- Kas noticis, Dadzi? jautāja Villova.
- Nekas! Dadzis atmeta. Tie nelietīgie sgorrieši!
- Vai to tev nodarīja viņi? Teins izdvesa.
-Jā, tāpēc, ka es runāju par Izlūkotājiem!
- Viss skaidrs, Teins teica. Mums jābēg projām bez kavēšanās. Visiem.
Šoreiz Dadzis cieta klusu.
- Bet kā lai mēs to izdarām? jautāja Pepa. Viņi taču mūs visu laiku uzmana!
- Pagaidīsim līdz tumsai un tad kaut kā aizlavīsimies prom! piepešā apņēmībā paziņoja Dadzis.
- Bet māte? atgādināja Pepa.
- Kādam jāaiziet ar viņām parunāt un jāuzklausa, ko saka Alita.
- Un kurp mēs bēgsim? Pepa taujāja.
- Uz ziemeļu pusi, uz Augsto Zemi, kā ierosināja Bankfuts.
- Es eju kopā ar jums! paziņoja Villova. Vai jūs dzirdējāt, kā tas… tas neradījums izteicās par Rannohu?
- Es ari eju! sacīja Bankfuts. K-k-kā es varētu dzīvot barā, kurā nav Izlūkotāju?
- Tātad mēs visi esam gatavi, Teins teica. Kad būsim aprunājušies ar mātēm, mums jāatrod vispiemērotākā vieta. Un vēl vajadzīgs signāls. Tāds, ko sgorrieši nesaprot.
- Kāds tas varētu būt? jautāja Dadzis.
- Piemēram, "Zvaigžņubriedis", Teins ierosināja.
- Es zinu! iesaucās Villova. "Herne raugās uz tevi".
Draugi vienojās, ka tad, kad atskanēs signāls, viņi būs
gatavi tūlītējai bēgšanai. Viņu plāns bija diezgan nedrošs, tomēr tas bija plāns. Drīz visi, līdz izmisumam satraukušies, lūkojās pēc piemērotas vietas, no kuras vislabāk varētu tikt projām.
Visbēdīgākais bija tas, ka no visām briežumātēm vienīgi Alita bija ar mieru doties līdzi jaunajiem, tomēr arī viņa apņēmās palikt kopā ar draudzenēm. Visas pārējās nolēma palikt pie sgorriešiem un paļauties uz likteni agrākajā barā. Neviena vairs nejutās spējīga vēlreiz atkārtot tādu ceļojumu, kāds viņus bija aizvedis līdz Ezera ielejai. Tā nu briedēni, turpinādami ceļu, sāka domās atvadīties no mātēm. Mokošs smagums spieda pat jauno briežu sirdis, kaut ari viņi nekad to nebūtu atzinuši.
Visgrūtāk bija Pepai, jo telīte bija ļoti pieķērusies mātei, tomēr Villovai izdevās viņu nomierināt, un drīz visi bija pārliecinājuši sevi, ka tā būs vislabāk. Viņi zināja: ja bēgtu kopā ar mātēm un sgorrieši viņus noķertu, tad visvairāk par to droši vien būtu jācieš tieši mātēm. Turklāt briežumātes solījās palīdzēt jaunajiem un pēc signāla atskanēšanas novērst sargu uzmanību.
Izšķirošais bridis pienāca jau nākamajā naktī. Mēness nespīdēja, vakars bija apmācies un neparasti tumšs. Varēja būt jau tuvu pusnaktij, taču brieži joprojām turpināja ceļu, jo Sgorrs arvien nepacietīgāk vēlējās nokļūt atpakaļ pie bara. Kopš Larna stundas viņu ceļš veda pa kalna kori, un stāvā grēdas nogāze stiepās zem viņiem lejup līdz lielam mežam. Tas bija biezs un piedāvāja teicamu aizsegu, un visiem briedēniem prātā bija viena un tā pati doma. Tomēr nogāze bija tik stāva, ka viņi neredzēja iespēju tikt lejā, nelaužot kaklu.
Gājiens jau bija gandrīz sasniedzis kores galu, kad Villova piepeši iekliedzās. Bankfuts atskatīdamies ar šausmām ieraudzīja, ka viņa pakritusi guļ zālē. Sgorrieši aplenca viņu, un tūlīt pieskrēja ari Sgorrs.
- Kas ir? Kas te notiek? viņš nikni noprasīja.
- Es atvainojos! Villova teica. Es paklupu un laikam esmu izmežģījusi priekškāju.
- Tāpēc mēs nevaram vilkties lēnāk! Sgorrs teica. Celies augšā! Tūlīt uz vietas!
-Jā, jā! Villova murmināja un mēģināja uzslieties kājās, taču atkrita atpakaļ zālē. Ai, ļoti sāp! Es laikam nevarēšu paiet.
- Muļķības! Sgorrs uzsauca. Tūlīt pat celies! Citādi mani sgorrieši tev parādīs, ko nozīmē īstas sāpes!
