- Tu? ūdrs pārsteigts atjautāja.
- Jā. Ja vien tu man pateiksi, kā tur nokļūt.
- Tas nav grūti, ūdrs teica. Un zāle aug pa visu jūras malu.
- Nu, ko tad gudrot? sacīja Rannohs.
Ūdrs domīgi nopētīja briedi.
- Vai tu runā nopietni?
- Protams, nopietni, Rannohs atbildēja. Tikai pastāsti man, kur tas ir!
- Ej uz ziemeļrietumiem, un tu nonāksi pie liela ezera. Tas ir jūras ezers. Ej tam gar dienvidu malu uz rietumu pusi. Drīz tu nonāksi tieši pie jūras. Zāle, kas man vajadzīga, aug jūras krastā.
Rannohs pamāja ar galvu un devās prom, apsolījies atgriezties, cik drīz vien iespējams.
- Starp citu, mani sauc Ķīla! ūdrs iesaucās, noskatīdamies, kā Rannohs aizrikšo. Es tevi gaidīšu!
Pagāja trīs saules, līdz Rannohs sasniedza Ķīlas minēto ezeru, un ceļojuma laikā apkārtne kļuva arvien pirmatnīgāka un mežonīgāka. Viņš šķērsoja augstu kalnu un atkal dzirdēja vēju šalkojam asajās savvaļas zālēs. Zemes aprises arvien stāvāk cēlās augšup un tiecās lejup, un beidzot Rannohs to ieraudzīja. Ezers bija milzīgs, daudz lielāks nekā tas, pie kura dzīvoja Tārna bars, un ziemeļu gala smailē no tā iztecēja upe, kas aizplūda kalnos. Kā bija mācījis ūdrs, Rannohs metās skriet gar tā dienvidu krastu un pēc tam pagriezās uz rietumiem. Viņš ceļoja vēl vienu sauli, tik
tikko atvēlēdams laiku gulēšanai un apstādamies tikai uz maziem brītiņiem, lai paēstos zāli.
Kad nākamā saule bija augstu debesīs, Rannohs sajuta vējā neparastu smaržu. Svešāda un rūgtena tā kairināja viņa nāsis. Piepeši ezers itin kā atvērās, zeme beidzās, koki dienvidu krastā pazuda, un Rannoha acis izbrīnā iepletās. Viņa priekšā pavērās milzīga ūdens josla, kas pēkšņi bija aprijusi ezeru. To pluinīja vējš, sakrokodams tās virsmu putainās vērpetēs, un Rannoham mirkli likās, ka viņam pa priekšu skrien sniegbaltu briežu bars.
Ūdens josla stiepās uz ziemeļiem, un ziemeļu pusē Rannohs virs tās redzēja peldošu zemi, bet tālāk lielus kalnus, kas pacēlās pret debesīm. Ari dienvidu pusē pletās zeme, jo Rannohs noraudzījās uz ūdens klajumu, ko šodien sauc par Lornas līci, un tālāk uz Mallas salu. Aiz tās vairs nebija nekā cik tālu vien briedis varēja redzēt, pletās vienīgi ūdens. Rannohs stāvēja kā sastindzis un juta, ka vējš sviež viņam nāsīs sīkas putu lāsītes. Pēkšņi viņš jutās neparasti dzīvs un stiprs. Šķita, ka viņš ir pieskāries milzu noslēpuma malai.
Tātad šī ir jūra, viņš noteica pie sevis, nespēdams novērst skatienu no viļņojošā ūdens. Tad viņš noskrēja pa kalna nogāzi lejā un juta, ka zeme un zāle pārtop savādā, mīkstā pulverī, kurā ejot grima pēdas. Rannohs apstājās netālu no ūdens malas, paostīja gaisu, pārliecinādamies, vai nedraud briesmas, un tad sāka skriet gar krastu uz priekšu.
Augstu virs galvas riņķoja kaijas, klaigādamas caur vēja brāzmām, ļaudamas nest sevi gaisa plūsmām vai piepeši nirdamas putainajos viļņos. Rannohs rikšodams pamanīja smiltīs neparastas krāsas akmentiņus apaļus, robainus un iegarenus. Pēc tam viņš ievēroja, ka zemē guļ daudz gliemežu, līdzīgu tiem, kas dzīvo mežā. Bet, kad viņš ar purnu apmeta tos otrādi, izrādījās, ka tie ir tukši vai smilšu piedzīti vāki, un, kad viņš uzkāpa tiem virsū, tie zem viņa nagiem sadrupa sīkās drumslās.
Rannohs piesardzīgi piegāja pie paša ūdens un noskatījās, kā tas putodams un dzirkstīdams triecas pret krastu. Briedis daudz reižu bija redzējis, kā vējš tricina ezera virsmu, likdams tai šūpoties, šļakstēt un putot, bet šis milzīgais ezers šķita kustamies pats no sevis, itin kā raustīdams plecus pret smilšaino krastu. Kad Rannohs piegāja tuvāk pie ūdens, viņš atkal uztvēra smaržu, kas nesen tik spēcīgi bija iesitusies nāsīs, un sajuta uz lūpām tās garšu.
Tad Rannohs sāka saskatīt brūnganus stiebrus, kas izskatījās pēc jūras augiem un bija izskaloti gar krastu vai ari šūpojās turp un atpakaļ kopā ar viļņiem. Daži bija resni un lokani, un garie stumbri atgādināja milzīgu sēņu kātus, citi augi bija īsi un pavisam bez kātiem. Vietās, kur viļņi tos bija izmetuši augstu krastā un ūdens tos vairs nesniedza, tie bija sakaltuši un skaļi čaukstēja zem kājām. Rannohs tos apostīja, un tie smaržoja tāpat kā vējš.
