- Tomēr pasakiet, Sgorrs turpināja, kura no jums ir tā briežumāte, kas… Kura ir Rannoha māte?
Brakena skumji palūkojās augšup.
- Es, viņa klusi teica.
- Brakena, Sgorrs itin kā sveicinādams laipni sacīja un pēkšņi paskatījās uz Narlu, kas stāvēja viņam aiz muguras. Tikties ar tevi ir liels gods. Man tikai ļoti žēl, ka es nebiju Baru Valdnieks tolaik, kad tu biji spiesta bēgt… tik nevajadzīgi bēgt.
Brakena truli pavērās uz Sgorru, gandrīz nesaprazdama, ko viņš runā, bet Bankfuts ievēroja, ka Sgorra lūpas ir savilkušās tikko jaušamā smīnā.
- Labi! viņš pēkšņi iesaucās. Izlūkotāji, jūs esat izpildījuši savu pienākumu un varat atgriezties pie Kolkvara. Pasakiet viņam, ka es esmu apmierināts un izsaku viņam atzinību. Tagad mēs paši uzņemsimies gādību par… par saviem draugiem un nogādāsim tos drošībā atpakaļ Mājvietas barā.
Izlūkotājs, kurš bija vadījis gājienu, nopietni pamāja ar galvu un pazibināja ragus uz pārējo pusi. Neteikusi vairs ne vārda, tie pagriezās un skriešus devās atpakaļ kalnā.
Sgorrs pavadīja tos ar naidīgu skatienu.
- Izlūkotāju salašņas! viņš norūca. Gan pienāks ari jūsu laiks!
Teins, kas stāvēja vistuvāk Sgorram, dzirdēja šos vārdus, un viņu pārņēma šausmas, bet tad viņa uzmanību piepeši novērsa kustīga ēna zālē. Teins paskatījās augšup un augstu, augstu virs galvas ieraudzīja riņķojam kaut ko melnu. Pa gabalu tas izskatījās pēc kraukļa, taču Teins saprata, ka tas atrodas ļoti tālu un tāpēc tam jābūt krietni lielākam: varbūt tas bija zivju ērglis vai parastais ērglis. Tas brīdi kavējās viņiem virs galvas, tad savēcināja lielos spārnus un atkal aizlidoja ziemeļu virzienā.
- Laiks kustēties! Sgorrs pēkšņi uzkliedza, un viņa balss bija zaudējusi jebkādu pirmītējo laipnību. Uz priekšu, jūs tur!
Nākamajā brīdī jaunos briežus un viņu mātes no visām pusēm aplenca sgorrieši. Bet, kad sākās gājiens uz dienvidiem, Sgorrs atkāpās atpakaļ pie Narla.
- Nu tu beidzot esi dabūjis viņus atpakaļ, valdniek, Narls teica. Un ko tālāk?
- Pagaidām neko, Sgorrs salti atbildēja. Kad nonāksim atpakaļ Mājvietas barā, tad drusku izklaidēsimies ar viņiem. Bet pārāk neaizrausimies. Es gribu, lai Eloina zina, ko es varu ar viņiem izdarīt, un ar to pietiks. Eloinas vēlēšanās viņus aizstāvēt liks tai rīkoties tieši tā, kā es gribu.
Narls cieši ieskatījās savam pavēlniekam acīs un pamāja ar galvu.
- Bet, Narl, Sgorrs pēkšņi teica, Brakena. Es gribu, lai viņa būtu izņēmums. Aiztaupi man detaļas, Narl, bet gādā, lai viņa nekad dzīva neatgrieztos Mājvietas barā!
Viņi ceļoja divas saules, un viss, ko jaunie briedēni bija redzējuši vai dzirdējuši, viesa viņos arvien lielāku satraukumu un bailes no Sgorra un sgorriešiem. Taču viņu mātes neparko nebija ar mieru ticēt, ka būtu iemesls baidīties, izņēmums bija varbūt vienīgi Alita -, jo briežumātēm dažkārt ir tieksme slēpties no patiesības, un viņas par visu varu vēlējās sevi pārliecināt, ka nekādas briesmas viņām un bērniem nedraud. Turklāt pirmajā vakarā, ko viņas pavadīja kopā ar sgorriešiem, bija atgadījies kas neparasts. Kad briežumātes netālu cita no citas ēda zāli, pie tām pienāca viens no sgorriešu sargiem un, mezdams tramīgus skatienus uz pārējiem, ar ragiem pamāja uz Fernas pusi.
- Paklau! viņš pačukstēja. Es nevaru gari runāt, bet man jānodod ziņa no Eloinas. Viņa teica, lai jūs neuztraucoties. Viņa jūs pasargāšot.
Pirms Ferna paspēja atbildēt, briedis jau bija aizslīdējis projām.
