- Nē, Villova piekrita. Tur nu neko nevar darīt. Viņai jānāk kopā ar mums.
Brakena joprojām neko nesaprata, bet, kad jauno briežu pulciņš pagriezās un pazuda starp kokiem, viņa paklausīgi rikšoja tiem līdzi.
Augšā uz kalna kores sgorrieši nupat bija panākuši briežumātes. Viņi bija aplenkuši bēgles, un tās vairs nemēģināja bēgt.
- Ko tas nozīmē, ko jūs gribējāt darīt? Sgorrs nikni noprasīja, kad bija pierikšojis tām klāt.
- Neko, Alita vēsi atbildēja. Tikai papriecāties par jauko vakaru.
Kaut kas viņas tonī iztrūcināja Sgorru.
- Aši atpakaļ! viņš uzsauca vairākiem sgorriešiem. Skrieniet un uzmaniet pārējos!
Kad tie atgriezās ar ziņu, ka visi jaunie ir pazuduši, Sgorrs pamāja ar galvu un gandrīz vai pasmīnēja.
- Tā gan, viņš noteica. Joprojām spēlējam spēlītes. Nu labi!
Viņš strauji apsviedās pret sgorriešiem.
- Dzenieties viņiem pakaļ! Sgorrs uzsauca. Panāciet viņus! Neapstājieties, iekams nebūsiet viņus noķēruši!
Sgorrieši svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.
- Bet vispirms, Sgorrs teica, pagriezdamies atpakaļ pret Alitu, vispirms mēs nokārtosim rēķinus ar jums!
Ar saltu smaidu viņš pievērsās Narlam.
- Nobeidz tās nelietes! viņš čukstus teica. Visas bez izņēmuma!
Kad Narls paspēra soli uz priekšu, Ferna šausmās sarāvās.
- Bet, valdniek Sgorr, Narls klusi sacīja, kā tad būs ar Eloinu?
Sgorrs brīdi klusēja.
- Nu labi, viņš beidzot teica. Bet viņas ir jāsoda. Lūk, ko es tev teikšu, Narclass="underline" Eloinas dēļ atstāsim divas no viņām dzīvas. Un izvēlies pats, Narl, kuras tās būs!
Eloina klusā vakarā stāvēja pie Mājvietas ozola un gaidīja ziņas par bēgļiem, kas pirms diviem gadiem bija aizceļojuši no ielejas kopā ar Rannohu, un pārsteigta tālumā ieraudzīja atgriežamies Sgorru kopā ar četriem sgorriešiem un divām briežumātēm. Visu laiku, kamēr pulciņš nāca šurp pa ieleju, Eloina nenovērsa no tā skatienu un beidzot pazina nācējas. Tās bija Šira un Kanispa. Eloina pēkšņi atcerējās abus mazos briedēnus, kas savulaik bija Rannoha labākie draugi: Teinu un tuklo Bankfutu.
10 Zēns
Kāds prieks, ka izdegušās oglēs Kaut kas joprojām kaist.
Ka dabas atmiņa spēj glabāt To, kas tik ātri gaist!
Viljams Verdsverts. "Nemirstības zīmes"
Tagad mums jāatgriežas pagātnē pusotru gadu pirms vakara, kad Dreils zem stāvās kraujas ieplakas malā sastapa savu likteni, baisajā dienā kalnos virs ezera. Dienā, kad parādījās cilvēki ar suņiem un Rannohs riskēja ar dzīvību, lai glābtu draudzeni.
Kad Rannohs atvēra acis, viņam nebija ne jausmas, kas ar viņu noticis. Briedēna apziņa glabāja miglainas atmiņas par bēgšanu, par izmisīgu, visaptverošu vēlēšanos glābties. Taču neko vairāk viņš neapjauta. Ne to, kur atrodas, ne to, ko darījis pirms tam, ne to, kā viņu sauc. Briedēnam sāpēja un reiba galva, un viņu māca viegls nelabums. Viņš neskaidri atcerējās kaut kādu kalnu un beigtu briežumāti, bet visu pārējo tina tumsa tāda pati tumsa, kāda valdīja briedēnam visapkārt.
"Nu tā, viss ir galā," viņš nodomāja. "Es esmu miris. Citādi nevar būt es esmu miris."
Bridi Rannohs pusapzināti gaidīja, ka no tumsas iznāks Zvaigžņubriedis vai Herne, lai sveiktu viņu savā vidū. Bet tad briedēns mēģināja pakustēties un tūdaļ saprata, ka tomēr nevar būt miris, jo pakaļkāju caururba skaudras, nepārprotami dzīvas sāpes. Viņš izdvesa mokpilnu vaidu un pameta skatienu augšup. Augstu virs galvas tādā kā melna tuneļa galā Rannohs cauri tumsai redzēja tālajās debesīs spīdam mirdzošo Piena Ceļu. Viņš dziļi ievilka elpu un putekļainajā gaisā sāka klepot. Apkārt smaržoja pēc sausas smilts un papardēm, kritušām lapām un sūnām, un pēc brīža Rannohs šai sarežģītajā smaržu labirintā sajuta dubļaino, viegli sāļo slieku smaržu.
