- D-d-droši vien nebūs, Bankfuts piekrita.
- Es visu laiku domāju… Teins turpināja. Tu dzirdēji, ko teica tas Izlūkotājs. Sgorrs vairs nav tālu. Varbūt vajadzētu mēģināt zust kokos.
- Zust k-k-kokos? -Jā-
- Un k-k-kurp tad mes ietu? P-p-pie ezera atgriezties mēs nevaram.
- Laikam nevaram vis, Teins drūmi piekrita.
- Un mātes d-d-droši vien nenāktu kopā ar mums. V-v-vajadzētu viņas atstāt.
Teins platām acīm paskatījās uz Bankfutu. Viņš nekad nebija iedomājies, ka varbūt nāktos šķirties no Širas.
- P-p-pat tad, ja viņas nāktu, Bankfuts turpināja, vēl jādomā par B-b-brakenu. Viņa ir tik savāda un tāla. Viņas dēļ mēs lēni tiktu uz priekšu.
- Bet ja mēs bēgtu vieni paši, sacīja Teins, nakti aizlavītos projām, slēpjoties kokos, tiktu līdz kalniem un…
Teins apklusa. Viņš nebija domājis tālāk par pašu bēgšanu, un tagad viņa domas itin kā apmācās.
- Ko domā pārējie? jautāja Bankfuts.
- Esmu runājis tikai ar Dadzi, un viņš teica, ka es gvelžot niekus. Tu jau zini, ka viņš nekad nav bijis apmierināts ar to, ka vajadzēja aiziet no Mājvietas bara.
- Labi, Bankfuts teica. Parunāsim ar Villovu!
Tovakar krietnu laiku pēc Larna stundas, kamēr Izlūkotāji
stāvēja sardzē un briežumātes atpūtās, atgūlušās zālē, jaunie briedēni sanāca cieši blakus un tumsā sačukstējās.
- Kas par muļķībām! Dadzis pikti izmeta. Sgorrs mums neko sliktu nedarīs. Un, ja sagribēs, lai tikai pamēģina!
- Un man būtu žēl atstāt māti, teica Pepa.
- Teinam taisnība, Villova nopietni sacīja. Mēs nezinām, kāpēc Sgorrs grib mūs atpakaļ. Spriežot pēc visa, kas dzirdēts, viņš ir nežēlīgs un ļauns.
- Daži stāsta, ka viņš pats esot nogalinājis Dreilu, nočukstēja Teins.
- Domājiet taču ar prātu! Dadzis nosprauslojās, ar kāju kārpīdams zemi. Kolkvars mūs ir izmetis no Ezera ielejas bara, un mums vairs nav kurp iet. Zemajās Zemēs valda Sgorrs.
- B-b-bet Augstā Zeme? Bankfuts piepeši teica.
Visi draugi pārsteigti paskatījās uz Bankfutu. Viņi neskaidri atcerējās, ka bēgšanas laikā briežumātes bija runājušas par Augsto Zemi. Taču tā joprojām šķita vieta, kas tinas noslēpumā. Zeme, kas bagāta ar leģendām un stāstiem par Herlu un Leru ciltīm gan brīnumu un cerību pilniem, gan tumšiem un biedinošiem. Tos apvija baumas un neziņa, jo neviens briedis nedz no Mājvietas bara, nedz no Ezera ielejas bara nekad nebija spēris kāju šai zemē. Teinu šis ierosinājums īpaši ieinteresēja, jo viņa aizraušanās ar nostāstiem arvien auga augumā, un viņš atcerējās, kā savulaik, būdams vēl mazs briedēns, bija iztaujājis Blaindvīdu par Augsto Zemi. Tāpēc viņš par to zināja drusku vairāk nekā pārējie, kaut arī viņa zināšanas bija diezgan sadrumstalotas.
- Kāpēc gan ne? Teins teica.
- Tāpēc, ka mums nekad neizdotos tur nokļūt! Dadzis pikti atcirta. Turklāt tur draud daudz vairāk briesmu nekā Mājvietas barā.
- Es nezinu, Villova klusi teica.
- Toties es zinu! Dadzis dusmīgi nosprauslojās, aizgriezās un atgāja tālāk plūkt zāli.
- Nepievērsiet uzmanību! Bankfuts teica. Dadzis pp-pēdējā laikā vienmēr ir dusmīgs. Kopš viņam izlīda ragi, viņš ir ļoti pārvērties.
- Es zinu, Villova piekrita. Un viņam vienmēr tik ļoti gribas cīnīties! Pagājušajā sezonā viņš izturējās gluži tā, it kā pats būtu Bara valdnieks.
- Es nešaubos, ka viņš grib par tādu reiz kļūt, teica Pepa.
- Vienu gan es nesaprotu, sacīja Villova. Kāpēc viņš nedusmojas par to, ka jāatgriežas Mājvietas barā? Kāpēc neienīst viņus par to, ko viņi gribēja nodarīt Rannoham? Es viņus ienīstu!
