saglabāt tagadējo stāvokli. Tomēr pašreizējais uzdevums briežiem joprojām spriedās kaklā.
Pulciņa priekšgalā rikšoja vēl citi Izlūkotāji, un starp tiem skrēja trīs briedēni un divas jaunas briedenītes. Kaut gan viņi bija ļoti satraukti par atgriešanos Mājvietas barā, virs galvas spoži spīdēja saule, ceļojums izraisīja neparastu pacilātību, un jaunās dvēseles ilgi nespēja ļauties nomāktībai. Iedami viņi laiku pa laikam uzsāka satrauktas sarunas.
Abas dvīnes gāja blakām, un viņām līdzās soļoja Bankfuts. Villova un Pepa bija izaugušas par jaunām skaistulēm, un abas izskatījās ļoti līdzīgas, tikai Pepai uz labās auss vīdēja mazs melnu spalvu laukumiņš. Bankfuta galvu rotāja otrie ragi, un viņš ar tiem ļoti lepojās, jo tagad vairs nebija divgadnieks ar taisniem, nezarotiem ragiem. Piedevām abiem jaunajiem pamatzariem, kas bija krietni vairāk izliekti un spalvoti par pirmajiem ragiem, uz viņa pieres slējās divi acu žuburi. Samtainā kārta nupat sāka lobīties nost, un Bankfuts vēl nebija pieradis pie dīvainās kņudēšanas ragu pamatnē, tāpēc ik pa laikam pikti purināja galvu. Viņš bija tikpat resns kā agrāk, un Izlūkotāju aizliegums palaikam apstāties un pagrauzt zāli manāmi vairoja viņa aizkaitinājumu un neomulību.
Viņiem pa priekšu gāja Teins un Dadzis, iegrimuši aizrautīgā sarunā. Arī viņiem bija izauguši otrie ragi, un viņi tapa par jauniem, glītiem briežiem, tomēr Dadzim ragi izskatījās stiprāki un lielāki nekā Teinam.
- Kāpēc Izlūkotāji tā steidzas? iedama jautāja Pepa. Man gribētos brīdi apstāties.
- Es zinu, sacīja Villova. Laikam jau grib ātrāk tikt vaļā no šī pienākuma.
- Es nesaprotu, ko S-s-sgorrs no mums grib! bažīgi prātoja Bankfuts.
- Es ari ne, piebalsoja Pepa, jo vairāk tāpēc, ka Rannohs…
- Nevajag, Pepa! tūlīt iesaucās Villova, saraudamās gluži kā fiziskās sāpēs. Neatgādini!
Jaunās telītes acis skumjās aizplīvurojās, pēkšņā skaudrumā atceroties nelaimīgo dienu un notikumus kalnā. Viņai ļoti pietrūka Rannoha, un doma par drauga nāvi briesmīgo suņu zobos joprojām vajāja viņu kā murgs. Taču vēl nepanesamāk likās tas, ka viņai nebija izdevies redzēt pat Rannoha nedzīvo augumu.
Pēc tam kad Rannohs bija aizvilinājis suni sāņus, Villova visu nakti bija tupējusi paparžu biezoknī un nogaidījusi, līdz cilvēki aizjāj no medību vietas un aiznes līdzi uz zirgiem briežu nedzīvos ķermeņus. Pēc tam viņa bija izlavījusies no papardēm un devusies meklēt draugu. Atmiņas par redzēto joprojām uzdzina Villovai nelabumu, taču no Rannoha tur nebija ne vēsts, un tikai asinīm piemirkusi zāle vēstīja par viņa bēdīgo likteni. Kā apdullusi Villova bija klīdusi apkārt, meklēdama Rannohu, līdz ieraudzījusi cilvēku, pavisam jaunu radījumu, un aizbēgusi pa viršu klajumu.
Par spīti redzētajām asinīm un mežonīgajiem suņiem, Villovā joprojām gailēja vārga cerība, un, gadalaikiem ritot, viņa nemitīgi lūkojās apkārt un gaidīja. Taču laiks gāja, un cerība sāka izplēnēt.
- Es z-z-zinu, Villova, Bankfuts saudzīgi teica. Ari man viņa b-b-briesmīgi pietrūkst.
- Ko Kanispa domā par mūsu atgriešanos, Bankfut? pēkšņi jautāja Pepa.
Bankfuts savādi paskatījās uz viņu.
- Es n-n-nezinu, jaunais briedēns atbildēja. Es neesmu v-v-viņai jautājis.
Gadalaikiem ritot un jaunajiem ragiem augot, briedēni bija attālinājušies no savām mātēm. Izlūkotāji negaidot .ipstājās, un Bankfuts paskatījās atpakaļ uz Kanispu. Viņš bija pietiekami jauns, lai joprojām justu pieķeršanos mātei, tomēr drīzāk mirtu nekā parādītu citiem, ka kaut kā paļaujas uz viņu vai vaicā pēc viņas padoma.
- Man liekas, ka Brakena ir ļoti izbijusies, teica Pepa. Galu galā, viņai ir visvairāk iemesla baidīties no Sgorra.
