Rannohs piekrītoši pamāja, un ronis aizklumburoja atpakaļ līdz ūdens malai un ienira viļņos. Noskatīdamies viņam pakaļ, Rannohs ievēroja, cik lempīgs un neveikls viņš ir uz sauszemes un cik graciozs un ātrs kļūst, ieniris ūdenī. Tovakar uzlēca pilns mēness. Aiz viļņiem saskatāmie kalni, mazās saliņas un Mallas piekalnes tinās mākoņos, kas peldēja ap retajiem kokiem, saira pret klinšu izciļņiem un dīvainos apveidos karājās virs kalnu mugurām. Ūdens mēnesnīcā mirdzēja un nemierīgi šūpojās turp un atpakaļ, it kā mēness tam liktu satraukties, un pat garneles sāka ieklausīties tā žēlabainajā dziesmā. Ronis medīja zivis un svieda tās uz glumajiem krasta akmeņiem, un, kad bija beidzis, jūras dibenā sameklēja briedim vislabākās jūraszāles, kādas vien varēja atrast. Pēc tam viņš lieliem, neveikliem lēcieniem pārvietojās pa krastu un iekārtojās uz plakaniem akmeņiem, bet Rannohs apgūlās blakus smiltīs, un abi mēnessgaismā atkal sāka risināt sarunas.
Rannohs trīs saules pavadīja jūras krastā kopā ar Rurlu, un ronis viņam daudz pastāstīja par skotu apgabaliem. Par augstajiem, allaž lietū un mākoņos tītajiem kalniem, kas atrodas ziemeļu pusē un stiepjas līdz pašai jūras malai. Par neskaitāmajiem līcīšiem, kas izrobo nelīdzeno krastu, un par pazemes upēm, kuras, kā daži stāsta, ved dziļi, dziļi zem zemes un ietek lielajos iekšzemes ezeros, kas izvago visu skotu zemi. Viņš stāstīja, ka bieži nirstot dziļumā pēc jūraszālēm, lai atveseļotos no kādas kaites, un par citiem līdzekļiem, kas palīdz dziedināt roņus. Tas Rannohu īpaši ieinteresēja, un, kad viņš gribēja zināt, vai Rurls šīs gudrības apguvis no mātes, ronis atbildēja, ka daļu iemācījies no viņas, bet daļu atklājis un apguvis pats. Galvenais, Rurls teica, ir uzticēties un ieklausīties, jo dzīvnieki zina, kas tiem vajadzīgs, turklāt krāsa un smarža ļauj uzminēt daudzus augu noslēpumus. Rannohs klausījās, un jūra līdzās krāca un šūpojās, kā bija to darījusi kopš pasaules pirmsākuma.
Rurls briedim pastāstīja arī to, ko zināja par Herlām un kas noticis Rannoha prombūtnē. Viņš bija dzirdējis, ka Dreils gājis bojā kā stāsta, nodevēju nonāvēts un Sgorrs esot pasludinājis sevi par Baru Valdnieku, un tagad pa visām malām ložņājot viņa sgorrieši. Zemās Zemes piederot viņam, tomēr Ezera ielejā joprojām esot noturējušies Izlūkotāji, kas lepojoties ar savu vārdu.
Kad Rurls pieminēja ezeru, Rannohs paskatījās viņā ar dedzīgu interesi.
- Mani draugi, viņš teica, vai ir kādas ziņas par viņiem? Par Villovu, Bankfutu un par manu māti?
Ronis pēkšņi kļuva ļoti nopietns.
- Es īsti nezinu, ronis sacīja, bet pirmajā vakarā, kad tu te ieradies, es palūdzu kaiju aizlidot uz austrumiem un kaut ko noskaidrot.
- Un…?
- Un viņa satika zelta ērgli, kas dzīvo ezera tuvumā un šo to zina par Herlām. Tas stāstīja, ka pagājušajā vasarā, kad tu vēl dzīvoji pie zēna, esot noticis kaut kas ļoti savāds. Briežumātes un briedēni, kas gandrīz pirms diviem gadiem atnākuši no sniegiem, visi sadzīti kopā. Briežu tēviņi aizveduši tos uz dienvidiem, un izskatījies, ka tie iet līdzi pret savu gribu.
- Turpini! Rannohs nopietni lūdza.
- Ērglis lidojis viņiem līdzi, un pēc kāda laika, kad bijis noiets krietns ceļa gabals, viņiem pretī ieradušies citi brieži no dienvidiem, un tos vadījis briedis bez ragiem. Briežumātes un briedēni atdoti viņam.
- Sgorrs! Rannohs izgrūda. Tas nozīmē, ka Brakena un mani draugi ir Sgorra nagos! Es zinu, ka viņš tiem grib nodarīt ļaunu. Rurl, man viņiem jāpalīdz!
