Dziednieks, Ugunsnesējs, Briežu valdnieks, Herlu apdziedātais spēka zars, Līdz ar viņu smiekli atgriezīsies, Līdz ar viņu atdzims senais gars.
Kad Rannohs bija beidzis, kurmis paraustīja plecus.
- Tātad šis Pravietojums stāsta par tevi?
-Jā, Rannohs atbildēja. Tas ir, nē. Saproti, vietām tur it kā ir par mani. Vismaz par balto zīmi uz pieres. Bet es visu laiku domāju un domāju, un esmu sapratis, ka tas nevar būt par mani. Pavisam vienkārši. Es neesmu samainīts bērns, neesmu mītenis. Brakena ir mana māte. Turklāt tur ir daudz tāda, ko es nevaru saprast… kas liekas neiespējami… par Herni un Salu virkni. Nē, tas ir tikai nostāsts, tāpat kā teiksmas par Zvaigžņubriedi.
- Bet ja nu tā tomēr ir patiesība… kurmis minēja, platām acīm skatīdamies uz Rannohu.
- Nē, nav! Rannohs gandrīz dusmīgi atbildēja. Es esmu parasts briedis. Tāpat kā mani draugi.
Rannohs skumīgi paskatījās uz tālajiem kalniem.
- Nez, kā klājas Villovai? viņš klusi teica.
- Dziednieks, Ugunsnesējs, Briežu valdnieks, kurmis nomurmināja, nopietni mādams ar galvu.
- Izbeidz! Rannohs iesaucās.
- Piedod, kurmis sacīja, bet man šķiet, ka tevī ir vairāk, nekā pirmajā brīdī redzams ar acīm. Pat ar manām acīm.
Tagad Rannohs bija kļuvis kluss un saīdzis. Kaut gan kurmim viņš neparko to neatzītu, briedēns piepeši jutās izbiedēts un bezgala vientuļš.
Tomēr, vasarai ejot briedumā, kurmis ar briedēnu pavadīja daudz kopīgu stundu, ja vien klāt nebija zēna. Viņi runāja par Pravietojumu un par Lielo Zemi. Kurmis brīnījās, kāpēc Rannohs nemaz nedomā par bēgšanu no aploka un atgriešanos pie draugiem; kaut gan Rannohs strauji auga lielāks un viegli būtu varējis pārlēkt pāri žogam, kurmis katrā nākamajā saulē arvien atrada viņu turpat.
- Rannoh, kādā agra rudens dienā, kad abi tupēja blakus zālē, kurmis briedēnam jautāja, kāpēc tu dzīvo šeit, pie cilvēkiem? Kāpēc tu neej atpakaļ pie sava bara?
Rannohs papurināja galvu.
- Tāpēc, ka es nezinu, kur viņus atrast, viņš bēdīgi teica. Un vēl…
- Kas tad vēl?
- Kad mēs bijām kopā, es viņiem sagādāju tikai nemitīgas likstas. Varbūt bez manis viņiem ir labāk.
- Bet šeit tu nevari palikt. Paklausies, viņdien es runāju par tevi ar savu brālēnu un stāstīju viņam par tavu Pravietojumu. Viņš teica, ka tev vajadzētu aiziet līdz rietumu krastam un apjautāties roņiem. Roņi ir gudri un saprātīgi radījumi un zina visu par visu. Tu varētu ar viņiem vismaz aprunāties.
- Ar roņiem? Rannohs pārjautāja.
- Jā. Viņi dzīvo pie jūras.
- Kas ir jūra? Rannohs taujāja.
- Nu… es īsti nezinu, kurmis atbildēja. Bet tā atrodas zemes malā, un… un… tur dzīvo roņi.
Rannohs atkal kļuva kluss un domīgs. Viņš nejutās pārliecināts, ka vispār vēlas uzzināt kaut ko vairāk par Pravietojumu.
- Man atkal jādodas ceļā, viņš sev negribīgi sacīja. Bet varbūt prātīgāk būtu pagaidīt līdz pavasarim. Tad jau redzēsim.
Atkal pienāca Anlaha laiks, un Rannoha asinis dzīslās sāka trauksmaini riņķot, jaunā brieža jūtas pārtapa dusmās, un domas vēl vairāk pievērsās Villovai un draugiem. Rannohs juta, ka zēna klātbūtne atkal viņu kaitina, tomēr mazāk nekā iepriekšējā gadā. Viņš skraidīja pa aploku turp un atpakaļ, kārpīdams zemi, sliedamies pakaļkājās vai badīdamies ar gaisu.
Tad notika kaut kas tāds, kas pilnīgi samulsināja Rannohu un viņa domas par Herni un Pravietojumu. Anlaha laiks tuvojās beigām, un Rannohs, tramīgi ēzdams pļavmalā zāli, ieraudzīja tuvojamies kurmi. Sīkais radījums piesteidzies nolieca galvu un draudzīgi sveicināja briedēnu. Bet Rannohs, klausīdamies kurmī, piepeši jutās satriekts. Viņš nesaprata, ko kurmis viņam saka. Nesaprata ne vārda.