Tad viņš tos pagaršoja. Garša bija rūgtena, taču par nepatīkamu to nevarēja saukt. Rannohs tūlīt saprata, ka šai zālei piemīt kaut kas stiprs un veselīgs, un tas droši vien nāca no ūdens. Bet tad, stāvēdams krastā, briedis pēkšņi izdzirdēja savādu, itin kā rejošu troksni. Viņš aptvēra, ka šī skaņa nāk no viļņu puses. Izrādījās, ka patiesībā tā nāk no lielas klints, ap kuru bangoja ūdens. Klinti klāja iegareni, pelēki akmeņi, un, kamēr briedis uz tiem skatījās, viens no akmeņiem sakustējās un iekrita jūrā. Pēc brīža tas iznira virspusē un Rannohs pamanīja, ka akmenim ir acis un garas ūsas. Rannohs paspēra soli un iekāpa ūdenī, ļaudams viļņiem putot sev gar pēdām.
Vai tu esi ronis? viņš iesaucās, cenzdamies pārkliegt vēja brāzmas.
Roņa galva pazuda zem ūdens un pēc brīža atkal parādījās virspusē tuvāk Rannoham. Briedis pieklājīgi palocīja galvu, taču ronis neko neatbildēja. Pirmajā brīdī Rannohs nodomāja, ka ronis no viņa baidās.
Tomēr viņš maldījās, jo bija sastapies ar Rurlu. Rurls dzīvoja jūrā un savā mūžā bija redzējis un dzirdējis daudzko vēl neparastāku par briedi, kas prot ar viņu sarunāties. Viņš bija dzirdējis, kā milzīgie zilie vaļi sadziedas cits ar citu pāri puspasaulei, un pazina milzu bruņurupučus, kas mēness gaismā aprok smiltīs olas. Viņš bija dzirdējis par narvaļiem, kas spēkojas Ziemeļjūru plašumos, kamēr cilvēki savos izdobtajos kokos tos pārsteigti vēro un neizpratnē jautā sev, vai tiešām vienradži būtu atstājuši zemi un apmetušies jūrā. Viņš bija dzirdējis par jūrasgovīm, kas vaid, šūpodamas bērnus, un par planktonu, kas Golfa straumes siltajos ūdeņos zied kā milzīgs mežs. Viņš pats bija sarunājies ar jūras vēzi un ar delfīnu, jo jūras iemītnieki vienmēr saprot cits cita dziesmu, ko pārnēsā viļņi, vēji un lielās pasaules straumes.
Ronis daudz zināja arī par zemi, jo viņš pa daļai bija zemes dzīvnieks un ne mazumu ceļojis augšup pa upju grīvām un sarunājies ar lašiem, kad tie peldēja atpakaļ nārstot un nomirt upēs, kurās nākuši pasaulē, un laši viņam bija stāstījuši par ielejām, mežiem, kalniem un visādām radībām, kas mājo uz zemes, par vilkiem, lāčiem un pat par staltbriežiem; tie viņam bija stāstījuši arī par cilvēku un tā spožajiem āķiem un lielajiem tīkliem, kas nozīmēja nāvi viņu ciltij.
Tomēr Rurlam šie baisminošie stāsti par cilvēku bija likuši tikai pasmaidīt, jo viņš par cilvēku zināja krietni vairāk nekā laši. Viņš bija redzējis cilvēku būvējam ciematus jūras krastā un šķērsojam viļņus, lai celtu mājas uz salām, kas izkaisītas pa visu roņu valstību. Rurls bija neparasti zinātkārs ronis, un viņš bija apceļojis skotu piekrasti no Arana zemesraga līdz pat Mejas salai. Viņš bija gozējies Sameras salas saulē un cīnījies ar vētrām pie Rota zemesraga. Viņš bija nogaršojis Ziemeļjūras ūdeni un gulējis Bērghedas līča piekrastes smiltīs. Peldēdams ap Retreja ragu, viņš bija redzējis cilvēku kuģošanas rīku sašķīstam druskās pret klintīm un dzirdējis cilvēku šausmu kliedzienus pirms nogrimšanas saltajā kapā. Lunana līcī viņš bija noskatījies, kā cilvēki met jūrā tīklus, un zadzis no tiem zivis, bet pie Basa klints krietni pamielojies, kad smilšainajā piekrastē ieradās zēni ar pītiem groziem, lai piepildītu tos ar gliemenēm.
Rurls šo to zināja arī par zemes nomnieku skarbo dzīvi Lūisas un Uistas salā rietumu pusē, par viņu ugunskuriem un dziesmām. Par lielajiem, izdobtajiem kokiem, kas peldēja turp un atpakaļ pa vareno Fortas līci austrumu pusē, lai paēdinātu Edvinburgas apmetni, un par bāku ugunīm, kas mirdzēja kalnos virs Invernesas. Viņš zināja arī par cilvēkiem no ziemeļu apgabaliem, kas savos peldamrīkos ceļoja uz Šetlendas, Orkneju un Rietumu salām. Dažreiz tie brauca, lai iekrautu un izkrautu preces, bet citās ierašanās reizēs jūra kļuva sarkana no asinīm un cilvēki mira piekrastes smiltīs.