierunājies īstajā brīdī. Drīz vien briežu barā bagātīgi vairosies mūsu asinis.
Eloinas lepnās acis iezibējās.
- Vai tu esi gatavs pilnīgi uz visu, Sgorr? Vai tu ne no kā nebīsties?
- Ne no kā, Sgorrs salti atbildēja, vienīgi no muļķības.
- Tad tieši tu pats esi muļķis, Sgorr! Un kādu dienu tu to sapratīsi. Tad, kad piepildīsies Pravietojums.
- Nesāc nu arī tu! Sgorrs garlaikoti papurināja galvu un nožāvājās. Es biju gaidījis, ka tev ir vairāk saprašanas.
- Kāpēc tu tam netici, Sgorr? Eloina jautāja. "Balta ozollapas zīme pierē… Samainīta bērna likteņstāsts…"
- Jā, jā, to visu es zinu, Sgorrs aizkaitināts iesaucās. Un kādu dienu pats Herne nokāps no augstumiem, nesdams uz ragiem Zvaigžņubriedi, un pateiks mums, ka esam bijuši sīki nejēgas.
- Smejies, cik gribi, Sgorr, sacīja Eloina, bet vai tad tu nesaproti? Tas piepildās.
-Jāatzīst, ka dažā ziņā ir notikušas itin noderīgas sakritības. Patiešām ļoti noderīgas. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Jo es zinu, ka pārējais tur nav patiesība.
Eloina spēji pacēla galvu un ieskatījās Sgorra vienīgajā acī. Viņa noteiktā balss bija izskanējusi kā brīdinājuma zvans.
- Tu to zini? viņa čukstus jautāja.
-Jā gan! Redzi, es piemirsu pastāstīt tev kādu sīkumu, ko ziņoja Kolkvars. Rannohs man vairs neko nevar nodarīt, vienalga, vai viņam būtu zīme uz pieres vai ne.
Eloinas vārdi gandrīz izgaisa upes troksnī, un viņas balss skanēja gandrīz tikpat samocīti kā nesen Dreila balss.
- Kāpēc ne? viņa trīcēdama jautāja.
- Tāpēc, mīļā, Sgorrs atbildēja, lūkodamies pāri plašajai gravai, ka kalnos virs Ezera ielejas Rannohu saplēsa suņi. Viņš ir miris, Eloina, miris!
9 Izglābšanās
Tērpts baltā, sudrabaustā zīdā, mīklains, apbrīnojams.
Alfrēds Tenisons. "Artura ierašanās"
- Un tu sevi sauc par Izlūkotāju? nikni iesaucās Alita, kad blakus stāvošais briedis vēlreiz iebadīja viņai ar ragiem. Tu neesi nekas vairāk kā nožēlojams dreiliešu kalps!
- Es tikai izpildu pavēles, mazliet vainīgi atbildēja briedis. Starp citu, tagad viņus sauc par sgorriešiem, un man ar tiem salašņām nav nekā kopīga. Ciet klusu un kusties!
Alita veltīja briedim zvērojošu skatienu, taču skaidri bija redzams, ka viņš negrasās ielaisties sarunās vai strīdā, un briežumāte skriešus metās pie draudzenēm. Šira, Kanispa, Ferna un Brakena tagad gāja viņai pa priekšu, un no abām pusēm tās bija ielenkuši desmit Izlūkotāji. Govis bija gan satrauktas, gan nogurušas, jo nebija atpūtušās jau vairākas saules, un pavadoņi, kas gan kaunējās par Kolkvara uzlikto uzdevumu, bet lepnuma dēļ nespēja atzīt, ka rīkojas nepareizi, jau kopš ceļojuma sākuma bija visai nelāgā noskaņojumā. Savu nepatiku viņi izgāza uz gūsteknēm.
Neviens Izlūkotājs nejutās iepriecināts, saņemot Kolkvara pavēli nodot jaunatnācējus Sgorram, un Ezera ielejā joprojām valdīja liela neapmierinātība. Tārna piepešā nāve daudziem bija liels trieciens. Taču Kolkvars, pats varenākais Izlūkotāju kapteinis, likās gluži cienījams valdnieka sekotājs.
Kolkvars beidzot bija pārliecinājis pārējos, ka vienīgā iespēja saglabāt neatkarību ir piekāpība Sgorram. Pēc Dreila nāves no nodevēju ragiem, kā jau Sgorrs bija teicis, Zemajās Zemēs notika daudz pārmaiņu, un, dzirdot valodas par Lielo Baru, Izlūkotāji izmisīgi tvērās pie katras cerības