Rannohs sāpēs sarāvās. Cauri dūcošajam troksnim viņš juta ievainotajai kājai pieskārāmies plaukstu, kas kaut ko ierīvēja ādā. Pirmajā brīdī sāpe iesmeldzās vēl asāk, bet drīz Rannohs juta, ka sūrstošās vietas apņem visaptverošs siltums un sāpes atkāpjas.
- Bet man labāk patīk senās teikas, zēna tēvs turpināja, tās par Herni.
- Par Herni? zēns satraukts atkārtoja.
- Jā. Ziemeļos daži stāsta, ka Herne runājot ar brieža muti un reizēm pat pieņemot brieža izskatu. Tad, kad viņš neparādās cilvēka izskatā.
- Vai tu tici Hernem, tēt? Laiams jautāja.
- Medniekam Hernem? tēvs nopietni atjautāja. Nē, Laiam, tā īsti neticu vis. Bet es ticu, ka tādā veidā var runāt par cilvēkiem un dzīvniekiem. Kā visos labajos stāstos.
- Bet es ticu Hernem, Laiams teica, un es nosaukšu savu briedēnu par Herni.
- Ja viņš izdzīvos, klusi sacīja zēna māte.
- Hernem vajadzīga atpūta cik ilgi vien iespējams, teica viņas vīrs. Bet tagad man jāiet. Jādodas uz sarunām.
- Uz sarunām? zēns satraukts pārjautāja.
-Jā, pienākušas ziņas no karaļa Aleksandra. No rietumu salām atkal tuvojas vikingi. Hākons jau pārņēmis visus ziemeļus.
- Vai tev vajadzēs karot ar viņiem, tēt? Laiams jautāja, un doma par karošanu pēkšņi šķita ieinteresējusi viņu vairāk nekā briedēns.
- Kādu dienu varbūt vajadzēs, tēvs atbildēja, ja gribēsim, lai Lielā Zeme būtu vienota un brīva. Hākona valdīšanai pār salām jādara gals. Mums jāiekustina rietumu apgabali. Pirms zeme tiks dziedināta, būs vēl daudz kauju un asinsizliešanas.
Rannohs atvēra acis. Balsis bija kaut kur pagaisušas, un briedēns atkal gulēja viens. Viņš tramīgi sakustējās, taču uguns tīkami sildīja, un sāpes kājā bija mazliet pierimušas. Vislielākais atvieglojums bija tas, ka mokošās bailes, ko bija izraisījis cilvēku tuvums, šķita izzudušas, kaut arī telpas savādās smaržas joprojām uzdzina nelabumu. Viņš atkal aizvēra acis.
Nākamo nedēļu gaitā Rannohs jutās gluži tā, it kā peldētu cauri sapņu zemei. Blakus vienmēr bija oranžā gaisma, un galva dūca no cilvēku balsu skaņas, kas neatkāpās ne nomoda stundās, ne miegā. Viņš neko no runātā nesaprata un, kad vien cilvēki bija tuvumā, juta bailes un pretīgumu pret viņu nedabisko smaržu.
Tomēr cilvēki nesa viņam pienu un deva ēst ogas un zāli, un palēnām viņš sāka arvien mazāk baidīties no zēna, kas bieži nāca pie viņa, glaudīja viņam galvu un rīvēja ievainoto kāju ar savādām, zaļām lapām. Zēns mēdza sēdēt blakus un uzmanīgi viņu vērot, un Rannohs tādās reizēs jutās ļoti neomulīgi, jo apjauta, ka nespēj lūkoties pretī šim skatienam ilgāk par dažām sekundēm.
Gan nomodā, gan miegā Rannohs pūlējās atcerēties, kas ar viņu noticis. Laika gaitā atmiņā uzpeldēja dažas ceļojuma ainas. Atmiņas atgriezās saraustīti vai reizēm vienā jūklī kā vētras dzīti lapu virpuļi. Viņš atcerējās, ka stāvējis kalnā kopā ar citiem briežiem, kuru vārdus nezināja, tomēr juta, ka tie bijuši draugi. Viņš atcerējās bēgšanu pa kalna kori un slēpšanos papardēs kopā ar kādu, kam jutās īpaši tuvs. Viņš atcerējās parku un briedēnu, ko aiznes lapsa.
Taču šie tēli jaucās ar citiem, kas šķita viņam pavisam neiederīgi. Zvaigžņubriedis un burvju ragi. Saruna ar vilku un briesmīgas galvassāpes. Un vienas atmiņas, kas visskaidrāk valdīja pār citām, bija tādas, ka nezināma iemesla dēļ viņš nemitīgi no kaut kā bēga.
Rannohs neapjauta, cik ilgu laiku pavadījis kopā ar cilvēkiem, kad zēns kādu dienu atnāca, pacēla viņu un iznesa ārā. Diena bija saulaina, pūta viegls vējiņš, un Rannohs ar baudu ieelpoja smaržīgo gaisu, pēkšņi juzdams ieplūstam sevī jaunu spēku.
