Kādu dienu Anlaha beigās, kad debesis pārvilkās ar saltiem lietus mākoņiem un tuvojās Larna stunda, zēns izdarīja kaut ko tādu, kas viesa Rannohā izbrīnu. Viņš atnāca pie aploka, laipni pasauca Rannohu un, noņēmis auklu no sētas staba, atvēra vārtiņus.
Rannohs pārsteigts skatījās uz zēnu, nesaprazdams, ko viņš ar to domā, bet zēns tikai stāvēja un skumju skatienu raudzījās pretī. Ja Rannohs būtu pienācis tuvāk, viņš būtu redzējis, ka zaļajās, vērīgajās acīs mirgo asaras. Tad zēns klusēdams pagriezās un devās uz savu mājokli, ne reizes vairs neatskatīdamies atpakaļ.
Kad kurmis nākamajā rītā izbāza no zemes degunu, viņš ieraudzīja, ka Rannohs stāv aploka ziemeļu malā pie sētas un raugās uz kalniem. Vārtiņi dienvidu pusē joprojām stāvēja vaļā.
- Vai esi vesels, mans draugs? kurmis jautāja.
-Jā, Rannohs atbildēja, bet mans laiks ir klāt. Man atkal jādodas ceļā.
- Meklēt savu baru? kurmis jau priecīgāk noprasīja.
-Jā, Rannohs pamāja ar galvu. Atkal atrast savējos.
Bet vispirms man jādodas uz jūru un jāpajautā roņiem, vai tie var palīdzēt man izprast Pravietojumu.
-Jā, kurmis teica. Tu esi ilgi dzīvojis pie cilvēkiem.
- Es gribu tev pateikt paldies, Rannohs pēkšņi sacīja, -jo tu mani brīdināji, ka esmu pārvērties. Cilvēkiem piemīt savāda vara.
- Jā, kurmis piekrita. No tās Lerām jāsargās.
- Man tevis pietrūks.
- Man tevis arī, kurmis pasmaidīja.
Rannohs nolieca galvu, lai ar purnu pieskartos kurmja degunam.
Pēc tam viņš aizgriezās. Briedis brīdi kārpīja zemi, tad spējā skrējienā metās uz sētas pusi. Viņš sparīgi atspērās pret zemi, augums un galva ar jaunajām ragu smailēm pacēlās gaisā, un viņš slaidi un līdzeni lidoja pāri sētai. Otrā pusē Rannohs viegli nolēca zemē un, vairs neatskatījies atpakaļ, devās savos meklējumos.
11 Uz jūru
Aiz zemesraga pēkšņi jūra māja Un pāri kalnam plūda saules gaisma. Bij viņam lemta zelta taka taisna, Bet mani ceļš pie ļaudīm aicināja. Roberts Braunings. "Šķiršanās rīta stundā"
Rannohs nemitējās skriet, iekams kurmis un zēns bija palikuši tālu aiz muguras. Tā bija brīnišķa sajūta atkal būt brīvam, un, jo tālāk Rannohs gāja, jo skaidrāk sāka aptvert, cik daudz ir zaudējis, dzīvodams zēna tuvumā. Viņš dziļi ieelpoja bagātīgās smaržas sev apkārt un apbrīnoja koku skaistos, izlocītos apveidus. Viņš klausījās vēja balsī un apstājās paskatīties uz katru putnu, kas lidoja garām, un nopētīt visas Leras pēdas, ko redzēja ceļā. Kaut gan viņš zināja, ka ziema nav tālu, un sirdī nesa domas par savādo Pravietojumu un par to, kas noticis ar māti un draugiem, kādu laiku viņš pilnīgi ļāvās neapvaldītai līksmei par to, ka var brīvi skriet, kurp pats vēlas.
Tomēr pēc kāda laika Rannoha noskaņojums mainījās. Viņš sāka justies ļoti vientuļš un ilgojās pēc kurmja. Rannohs prātoja, ko gan roņi varētu viņam pastāstīt par Herni un Pravietojumu, un ikreiz, iedomājoties savādās vārsmas, jutās samulsis un dusmīgs.
Rannohs tagad skrēja uz rietumiem un, pārbridis kādai upītei, pamanīja smiltīs savādus pēdu nospiedumus. Tie bija mazāki nekā brieža pēdu nospiedumi, un ik pa gabaliņam zeme aiz tiem bija līdzeni nogludināta, it kā dzīvnieks būtu kaut ko vilcis. Rannohs apošņāja vietu un secināja, ka smarža ir ļoti stipra, bet nav piederīga nevienam Leru pārstāvim, ko viņš pazītu. Viņš nolēma doties pa šīm pēdām.