Rannohs pārsteigts skatījās lejup uz kurmi, bet, lai kā pūlējās, nevarēja saprast neko no tā, ko viņam stāstīja sīkais Lera. Kamēr kurmis runāja tālāk, Rannohs spēji atmeta ragus un aizrikšoja uz aploka otru malu, atstādams pārsteigto kurmi vienu.
- Herne! Rannohs izmisis iesaucās. Kas ar mani notiek?
Atgadījums ar kurmi ļoti satrauca Rannohu, taču viņš apmulsa vēl vairāk, kad kurmis pēc Anlaha vēlreiz ieradās ciemos un briedēns pārliecinājās, ka atkal saprot viņa teikto.
Tas Rannoha prātā sēja arvien lielākas šaubas par Pravietojumu un par paša spējām. Kad pār cilvēku mitekli nolaidās ziema, Rannohs vēl vairāk ierāvās sevī, un, kad sniegpārslas krita uz viņa nespodri brūnā kažoka, viņš kļuva drūms un gurdens un nelabprāt klausījās draugā. Kurmis noskatījās uz viņu, sērīgi kratīdams galvu, un joprojām nāca ciemos, cik bieži vien varēja, tomēr viņam bija pašam savi tuvinieki, par kuriem jārūpējas bargajos ziemas mēnešos.
Pavasaris ieradās aplokā otrreiz, un kurmis ar prieku pārliecinājās, ka līdz ar sauli un plaukstošajām puķēm atgriezies ari Rannoha labais garastāvoklis. Viņu draudzība atkal nostiprinājās, un abi pavadīja daudz laika, stāstot viens otram dažādus notikumus un runājot par dzīvniekiem un mežiem. Tomēr kurmis ievēroja, ka Rannohs daudz retāk runā par Villovu un agrākajiem draugiem.
Rannohs atkal nometa ragus, un tie atauga vēlreiz. Tagad viņam bija trešie ragi. Šoreiz acu žuburi bija lielāki, un izliektie šķērszari galos sadalījās divās daļās kā vēža spīles. Vienā no kārtējiem apciemojumiem kurmis uzmanīgi aplūkoja Rannohu un atzinīgi pamāja ar galvu: briedēns no medību bedres bija izaudzis par jaunu, skaistu briedi.
Tomēr pienāca vasara, un Rannohs joprojām nemēģināja aizbēgt no aploka un no zēna. Kurmis drebēja, skatīdamies, kā Rannohs pieņem ēdienu no Laiama rokām un ļauj glāstīt balto zīmi uz savas pieres. Kādu dienu kurmis tuvojās briedēnam ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi, jo bija apņēmies kārtīgi izrunāties ar draugu.
- Kā tev klājas, Rannoh? viņš jautāja, pienācis klāt.
Rannohs paskatījās lejup uz kurmi un pasmaidīja.
- Paldies, labi! viņš atbildēja. Cilvēks man vakar atnesa ļoti garšīgas ogas.
Kurmis pamāja ar galvu.
- Rannoh, viņš klusi teica, es tev atnesu jaunas ziņas. Par Herlām. Mani Leru ciltsbrāļi stāsta, ka tos esot piemeklējusi liela nelaime.
Rannohs turpināja cītīgi košļāt zāli.
- Herlām esot grūti jācieš, kurmis sacīja.
Rannohs neatbildēja.
- Vai tev tas nerūp, Rannoh? kurmis klusi jautāja.
- Rūp, Rannohs beidzot atbildēja, bet es viņiem varu sagādāt tikai vēl lielākas ciešanas.
- Bet vai tu negribi zināt, kas noticis ar taviem draugiem? Ar Teinu un Villovu, un tavu māti?
- Protams, gribu, Rannohs skumji atbildēja. Es par viņiem domāju visu laiku.
- Un par Pravietojumu?
Rannohs vainīgi paskatījās uz draugu.
- Rannoh, kurmis teica, un viņa balss kļuva skarbāka, vai nesaproti, kas ar tevi notiek?
Rannohs platām acīm raudzījās viņā.
- Tu esi kļuvis pieradināts, Rannoh, kurmis izbiedēts nočukstēja. Pieradināts!
Rannohs klusēdams paskatījās uz kurmi, un pēkšņi viņa acīs atplaiksnīja atskārsme. Pieradināts! Šis vārds skanēja kā briežumātes brīdinājuma sauciens ziemā. Būdams vēl mazulis, viņš bija to vairākkārt dzirdējis no briežumātēm, kaut ari nebija sapratis, ko tas nozīmē. Taču viens bija skaidrs: šis sauciens allaž nesa līdzi bailes, vēl lielākas bailes nekā vilku gaudas. Piepeši Rannohs atcerējās savu draugu Kveihu un atbaidošo briežu baru parkā.
Turpmākajās nedēļās Laiams ievēroja, ka Rannohu kaut kas ļoti nomāc, un, kad pienāca Anlaha laiks, viņš juta, ka nevar draugam pat tuvoties. Ja viņš mēģināja nākt klāt, Rannohs spēra kāju pie zemes un draudīgi nolieca ragus. Zēns bēdīgi purināja galvu un sauca Rannohu pie sevis, bet briedis ne reizes neatbildēja uz viņa aicinājumu.