- Vēl vairāk ļauna viņš gribētu nodarīt tev, ronis teica, ja zinātu, ka esi dzīvs.
- Tas neko nemaina, .Rannohs nemitējās. Man jāmēģina viņiem palīdzēt!
- Padomā taču prātīgi, Rannoh! Rurls gandrīz dusmīgi sacīja. Ko tu vari darīt? Tu vēl esi jauns briedis. Tu esi viens pats, bez bara un bez Izlūkotājiem, kuri tev varētu palīdzēt. Tavs ceļš ir neskaidrs, un, lai kur tu ietu, tevi visur nodos baltā ozollapas zīme uz pieres. Sgorra spiegi klīst visās malās un nogalinās tevi pie pirmās izdevības.
- Šī zīme man ir nesusi vienīgi nepatikšanas, Rannohs rūgti sacīja.
Kādu laiku viņš domīgi klusēja.
- Varbūt man vajadzētu doties atpakaļ pie ezera, pēc brīža viņš teica, un lūgt palīdzību Izlūkotājiem.
- Nē, Rurls iebilda. Viņi vēl nav pakļāvušies Sgorram, bet par valdnieku ir kļuvis Kolkvars, un viņam ar Sgorru ir noslēgta vienošanās.
Rannohs atkal apklusa. Kaut gan viņš izjuta piepešu vainas apziņu pret māti un draugiem un to papildināja arvien nomācošāka vientulības apziņa, viņš saprata, ka ronim taisnība. Tonakt viņš tikpat kā nesarunājās ar Rurlu, tikai skumji skatījās nemierpilnajā jūrā. Bet, kad spirgts un saulains atausa nākamais rīts un Rannohs vēl krastmalā snauda, ronis riedams izlēca smiltīs. Viņš izskatījās neparasti pacilāts.
- Es runāju ar citiem par tevi, viņš teica, un par to, kā mēs varētu palīdzēt tavos meklējumos.
- Manos meklējumos?
- Noskaidrot, vai šai lapai uz tavas pieres ir kāda īpaša nozīme. Vai Pravietojumā ir kaut kas no patiesības.
- Un vai tu vari man to pateikt? Rannohs jautāja aizturētu elpu.
- Nē, ronis atbildēja, papurinādams savādo galvu, bet ir citi, kas varbūt to varētu.
- Citi?
-Jā. Tālāk uz ziemeļiem, Augstajā Zemē.
Rannoha acis savilkās šaurāk.
- Kas? viņš nočukstēja.
- Herlas. Tādi paši kā tu. Stāsta, ka tur dzīvojot savādu briežu bars. Viņi saucot sevi par Hernes baru. Runā, ka viņiem esot pamatīgas zināšanas par Herni un viņi ļoti godājot seno Dzīvesziņu. Varbūt viņi tev pastāstīs vairāk nekā es.
Rannohs sakustējās.
- Bet kā es viņus atradīšu? viņš jautāja.
- To es nezinu, ronis atbildēja. Varu pateikt tikai to, ka viņi dzīvojot Lielā Kalna ziemeļu nogāzē.
- Lielā Kalna?
-Jā. Daži pat domā, ka Lielajā Kalnā dzīvojot arī Herne.
Rannohs nodrebēja.
- Tātad tu domā, ka man vajadzētu kāpt tur augšā? viņš jautāja, izskatīdamies diezgan nelaimīgs.
- Jā, ja tu patiešām gribi kaut ko noskaidrot.
- Bet kas notiks ar manu māti un draugiem?
Rurls paskatījās uz Rannohu un pēkšņi juta dziļu žēlumu pret briedi.
- Lai kā tu izlemtu, Rannoh, tev jābūt ļoti uzmanīgam. Sgorrs darīs visu, lai tevi iznīcinātu.
-Jā, Rannohs domīgi piekrita. Izskatās, ka pašlaik es apdraudu visus, lai ko darītu. Došos uz ziemeļiem. Vismaz līdz tam laikam, kad uzzināšu… kas es esmu.
- Bet arī tur tev jābūt ļoti uzmanīgam, Rurls nopietni brīdināja. Par briežu baru, ko es minēju, klīst tumšas valodas.
- Kādas valodas?
- Par dīvainām spējām, ronis atbildēja. Runā pat, ka viņi pazīstot cilvēku. Tavs ceļojums un Pravietojuma rindas kaut kā saista tevi ar šiem radījumiem.
Rannohs pamāja ar galvu, bet tad Rurls pēkšņi uzmeta briedim ļoti savādu skatienu.
- Rannoh, viņš klusi teica, vai kādreiz esi padomājis, ko nozīmē pirmais pants "Herne atkal modīsies no miega…"?
Rannohs klusēja.
- Ka tu esi…
- Nesaki to, Rurl! Rannohs iesaucās. Nesaki!
Briedis skatījās uz roni, un viņu atkal pārņēma bailes.