-Vai vari man palīdzēt? Rannohs vārgi jautāja, un viņu atkal sāka mocīt nelabums.
- Nezinu gan, kā lai tev palīdzu, kurmis atbildēja. Tu esi krietni par lielu, lai izlīstu pa kādu no manām alām. Varbūt es varētu pats izrakties līdz zemes virspusei un paskatīties, kas tur notiek, bet, godīgi sakot, man to diez kā negribas darīt. Saproti, kurmis turpināja, un viņa balsī ieskanējās bailes, manuprāt, te nupat ir bijuši cilvēki. Es vakar saodu viņu zirgus.
- Cilvēki? Rannohs nesaprata. Kas tie tādi?
- Vai tad tu nezini? kurmis atjautāja. Nu… cilvēki, cilvēkveidīgi radījumi!
Rannoham reiba galva. Kaut kur neziņas tumsā īsu brīdi uzzibēja tilta tēls. Taču, lai kā briedēns pūlējās, starp viņu un viņa domām šķita izaugusi liela, tumša siena.
- Es nesaprotu, Rannohs teica.
- Tev jāzina, kas ir cilvēki, kurmis sacīja. No viņiem baidās visi Leras. Viņi ir varmācības nesēji.
To teikdams, kurmis piepeši sāka trīcēt. Abi dzīvnieki augšā izdzirdēja zirga zviegšanu un pēc tam balsis. Cilvēku balsis.
- Lai Herne mums palīdz! kurmis iesaucās. Man jābēg no šejienes.
- Lūdzu, pagaidi! Rannohs iesaucās. Lūdzu! Neatstāj mani te vienu!
Taču kurmis jau rakās atpakaļ savā alā.
Rannohs nekustīgi gulēja un klausījās, kā balsis nāk arvien tuvāk un tuvāk. Viņš juta vēderā mutuļojam neciešamas bailes un sāka nevaldāmi drebēt. Bet, kaut gan viņš bija sapratis kurmi pats nezinādams, kāpēc, balsis, kas tagad skanēja virs galvas, •viņš nesaprata nemaz. Vārdi izklausījās pēc ūdens burbuļošanas un lika briedēnam drebēt vēl vairāk.
- Tas ir šeit! viena balss teica. Es redzēju, kā tas krīt, pirms suns to paguva sakampt. Laikam šī ir viena no medību bedrēm, ko tēvs izraka pagājušajā vasarā.
-Jā, piebilda otra balss.
- Viņš izskrēja no papardēm, Laiam.
- Skaties, skaties! pēkšņi iesaucās otra balss.
Rannohs bezpalīdzīgi palūkojās augšup un redzēja bedres augšmalā parādāmies divas būtnes. Tie bija zēni, taču briedēns to nezināja. Viens bija augumā garš, ar ogļmelniem matiem, bet otrs, vārdā Laiams, nevarēja būt vecāks par divpadsmit gadiem un savam vecumam izskatījās mazs. Laiamam mugurā bija briežādas bikses un rupjš vilnas kamzolis, un kājas bija aptītas ar vilnas saitēm. Viņa tumši rudie mati garās cirtās krita pār pleciem. Zēnam bija augsta piere un dzidras smaragdzaļas acis. Viņa ciltī tā bija parasta parādība, taču viņa skatiens, acu mirdzums vai varbūt to asais vērīgums liecināja par neikdienišķi jūtīgu uztveri.
Rannohs gulēja bedres dibenā un satraukts gaidīja, gandrīz neuzdrīkstēdamies pakustēties vai elpot, kamēr zēni skatījās lejup. Tad piepeši zēns ar sarkanajiem matiem nolēca lejā viņam blakus. Rannoham pārbīlī šķita, ka iekšā kaut kas plīsīs, un nelabums, jūtot zēna smaku, uzbangoja ar jaunu, visaptverošu vilni.
- Tas ir mazs briedēns, zēns teica.
- Beigts? jautāja balss no augšas.
- Nē, Laiams atbildēja. Šķiet, ka dzīvs.
Rannohs nodrebēja, sajuzdams plaukstas pieskārienu kažokam. Zēns viņu glāstīja.
- Viņš ir ļoti skaists, zēns teica. Viņam uz pieres ir interesanta zīme. Izskatās tāda kā lapa. Bet man bail, ka tam nabadziņam ir lauzta kāja.
Kad zēns pieskārās viņa pakaļkājai, Rannohs sāpēs sarāvās.
-Jā, skaidrs, ka lauzta.
- Nu, tad atliek tikai viens, sacīja balss no augšas. Es tūlīt sameklēšu nazi.
- Ko tu gribi darīt? Laiams iesaucās un izslējās stāvus.
- Mums viņš jānogalina.
- Kāpēc?
- Lai viņš nemokās sāpēs.
- Nē! Laiams apņēmīgi teica, atkal nomezdamies ceļos briedēnam blakus.
- Ko tad tu gribi ar viņu darīt? Mājās nest taču viņu nevar!
- Kāpēc ne?
- Viņš tur neizdzīvos. Viņš ir savvaļas dzīvnieks, un mans tēvs apgalvo, ka savvaļas radījumi nevar dzīvot kopā ar mums.