Zēns kādu laiku nesa viņu pa zāli, un Rannohs atskatīdamies redzēja vietu, kurā acīmredzot bija turēts, kamēr cilvēki viņu baroja un aprūpēja. Sienas tai bija saslietas no raupjiem akmeņiem, un augšdaļu sedza zeme un zāle. No jumta augšup zilajās debesīs vijās dūmu vērpete.
Zēns apstājās, un Rannohs juta, ka viņu nolaiž zemē. Briedēns noskatījās, kā zēns aiziet līdz garai koka sētai un, pacēlis auklas gabalu, to pavelk. Daļa sētas pavērās vaļā, un zēns briedēnam vairākkārt aicinoši pamāja. Rannohs tramīgi vēroja viņu. Tad viņš palēnām sāka aptvert, ka zēns kaut ko no viņa vēlas. Zēns mudināja viņu celties kājās.
Rannohs mēģināja uzslieties stāvus un tajā pašā brīdī juta, ka asās sāpes kājā nomainījusi trula smeldze. Nākamajā brīdī viņš jau bija piecēlies. Mazliet sagrīļojies, Rannohs spēra soli uz priekšu. Viņš spēja nostāvēt! Briedēns skriešus metās pļavā. Tālumā viņš ieraudzīja plešamies kalnus un mežus, un tajā brīdī viņa sirds pacēlās spārnos.
*
Bija pagājuši vairāki mēneši, kopš Rannohs bija izpestīts no bedres, un nelielie stumbenisi uz viņa galvas bija izauguši garāki. Tagad briedēns skaidri atcerējās daudzus notikumus, tomēr joprojām neatcerējās ne savu vārdu, ne Pravietojumu. Viņš bija pavadījis daudz laika iežogotajā pļavā, ēzdams un atgūdams spēkus, un ievainotā kāja pilnīgi sadzija. Zēns katru dienu nāca viņu apciemot, un Rannohs, tagad jau pieradis pie viņa sauciena, ikreiz skrēja pretī un dažreiz pat ļāva glāstīt sev purnu vai pieskarties mazajiem stumbenīšiem uz galvas. Viņš juta pateicību pret zēnu un, kaut arī nesaprata viņa vārdus, reizēm, kopā esot, iedomājās zinām, ko zēns domā.
Vēl kāds cits iemesls dīvaini saistīja Rannohu pie cilvēkveidīgā briedēna: viņš bieži redzēja Laiamu jājam atpakaļ uz māju zirga mugurā, un tas izskatījās ļoti līdzīgs tiem radījumiem, ko viņš bija redzējis kalnu ieplakā. Zirgs nekad neizrādīja interesi par briedi, taču Rannohs, pamazām pierazdams pie viņa izskata, vairs nejuta kādreizējās bailes, bet drīzāk izbrīnu, ka šāds, viņam tik līdzīgs dzīvnieks var tik mierīgi ļaut zēnam kāpt sev mugurā un pēc zēna sauciena steigties pretī. Rannohs sāka domāt, ka cilvēkiem laikam tiešām piemīt ļoti savāda vara.
Bet tad notika kaut kas tāds, kas Rannohā izraisīja pilnīgi jaunas izjūtas. Vispirms viņš galvas virspusē sajuta neparastu kņudēšanu. Tad kādu rītu no stumbenīšiem izspraucās divi jauni zari. Saulēm ritot citai aiz citas, abi samta apvalkā tītie zari pacēlās augstāk virs galvas. Tie auga neparasti ātri, un drīz Rannoham bija pirmie ragi. Bet tas nez kāpēc darīja viņu arvien nemierīgāku. Neapmierinātība, nespējot atcerēties, kas viņš ir, pārauga sāpīgās ilgās, kas arvien vairāk pildīja sirdi. Rannohs skraidīja pa pļavu turp un atpakaļ, mētādams galvu un kārpīdams zemi. Laiamu aizrāva šis skats, un viņš ik dienas nāca noraudzīties uz briedēnu. Tas savukārt sāka Rannohu kaitināt, un, redzēdams zēna interesi, viņš mēdza nikni aizskriet uz pļavas tālāko galu. Pagāja vēl daudzas saules un mēneši, un vasaras briedumā Rannohs sāka berzēt ragus pret sētu, trīdams nost no tiem mīksto kārtiņu, un drīz viņa ragi slējās gaisā kā bērza zari.
"Kāpēc nevaru atcerēties, kas es esmu?" Rannohs izmisis sev jautāja, berzēdams un klaudzinādams ragus pret sētu. Kāda vēl slēpta atmiņu daļa visvairāk saistīja viņa domas, un viņš zināja, ka tā ir tepat, tepat blakus, taču vienlaikus tā viņu ļoti biedēja.