Rannohs nodzīvoja pļavā pie cilvēku mājokļa visu vasaru, cīnīdamies pats ar savām domām un satrauktajām atmiņām. Vasaru nomainīja rudens, un kokiem sāka krist lapas. Rudenim turpinoties, Rannohs juta, ka viņu pārņem vēl kādas agrāk nepazītas izjūtas. Viņš kļuva arvien nemierīgāks un domāja par Herlu ciltsbrāļiem savvaļas dzīvē. Dīvainā kārtā viņam nemaz vairs nepatika būt kopā ar zēnu, un, kad Laiams atnāca viņu ar kaut ko pacienāt, briedēns neatsaucās uz viņa aicinājumu.
Pēkšņi Rannohs juta dusmas pret zēnu un izmisīgu apjukumu pats sevī. Viņā brieda dziļas, visaptverošas ilgas. Palaikam briedēns stāvēja pļavā maurodams un rūkdams, un tracinošās dusmas, kas viņā krājās, lauztin lauzās uz āru. Dažreiz Laiams atnāca pie aploka un stundām ilgi vēroja viņu, un, kad Rannohs ieskatījās tam acīs, tur atspīdēja kaut kas pazīstams: tāda kā dīvaina varaskāre, kas darīja briedēnu vēl nemierīgāku. Rannohs būtu gribējis skriet projām, bet viņš nodomāja, ka laikam ir slims, jo nezināja, ka viņa dzīslās uzliesmojusi Anlaha uguns.
Anlaha laiks pagāja, un norima arī Rannoha nemiers. Iestājās ziema, un viņam visapkārt sasniga dziļš, biezs sniegs; tuvējos kalnos Leras izmisīgi meklēja ēdienu un patvērumu. Bet Rannoham zēns uz aploku nesa sausus salmus, koku mizas, kas smaržoja pēc dūmiem, gardas papardes un kastaņus, ko bija salasījis mežā. Sīvajā aukstumā Rannohs pateicīgi pieņēma ēdamo, un pēc kāda laika smarža, kas nāca tam līdzi, briedēnā vairs neizraisīja nelabumu.
Beidzot pienāca pavasaris, un tad atkal atgadījās kaut kas tāds, kas izraisīja Rannohā neizpratni. Lietainā pavasara dienā viņš ar galvu badīja sētu, un piepeši viņam nolūza labais rags. Kaut gan Rannohs zināja, ka tam dabiski jānotiek, viņš ar izbrīnu paskatījās uz zālē guļošo ragu. Vēl vairāk pārsteigts jutās Laiams, kad vakarā ieraudzīja šo ragu. Zēns noliecās, pacēla to, un viņa jaunās acis izbrīnā iepletās, pētot savādo atradumu. Viņš pagrozīja to rokās un pārvilka pirkstus pār raupjo, kokam līdzīgo virsmu.
Gluži kā zars, Herne, Laiams pārsteigts nočukstēja.
Rannohs pa gabalu vēroja viņu un, kaut gan nesaprata zēna vārdus, tomēr ievēroja, ka zēna balss ir mainījusies, avota ūdens kļuvis dziļāks.
Otrs rags viņam nokrita pats no sevis, un Rannohs atkal bija bez ragiem kā mazuļa dienās. Kad saule sāka sildīt karstāk, Rannoha ragi atauga, un šoreiz uz galvas parādījās ne vien taisnās smailes, bet arī acu žuburi. Kaut ari Rannohs pats tos neredzēja un tie neradīja īpašas sajūtas, ja neņem vērā kņudoņu pamatnē, viņš juta, ka ragi kļūst arvien stiprāki, un, berzēdams samtaino apvalku pret sētu, atklāja,
ka, grozot galvu, var ievilkt līniju kokā. Viņš izjuta lielu patiku, ja izdevās saņemt starp ragiem sētas šķērskoku, uzspiest tam un sajust, kā tas lokās zem viņa grūdiena.
Tad kādu dienu vasaras vidū, kad saule spīdēja tieši virs galvas un Rannohs bija nometis ragu samtaino apvalku, viņš stāvēja iežogotā aploka tālākajā galā, domīgi lūkojās uz kalniem un piepeši izdzirdēja savādu skaņu. Tā šķita skanam tieši viņam zem kājām. Rannohs paskatījās lejup un pārsteigts redzēja, ka zāle sakustas un pēc brīža virs zemes parādās maza galviņa.
Rannohs vēsi noskatījās uz kurmi. Viņš nebija aizmirsis, kā šis radījums viņu savulaik pameta vienu.
- Beidzot! Beidzot es tevi atradu! kurmis aizelsies iesaucās.
- Ko tu gribi? Rannohs vēsi noprasīja.
- Gribēju redzēt, vai esi sveiks un vesels, kurmis atbildēja, izlīzdams no zemes un nopurinādams smiltis.
Rannohs paskatījās lejup ar diezgan paviršu interesi.