"Ja es neesmu miris, tad laikam sapņoju," Rannohs pie sevis noteica.
Briedēna acis pamazām pierada pie tumsas, un pēc kāda laika viņš redzēja, ka apkārt slejas zemes sienas. Rannohs sāka neskaidri apjaust, ka atrodas zem zemes, taču nekādi nesaprata, kā varējis tādā vietā nokļūt. Viņš vēlreiz sakopoja spēkus, tomēr nespēja piecelties un atlaida galvu smiltīs. Kad viņš atkal atvēra acis, joprojām valdīja tumsa, tikai debesis virs galvas bālēja, un zvaigznes sāka izdzist. Rannohs nodrebēja un paskatījās apkārt.
"Kas ar mani noticis?" viņš sev jautāja un piepeši juta sevī dīvainu tirpoņu. Briedēns nezināja, kas to izraisījis, bet, kaut gan viņš gulēja nekustēdamies, savādā, satraucošā sajūta kļuva arvien stiprāka. Rannoha sirds sāka neganti dauzīties. Viņš kaut ko bija sadzirdējis. Itin kā skrāpēšanos, itin kā šļūkšanu, un šī skaņa nāca no sienas, kas slējās viņam blakām.
Rannoha acis iepletās arvien platākas, un viņš mēģināja aizvirzīties tālāk no skaņas. Taču nepazīstamā vieta bija pārāk maza, lai tajā pārvietotos, un kustoties neciešami sāpēja kāja. Rannohs jutās kā sprostā. Pamazām kļuva gaišāks, un Rannohs pamanīja, ka no sienas tepat virs galvas sāk birt smiltis. Sākumā tas notika ļoti lēni. Ik pa brīdim nobira pa nelielai smilšu saujai. Rannohs gulēja kā pārakmeņojies un, bezpalīdzīgās šausmās vērodams notiekošo, aptvēra, ka no zemes kaut kas lien ārā un nāk tieši uz viņa pusi.
- Ai, Herne! viņš izdvesa.
Pēkšņi zeme sāka plaisāt. Lejā nokrita liela smilšu pika, un tad notika kaut kas pavisam dīvains. Caurumā parādījās mazs, sārts purniņš un divas mazas, nagotas ķepas. Purniņš brīdi itin kā karājās gaisā ošņādams un izlūkodams, tad ķepas atkal sāka rakt, un drīz no sienas iznira maza, spalvaina galva un mazs, melns augums.
Tas bija kurmis. Dzīvnieciņš nokrita lejā, un mazās, pērlītēm līdzīgās acis pustumsā piesardzīgi zibēja.
- Kas tu tāds esi? Rannohs satraukts jautāja.
Izdzirdot balsi, radījums sastinga un sāka ošņāt gaisu,
izlūkodams apkārtni ar saviem pazemes jutekļiem.
- Ko? Kas tur ir? viņš noprasīja, skatīdamies apkārt un mirkšķinādams acis.
- Es, Rannohs atbildēja.
- Kas tu esi? izbiedētais radījums jautāja vēlreiz. Vai tu esi kurmis?
- Nē, Rannohs atbildēja. Es esmu… es esmu briedis, Herla.
Kurmja acis, nevarīgas pēc ilgās bezdarbības pazemes tumsā, palēnām sāka izšķirt brieža apveidus, un viņš apjucis blisināja tās pret Rannohu.
- Briedis? kurmis noprasīja. Runājošs briedis? Runājošs briedis, kas rokas pa alām? Tas… tas nav iespējams! Kā tu tā vari?
- Es… es īsti nezinu, Rannohs vārgi atbildēja, joprojām izmisīgi cenzdamies saprast, kas ar viņu noticis. Man šķiet, es tā vienmēr esmu varējis.
- Kā tevi sauc? kurmis jautāja.
Rannohs bridi klusēja. Viņam briesmīgi sāpēja galva.
- Es… es diemžēl nezinu ari to. Es… nevaru atcerēties. Laikam es bēgu no suņa un pēc tam atjēdzos šeit. Šķiet, ka esmu ievainots. Katrā ziņā man ļoti sāp kāja.
- Tu laikam esi te iekritis, kurmis teica, ošņādams gaisu virs galvas un neskaidri apjauzdams tālās debesis, iekritis no turienes, no augšas.
- Tā varētu būt, Rannohs piekrita.
- Un neko citu neatceries?
- Es… šķiet, es atceros vienu jaunu briedīti. Un kaut kādu ezeru. Bet vairāk neko.
- Cik savādi! kurmis teica, pamazām saskatīdams Rannoha sejas apveidus. Nekad savā mūžā neko tādu neesmu redzējis. Un, pazemē dzīvodams, esmu redzējis, pareizāk, saodis daudz, vari man ticēt!