- Nabaga Brakena, sacīja Villova, man šķiet, viņa nemaz īsti neaptver, kas notiek. Viņa ir ļoti pārvērtusies, kopš Rannohs… aizgāja no mums.
Rannoha zaudējums bija salauzis Brakenas sirdi. Mēnešiem ilgi briežumāte nebija spējusi parunāt un vienatnē klīdusi pa baru, lūkodamās pēc sava briedēna. Beidzot viņa bija aptvērusi, ka Rannohs patiešām vairs neatgriezīsies, un kādu laiku šķita zaudējusi prātu. Viņa bija nemitīgi murminājusi pie sevis par kādu citu briežumāti, kuras uzticēšanos viņa esot pievīlusi. Pārējie nesaprata, ko Brakena runā, taču redzēja, ka viņu moka dziļas sāpes un apjukums.
Brakenai pasaule pēkšņi bija kļuvusi tukša un zaudējusi jēgu. Rannohs viņas sirdī bija stājies pašas mirušā bērna vietā, un Pravietojums, kas bija apņēmis briedēnu kopš dzimšanas, radīja briežumātē īpašu atbildību un vēlmi viņu pasargāt. Kaut gan Brakena nekad to īsti nebija sapratusi un bija slēpusi to no Rannoha, savādie atgadījumi bēgšanas laikā bija sākuši apstiprināt noslēpumainos vārdus. Taču Pravietojuma solījums, jaunās dzīves cerība, kas bija remdinājusi viņas pašas zaudējumu, un nākotnes sapņi negaidot bija saplēsti driskās.
- Apstāsimies tepat! viens no Izlūkotājiem pēkšņi iesaucās. Sgorrs vairs nevar būt tālu, un drīz būs Larna stunda.
Abas grupas izklīda starp kokiem, kur Bankfuts ar prieku steidzās plūkt zāli, bet briežumātes nokāpa zemāk līdz upītei, kas burbuļodama tecēja cauri mežam. Ari Izlūkotāji, kas bija izvietojušies apkārt, sāka ēst, taču modri uzmanīja gūstekņus. Alita, Ferna, Šira un Kanispa metās kāri dzert, bet Brakena stāvēja krastā un truli raudzījās ūdeni.
- Nu jau ir labāk, Kanispa, krietni padzērusies, teica. Tad viņa paskatījās augšup uz Bankfutu un smailās ausis noraustījās.
- Bankfut! Kanispa uzsauca. Bankfut, nāc padzerties! Te ir ļoti garšīgs ūdens.
Briedēns pārstāja ēst un paskatījās uz māti, bet tad apmulsis aizgriezās, un daži netālu stāvošie Izlūkotāji uzjautrināti pasmējās.
- Draugu klātbūtnē tā nevajag, Kanispa, klusi sacīja Alita. Ja es tā pasauktu Dadzi, viņš būtu ļoti dusmīgs.
- Bet tas ir ļoti savādi, ka es nevaru runāt ar viņu tad, kad man gribas! Kanispa iebilda.
- Tāds ir Hernes likums, Alita atbildēja. Ar to jārēķinās.
Kanispai grūti nācās ļaut savam briedēnam attālināties.
No visām briežumātēm tikai Alita iepriekšējā pavasarī bija pārojusies, taču viņas mazulis bija piedzimis pirms laika un gājis bojā.
- Lai nu kā, par tādiem niekiem nevajag raizēties, Alita turpināja. Mums jādomā par nopietnākām lietām. Par Sgorru.
- Diez vai mums viņa dēļ ir daudz jāsatraucas, sacīja Ferna. Viņš vienkārši grib mūs atpakaļ, un viss.
- Es ceru, ka tev taisnība, Alita teica.
- Es piekritu Fernai, sacīja Šira, paskatīdamās uz Brakenu. Tagad, kad Rannoha vairs nav, viņam nav nekāda iemesla vēlēt mums ļaunu. Tā teica Kolkvars. Viņš apgalvoja, ka Sgorrs esot ļoti satriekts par Dreila nāvi un esot apsolījis Ezera ielejā saglabāt Izlūkotājus.
Brakena bija dzirdējusi šos vārdus, bet viņas plati ieplestajās acīs neatplaiksnījās neviens sapratnes stariņš. Viņa
nokāra galvu un sāka grauzt zāli. Gabaliņu attālāk pie Bankfuta piegāja Teins.
- Sveiks, Bankfut! viņš teica. Mums gandrīz nav bijis izdevības aprunāties, kopš aizgājām no ezera.
- T-t-tā ir, Tein, Bankfuts atbildēja un, redzēdams Teina sejā raizes, jautāja: Kas noticis?
- Dadzis negrib man piekrist, Teins teica, bet atgriešanās Mājvietas barā man liekas nedroša. Esmu dzirdējis dažādas valodas, un tu pats atceries visus tos dreiliešus un dreilingus. Kolkvars gan runā citādi, bet kāpēc lai tagad, kad valda Sgorrs, tur būtu labāk?