- Māte zinās, ko ar viņu iesākt, Laiams nopietni teica.
- Bet, Laiam, kā tad mēs dabūsim viņu projām?
- Es piesiešu viņu pie zirga.
- Hei! zēns, kurš stāvēja augšā, piepeši iesaucās.
- Kas ir? Laiams jautāja, bet labu bridi no drauga nebija nekādas atbildes.
- Nekas, nu jau ir prom, otrs zēns beidzot atsaucās, un viņa galva atkal parādījās virs bedres malas. Tur bija vēl viens briedēns. Šķiet, ka tas mani vēroja. Bet tagad pazuda krūmos.
Rannohs no šīs sarunas neko nesaprata, taču piepeši juta, ka viņu aptver cilvēka rokas. Kāja atkal skaudri iesāpējās, un briedēns juta, ka viņu paceļ no zemes.
"Herne, ai, Herne," viņš paguva nodomāt, un tad apziņa aizmiglojās un apkārt viss kļuva melns.
Kad Rannohs atkal atvēra acis, viņu pārņēma vēl lielāks apjukums un līdz ar to ari bailes. Viņš vairs neredzēja ne debesis, ne zvaigznes. Viņam blakus gailēja oranža gaisma, kas sildīja sānus, un tuvumā kustējās dīvaini apveidi, ko viņš nepazina.
Briedēns gulēja uz kaut kā mīksta, līdzīga kažokādai, un no tās vēdīja pazīstama, nomierinoša smarža. Viņam blakus stāvēja liels koka priekšmets, ko veidoja četri taisni zari; tie slējās no zemes augšup līdz citam koka gabalam, kas plakaniski gulēja šiem zariem virsū.
Tuvumā atradās vēl citi koka priekšmeti, un Rannoham gandrīz pie pašas galvas karājās kaut kas līdzīgs milzu pūpēdim ar nošķeltu augšdaļu. Taču tam nebija nespodra virsma kā citiem pūpēžiem. Tajā atspoguļojās oranžā gaisma, un virspusē no tā kāpa garaiņi. Rannohs paošņāja gaisu un sajuta sēņu smaržu. To jaušot, viņa māga sažņaudzās, jo briedēns bija ārkārtīgi izsalcis.
Pēkšņi viņš virs sevis atkal ieraudzīja to pašu zēnu. Rannohs ieskatījās viņa dzidri zaļajās acīs, un šīs acis, lūkodamās pretī, itin kā ieurbās viņā. Rannoham apreiba galva, un viņš novērsa skatienu. Tad atkal atskanēja balsis. Tagad likās, ka balsis aplenc viņu no visām pusēm. Vispirms viena, tad otra, tad trešā, un katra skanēja citādi. Viena balss tā piederēja zēnam skanēja kā avota čalas. Otra lika domāt par dziļu, lielu dīķi. Trešā izklausījās kā ūdenskritums.
- Laiam, padod no galda lapas, un es tās samaisīšu ar pienu! teica ūdenskritums.
- Labi, mamm, bet kāpēc?
- Gribu uztaisīt kompresi, kas palīdzēs sadziedēt viņa kāju.
- Kā tas notiek?
- Gan daba zinās, jo lapās ir spēks.
- Kā šīs lapas sauc? Laiams jautāja.
- Šī ir skābenes lapa, un šī ir no mētru dzimtas, Laiama māte atbildēja. Tas ir īpašs ārstniecības augs. Ir pat leģenda, kas to saista ar briežiem. Tā stāsta: ja briedim trāpot bulta, viņš ejot mežā meklēt savvaļas mētru un, kad to apēdot, kļūstot vesels.
Rannohs klausījās nepazīstamo skaņu mūzikā un juta, ka tā viņu iemidzina.
- Vai tā ir patiesība? zēns jautāja.
- Nē, Laiam, pret bultu tā nepalīdz, māte atbildēja. Bet tai ir dziedinošs spēks, tāpat kā daudziem citiem augiem.
- Ak tā, Laiams noteica, mazliet vīlies. Man šī leģenda patīk.
- Par briežiem ir daudz dažādu leģendu, pēkšņi atskanēja cita balss. Tas bija dziļais dīķis.
- Pastāsti, tēt! Laiams iesaucās.
- Nu tad klausies, Laiam: briedis vienmēr ir bijis viens no kristiešu tēliem. Daudzi svētie nēsā briežu simbolus. Piemēram, svētais Aidans un svētais Godriks. Svētais Kentirgens, ko daži dēvē par Mungo, iejūdza briedi arklā un tāpēc varēja apstrādāt zemi un pabarot cilvēkus. Briedis ir pat Kristus simbols, jo brieži dažreiz nogalina un apēd čūskas, un čūska ir tā rāpuļa pēctece, kas Paradīzes dārzā kārdināja Ādamu. Un pēc tam viņiem jāiet noskalot indi upē, citādi draud nāve. Ar to briedis mums atsauc atmiņā kristīšanu, kas nomazgā visus grēkus. Kad Hūberts, svētais medību aizbildnis, mežā ieraudzīja briedi ar zelta krustu uz ragiem, viņš novērsās no pasaulīgās uzdzīves un atkal pievērsās Valdniekam Dievam.