Pēdas aizveda Rannohu līdz upes krastam un vietā, kur takai šķērsām pāri gulēja nokritis koks, piepeši izbeidzās. Rannohs apstājās un paskatījās apkārt, taču neko neredzēja. Viņš jau grasījās iet projām, bet tad pēkšņi pamanīja ūdenī pazibam kaut ko spožu. Pirmajā bridi briedēns nodomāja, ka tā ir zivs, taču mirdzošā josla, ko kustīgā būtne atstāja aiz sevis, bija tik plata, ka šai zivij vajadzētu būt ļoti lielai.
Bridi pastāvējis, Rannohs izdzirdēja tādu kā plunkšķi, un tad kaut kas tumšs izšāvās no ūdens un uzskrēja uz kritušā stumbra. Pašā upes vidū, stumbra virspusē, tas apstājās, un Rannohs neticīgi raudzījās uz to plati ieplestām acīm. Dzīvnieciņš bija mazāks par lapsu, garāku un tievāku ķermeni, gludi spīdīgu, brūnu kažoku, garu asti un jocīgām, mazām ķepiņām. Tam bija smails purns un spožas, vērīgi zibošas acis.
Zvēriņš paskatījās apkārt un skriešus metās pa stumbru tieši uz Rannoha pusi. Ticis līdz stumbra galam, tas pacēlās pakaļkājās un izslējās gluži kā čūska. Bridi zvēriņš tā stāvēja, skatīdamies uz Rannohu, kas atradās ne vairāk kā viena ragu kroņa attālumā, un briedis pārsteigts raudzījās pretī. Tad svešais dzīvnieks metās atpakaļ, nošļūca lejā no stumbra un bez trokšņa ieslīdēja upē.
Rannohs paspēra soli uz priekšu.
- Ei, paklau! viņš iesaucās. Nāc atpakaļ!
Kādu bridi no svešā radījuma nebija ne vēsts. Tad piepeši mazā galviņa iznira no ūdens pavisam netālu no Rannoha.
- Vai tu runāji ar mani? zvēriņš jautāja.
-Jā, Rannohs atbildēja.
- Bet kā tu to varēji? izbiedētais radījums brīnījās, atsedzis zobus.
- Es vienmēr to esmu varējis.
Zvēriņš atkal pazuda ūdenī un pēc brīža no jauna parādījās uz koka stumbra. Sparīgi nopurinājis veselu ūdens vērpeti, tas atkal pieskrēja Rannoham klāt. Dzīvnieks izslējās tāpat kā iepriekš, un tā deguns gandrīz pieskārās Rannoha purnam. Pēc tam tas savādi ievidžinājās un trīs reizes apgriezās apkārt.
- Kas tu tāds esi? tas apstājies noprasīja.
- Es esmu Herla, Rannohs atbildēja, briedis. Un kas esi tu?
- Es esmu ūdrs, zvēriņš lepni atbildēja. Ko tu gribi?
- Es tikai gribēju sasveicināties, vairāk neko. Mani sauc Rannohs.
- Nu tad sveiks! Bet es nevaru te stāvēt un tērzēt ar tevi. Mana draudzene ir slima.
- Slima? Rannohs atjautāja, pieiedams tuvāk. Kas viņai kait?
- Es nezinu, ūdrs bēdīgi atbildēja, bet viņa neko neēd.
- Vai es kaut kā varu palīdzēt? Rannohs norūpējies jautāja.
- Ko tu tur vari palīdzēt? ūdrs nicīgi atmeta. Kaut ari tu runā manā valodā, diez vai kaut ko zini par ūdriem.
- Laikam nezinu gan, Rannohs piekrita. Bet, kad mēs saslimstam, tad ejam mežā un meklējam ogas vai mizu, kas palīdz mums atveseļoties.
-Jā. Jā, protams, ūdrs atbildēja. Bet neko no tā, kas aug tepat tuvumā, viņa negrib. Vienīgais, kas varot viņai palīdzēt, esot zāle, kas izaug no jūras. Bet es taču nevaru atstāt viņu vienu un doties uz jūru to meklēt!
- Uz jūru? Rannohs jautāja, neticēdams savai veiksmei.
- Jā. Tā atrodas zemes malā.
- Kas tā jūra tāda ir? Rannohs jautāja.
- Jūra ir vieta, kurā ietek upes un no kurienes nāk laši. Jūra ir vislielākā vieta pasaulē. Vai tiešām tu nekad neesi redzējis jūru?
-Nē.
- Tas nudien ir dīvaini! Vispirms es satieku radījumu, kas var sarunāties ar mani. Un pēc tam uzzinu, ka viņš nekad nav redzējis jūru.
- Es aiziešu turp tavā vietā! Rannohs pēkšņi paziņoja. Tas ir, uz jūru. Un atnesīšu tavai draudzenei zāli.