- Es ari! Bankfuts piebalsoja.
- Mums jābēg prom kaut vai viņa dēļ! Villova teica. Lai mēs kādreiz varētu stāstīt par viņu saviem bērniem.
Draugi skumīgi saskatījās, bet tad Teins ieklepojās: viņiem tuvojās viens no Izlūkotājiem. Briedēni tūlīt nolaida galvas un izlikās plūcam zāli, un Izlūkotājs, nopētījis viņus ar aizdomu pilnu skatienu, atgriezās pie savējiem.
Atausa spožs, saulains rīts, un Izlūkotāji ar gūstekņiem vēl atradās pie upītes. Izlūkotāji kļuva arvien tramīgāki, jo pēc ceļojuma uz dienvidiem vairāku sauļu ilgumā viņi zināja, ka Sgorrs vairs nevar būt tālu, un viņiem ļoti gribējās pēc iespējas drīzāk pabeigt kaunpilno uzdevumu un atgriezties pie ezera. Viņi bija satraukti ari tāpēc, ka gluži labi zināja Sgorra slikto slavu, un, kaut gan Kolkvars bija apgalvojis, ka šī rīcība nodrošināšot viņu bara neatkarību, neviens tomēr Sgorram īsti neuzticējās. Tomēr Kolkvars bija Ezera ielejas Valdnieks, un, pirms tika izlemts jaunatnācēju liktenis, arī viņš bija piedalījies Izlūkotāju padomē. Tagad pavēle bija nepārprotama un, būdami Izlūkotāji, viņi bija spiesti pakļauties.
Posieties ašāk, jūs visi! uzsauca Izlūkotājs, kurš bija izvēlējies nakšņošanas vietu. Mums laiks doties ceļā!
Bija dienas vidus, un saule spīdēja augstu skaidrajās, zilajās debesīs, kad ceļotāji, pārgājuši kādai kalna virsotnei, sāka iet lejup pa stāvu nogāzi, kas bija apaugusi ar garu, sulīgu zāli. Viņi nonāca pļavā, kur bagātīgi auga margrietiņas un gundegas, zeltaini mirdzēdamas leknajā zaļumā. Bankfuts jutās dīvaini pacilāts, jo saule sildīja muguru un ragu kņudēšana bija negaidot mitējusies. Pēkšņi, pametis skatienu augšup, viņš izbrīnā sastinga.
No kalna nogāzes, spožās saules apspīdēts, viņu vēroja kāds vientuļš briedis. Tā ragi augstu slējās virs lepnās galvas, un tam bija skaists, spīdīgi gluds kažoks. Ragus rotāja divpadsmit žuburi, bet visvairāk Bankfutu pārsteidza brieža spalvas krāsa. Tā bija pilnīgi balta. Savādais dzīvnieks kādu bridi nekustēdamies vēroja ceļotājus un tad, spēji pagriezies, pazuda aiz kalna. Bankfuts nodrebēja un nez kāpēc iedomājās par Rannohu.
Brieži gāja tālāk, un agri pēcpusdienā Teins, palūkojies uz priekšu, nepatikā sarauca pieri. Ātrā riksī pa klajumu viņiem pretī steidzās divdesmit briežu tēviņi. To priekšgalā bija briedis bez ragiem. Tagad visi ceļotāji bija apstājušies un jaunie briedēni satraukti pievirzījās cits citam tuvāk. Izlūkotāji, aplenkuši viņus, klusēdami gaidīja un aizdomu pilniem skatieniem noraudzījās uz sgorriešiem. Pienākuši klāt, Sgorra brieži bridi klusēja, it kā cenzdamies novērtēt Izlūkotāju spēku.
Tad ierunājās Sgorrs. Paskatīdamies rētainajā sejā ar vienīgo aci, nodrebēja gan dvīnes, gan briedēni. Šī bija pirmā reize, kad viņi tikās ar Sgorru vaigu vaigā.
- Labi! Sgorrs noteica. Visi ir šeit.
Izlūkotāji palūkojās uz viņu, bet neko neatbildēja. Daži nokaunējušies nodūra galvas, un Sgorra acs priekā iezibējās.
-Jūs esat paveikuši labu darbu, atvedot šos Herlas atpakaļ pie viņu bara, Sgorrs laipni un mīlīgi uzrunāja Izlūkotājus. Mums viņi ir bezgala dārgi.
- Es taču jums teicu, Ferna nomurmināja starp pārējām briežumātēm, viņš mums neko sliktu nedomā darīt!
- Man prieks jūs beidzot atkal redzēt, Sgorrs teica, lēni tuvodamies jaunajiem briedēniem. Saprotiet, jūs mums sagādājāt ļoti daudz raižu. Un kā vārdā? Kaut kāda muļķīga pravietojuma dēļ. Bet nu reiz ar to ir cauri. Viņš ir miris.
Villova sakustējās un pievērsa Sgorram zvērojošu skatienu. Viņa juta sirds dziļumos briestam plosošu, nevaldāmu naidu.