- Zini, es jutos briesmīgi, kopš aizskrēju no tevis, kurmis teica. Bet es patiešām neko nevarēju darīt. Vēlāk dzirdēju no citiem kurmjiem, ka tepat netālu pie cilvēkiem dzīvojot kāds briedis, un nodomāju, vai tikai tas neesi tu. Kad viņi pateica, ka tev uz pieres esot balta zīme, man viss bija skaidrs.
- Balta zīme? Rannohs spēji jautāja.
-Jā, kurmis atbildēja, tāda, kas izskatās pēc lapas.
Rannoham pakrūtē kaut kas piepeši sažņaudzās.
- Atkārto vēlreiz! viņš čukstus teica.
- Ko tad?
- Par to zīmi.
- Tev uz pieres ir zīme, kas izskatās pēc lapas.
Rannohs strauji pagriezās un, kurmim par lielu pārsteigumu, aizskrēja līdz aploka malai. Pie žoga viņš apstājās
un bridi stāvēja, kārpīdams zemi un saspringti lūkodamies uz kalniem.
- Balta ozollapas zīme pierē, Rannohs izbijies nočukstēja.
Rannohs domās taustījās kaut kam arvien tuvāk, un viņam šķita, ka galvā ierunājas kāda balss. Balss no pagātnes, kas stāsta to, ko viņš redzējis sapņos. Kaut kas Rannohā neko negribēja no tā dzirdēt, bet kaut kas cits viņā alka uzzināt visu.
Nākamo trīs sauļu gaitā Rannoha atmiņas kļuva arvien skaidrākas. Vispirms viņš atcerējās bēgšanu no bara, tad iemeslu, kāpēc bija vajadzējis bēgt. Pēc tam atmiņā atdzima ceļojums un Brēkas nāve. Pravietojums atplaiksnīja vislēnāk, jo briedēna zemapziņa bija apspiedusi to, no kā viņš baidījās visvairāk. Taču tas saistījās ar briežiem, ko viņš bija redzējis sapņos, kas viņam bija tuvi un ko viņš ilgojās atcerēties. Pamazām apziņā uznira vārdi Villova un Bankfuts, Dadzis un Teins, Pepa un māte Brakena -, un reizē atgriezās ar tiem saistītās atmiņas. Atgriezās arī tādi vārdi, kas viņu biedēja: Blaindvīds, Dreils un Sgorrs.
Kad Rannohs aploka tālākajā malā atkal tikās ar kurmi, viņš bija ļoti nopietns.
- Tagad es atceros, kā mani sauc, Rannohs teica.
- Nu? jautāja kurmis.
- Mani sauc Rannohs.
- Rannohs, kurmis pamāja ar galvu.
- Jā, un tieši manas baltās zīmes dēļ mums vajadzēja bēgt no Mājvietas bara.
- No Mājvietas bara?
-Jā. No Dreila un Sgorra. Tas viss bija Pravietojuma dēļ.
- Pravietojuma dēļ? kurmis izklausījās ļoti pārsteigts.
-Jā. Par Herni un briežiem ir sens Pravietojums.
Nabaga kurmis jutās tik apmulsis, ka spēja tikai papurināt savu mazo galviņu. Rannohs apgūlās zemē un domīgi sāka gremot. Kurmis piešļūca viņam tuvāk.
- Pastāsti! tas klusi teica, paskatīdamies augšup uz briedēna mazajām ragu smailēm.
- Teins man to iemācīja, pirms es pēdējoreiz aizgāju no ezera.
- Es gribu dzirdēt! sacīja kurmis.
Rannohs piesardzīgi paskatījās uz kurmi. Tomēr nākamajā brīdī viņš sāka skandēt vārsmas, ko vecais Blaindvīds uzkalnā bija skaitījis jaunajiem briežiem.
Kad būs senais senču svētums miris, Dzīvesziņa ļodzīsies un ļims, Herne atkal modīsies no miega, Briedis atbrīvotājs Herlu ciltī dzims.
Balta ozollapas zīme pierē Mītenim būs svētība un lāsts. Garā, grūtā ceļā viņu vadīs Samainīta bērna likteņstāsts.
Bēgs viņš pāri tīreļiem un kalniem, Naids un bailes viņam pēdas dzīs. Redzēs viņš, kas citu acīm noslēpts, Nezināmus vārdus sapratīs.
Viņa pusē uguns, gaiss un ūdens, Zemes spēks un zvaigžņu vara stās. To, pret kura brāļiem cilvēks vēršas, Cilvēks bargā brīdī nosargās.
Pirms būs Salu virkne atjaunota, Augstā Zeme sazaļos un plauks, Senu varu viņa vara lauzīs, Sena bēda atkal mājās sauks.
Melu valdnieks viņam pretī celsies, Brieža dusmās melnēs debess vaigs. Herlu ienaidnieki viņa pusē pāries, Kad pret ļaunu apvienoties laiks.
Upuris būs liktens lemtā daļa Tam, kas zvaigžņu vēsti atminēs, Senus noslēpumus izdibinās, Hernes sirdī ieskatīties spēs.