Varbūt Alitas bažas būtu atstājušas jūtamāku iespaidu uz pārējām, taču to novērsa Dadzis, jo jaunais briedis jau bija izlēmis, ka prātīgākais, ko iespējams darīt, ir bez pretošanās atgriezties savā barā un dzīvot tālāk. Viņš to neslēpa un atkārtoja ikreiz, kad pulciņš uzkavējās, ēdot zāli vai gremojot. Ari viņam bija žēl Rannoha, tomēr ozollapas zīme uz drauga pieres bija allaž likusi viņam justies neomulīgi, un tagad viņš cerēja, ka šī būs izdevība atgriezties parastā ikdienas dzīvē.
Taču otrās saules laikā notika kas tāds, kas strauji mainīja Dadža domas. Atpalicis no pārējiem, viņš mēģināja uzsākt sarunu ar diviem sgorriešiem, kas soļoja blakus, un centās kaut ko uzzināt par Sgorru un savu baru. Sākumā sgorrieši nelikās par viņu ne zinis, tomēr Dadzis šķita tik patiesi ieinteresēts, ka tie beidzot kļuva piekāpīgāki.
- Tev ir skaisti ragi, Dadzis teica sgorrietim, kurš gāja viņam labajā pusē. Es ari kādreiz gribētu sev tādus.
Sgorrietis nicīgi nosprauslojās, tomēr izskatījās apmierināts.
- Kāda ir dzīve sgorriešu dienestā? Dadzis mundri taujāja. Vai jums ir savi kapteiņi?
- Mums ir komandieri, atbildēja sgorrietis kreisajā pusē.
- Komandieri, Dadzis sapņaini novilka. Tas izklausās lieliski. Es ari gribētu kādreiz kļūt komandieris. Lai aizsargātu baru.
Sgorrietis labajā pusē dīvaini paskatījās uz viņu.
- Tu gribēji teikt, lai turētu to grožos.
Dadzis pacēla acis.
-Jā, jā, protams, viņš apmulsis teica, dedzīgi cenzdamies nekļūt smieklīgs abu dižo briežu acīs. Un lai cīnītos ar uzbrucējiem. Ar vilkiem un tamlīdzīgiem radījumiem.
- Ar vilkiem nevar cīnīties, sgorrietis nicīgi nosprauslojās. Tāpēc jau Sgorra ēsma ir tik iedarbīga.
- Sgorra ēsma?
- Klusu! pēkšņi viņu pārtrauca sgorrietis kreisajā pusē. -Ja iekšējie sgorrieši dzirdētu, ko tu runā, tu dabūtu kārtīgu dūrienu!
- Iekšējie sgorrieši? Dadzis nesaprata. Kas tie tādi?
- Iekšējie sgorrieši sniedz ziņas tieši Sgorram, briedis paskaidroja. Viņi uzmana, lai mēs nenoklīstu sāņus, lai ievērotu visus Sgorra likumus. Mums viņiem par daudzko jāpateicas.
- Es nesaprotu, kāpēc lai viņš nedrīkstētu zināt par Sgorra ēsmu, sacīja otrs briedis. Tieši tā taču dara mūs tik stiprus.
- Pastāsti! Dadzis iesaucās.
- Tas ir pavisam vienkārši. Kad briedis tiek ievainots, kļūst vecs vai saslimst, mēs aiznesam viņu kalnos un atstājam vilkiem. Dažreiz mums viņam jāsalauž kājas, lai viņš nevarētu aizskriet projām.
Dadzis jutās satriekts.
-Jūs viņu atdodat vilkiem? viņš nočukstēja.
- Tieši tā! briedis moži atsaucās. Ta mēs atbrīvojamies no vārguļiem un saglabājam stipru baru. Turklāt vilki ir apmierināti un neuzbrūk baram, tāpēc mums nav jāuztraucas par bara drošību. Brīnišķi un vienkārši. Bet to mums māca valdnieks Sgorrs. Rīkoties saprātīgi un domāt skaidri. Neļaut sevi vadīt primitīviem instinktiem.
Dadzis juta vēderā baisu nelabumu, un pēkšņi viņu pārņēma negantas bailes. Tomēr viņš centās tās neizrādīt un tāpēc mainīja sarunas tematu.
- Tie komandieri, viņš teica, tie droši vien ir kaut kas līdzīgs Izlūkotāju kapteiņiem.
Dadzim par pārsteigumu, abi briežu tēviņi piepeši apstājās un briedis labajā pusē nomēroja viņu ar dusmās zibošu skatienu.
- Kā tu uzdrošinies runāt ar mums par Izlūkotājiem? sgorrietis uzbrēca. Pamēģini tikai vēlreiz, un es tev ieduršu!
- Es atvainojos! Dadzis pārsteigts sacīja. Es biju vienmēr domājis, ka Izlūkotāji…
Larna stundā ceļotāji atkal apstājās, un briežumātes un jaunie briedēni joprojām bija nošķirti atsevišķās grupās ar sgorriešu sargiem visapkārt. Kad Sgorrs un Narls bija aizgājuši tālāk viens no otra, Dadzis piebiedrojās jaunajiem briedēniem, kas dedzīgi sarunājās savā starpā. Draugi pat puskrēslā ievēroja, ka Dadža seju klāj zilumi un uz lūpām redzamas asinis.