- Es atvainojos! Villova atkārtoja. Tikai mazu brītiņu! Man tūlīt kļūs labāk. Nekas nopietns taču nevar notikt, ja Herne raugās uz tevi!
Villova pēkšņi bija manāmi pacēlusi balsi un, kaut gan Sgorrs šai piebildei nepievērsa uzmanību, pārējie briedēni tūdaļ saspringa galējā uzmanībā un to skatieni tumsā zibēja uz visām pusēm.
- Kā tu jūties? pieskrējis pie Villovas, noprasīja Teins. Parādi kāju!
Viņš pagaidīja, līdz Sgorrs, lādēdamies pie sevis, atgāja nost, un čukstus jautāja: Kas tad nu, Villova? Ar tavu ievainoto kāju taču mēs nekur nevaram aizbēgt!
- Manai kājai nekas nekait, Villova, slepus pasmaidīdama, atbildēja. Bet es nupat aiz muguras redzēju taciņu, un uz tās bija aitu pēdas. Tur jābūt ceļam uz mežu.
Pēkšņi draugi izdzirdēja skaļu saucienu. Tā bija Alita.
- Lai Herne vienmēr ir ar jums, mani mazie! viņa iesaucās, un draugi saprata, ka briežumātes skriešus metušās projām pa kalna kori.
- Kas tur notiek? Sgorrs saniknots iebrēcās.
- Govis! atsaucās Narls. Viņas mēģina aizbēgt!
Tumsā sgorriešu vidū pēkšņi iestājās apjukums.
- Skrieniet viņām pakaļ, nejēgas! Sgorrs uzsauca. Jūs visi!
Arī Sgorrs metās turp, jo Villovas viltība bija darījusi viņu neuzmanīgu un viņš neaptvēra, ka aizbēgt grib nevis briežumātes, bet briedēni.
- Tagad vai nekad! Villova iesaucās, spēji pielēkusi kājās. Man pakaļ!
Draugi skriešus sekoja Villovai, kas tumsā paskrēja gabaliņu atpakaļ pa kalnu grēdu un, tikai īsu mirkli apstājusies, pazuda lejup pa nogāzi. Aiz viņas skrēja Pepa, pēc tam
Bankfuts, Dadzis un visbeidzot Teins. Tas bija izmisuma solis, jo nogāze bija ļoti stāva un nakts melnumā viņi pat neredzēja ceļu zem kājām.
Gandrīz kūleņodami, viņi joņoja lejup, izspārdīdami akmeņus un zāles pudurus, izmisīgi baidīdamies uzskriet cits citam virsū, bet inerces dēļ nespēdami apturēt lejupskrējienu. Bankfutam vairākas reizes likās, ka viņš teju teju pakritīs, un paša svars rāva uz leju arvien ātrāk un ātrāk. Tomēr brieži spēj stingri turēties uz kājām, un, lēkādami un klupdami, mezdamies te pa labi, te pa kreisi, lai izvairītos no kokiem un lielajiem akmeņiem, kas palaikam pēkšņi iznira no tumsas, viņi laimīgi pārvarēja bīstamo stāvumu.
Beidzot taka kļuva lēzenāka un Villova, kas joprojām skrēja pa priekšu, varēja palēnināt gaitu un apvaldīt skrējienu. Nonākusi līdzenā vietā, viņa, bailēs un piepūlē elsodama, apstājās un redzēja, ka atrodas pašā meža malā.
- Uzmanies! aiz muguras atskanēja balss, un viņai blakus pieskrēja Dadzis, kas bija apsteidzis Pepu. Tūlīt aiz viņa pieskrēja Pepa un Teins.
- Es n-n-nevaru apstāties! Bankfuts izdvesa, tomēr ari viņš, izmisīgi elsodams, īstajā brīdī apstājās tieši pārējiem aiz muguras.
- Izdevās, mums izdevās! Pepa iegavilējās.
- Vēl ne! atsaucās Villova. Vēl nepavisam ne. Skrienam ašāk mežā, tā tagad ir mūsu galvenā cerība!
Pēkšņi Pepa skaļi ievaidējās. Aiz muguras atskanēja troksnis, un visi saprata, ka lejup pa nogāzi viņiem pakaļ skrien briedis. Dadzis nolaida ragus, apņēmies, ka šoreiz vairs neļaus sevi sist. Bridi visi bezpalīdzīgi raudzījās nakts melnumā, bet tad viņu acis piepeši iepletās pārsteigumā, jo no tumsas iznira pagurusi briežu govs.
- Brakena! iesaucās Villova. Ko tu te dari?
Brakena neatbildēja. Viņas izbiedētās acis izskatījās aizmiglotas. Nabaga briežumāte neko nebija sapratusi no iecerētā plāna, un, kad pārējās briežumātes metās pretējā virzienā, viņa bija palikusi stāvam aiz briežu tēviņiem. Akls instinkts un apjukums bija licis viņai sekot jaunajiem briežiem.
- Mēs nevaram viņu šeit atstāt, Dadzis teica.